– Nāc, atspiedies ar krūtīm pret viņu! Tagad tu tiksi tam pāri! Nu… sasodīts… kur tu biji?

Dāvids gandrīz nesaprata, ko Vitja viņam rāda, un nokrita uz plīts. Viņš ilgi stāvēja, piespiedis viņai krūtis, tad pagrieza muguru. Bālā seja, bez neviena asins traipa, sāka iegūt cilvēcisku, dzīvīgu nokrāsu.

"Nn… viņš… viņa n… negāja ar… ar mani," viņš ar grūtībām sacīja, kad runas spēks pamazām sāka atgriezties viņā. – Os…palika pie…ar…pie viņa.

– Turiet to… dzeriet uzmanīgi, tas ir karsts! – Katja pasniedza viņam krūzi, no kuras nāca tvaiki. Apakšā peldēja vairākas tējas lapas.

Deivids pateicīgi ieskatījās viņai acīs.

– T…paldies.

"Dzer, dzer," viņa teica, skatoties uz durvīm.

– A… w… kur visi ir? – Deivids jautāja, skatīdamies pa istabu, kura nu likās pavisam tukša – bez paklājiem, gultasveļas un segām, kas slīd no plīts.

Katja pamāja uz krūtīm.

– Mēs slēpjamies pazemē. Tieši tā, tas ir garš stāsts. Iesildies, tad pastāstīsim, kas noticis.

Deivids pamāja ar galvu.

– Jūs nevarat palikt šeit! Nekādā gadījumā!

– Kāpēc? – Vitja izsprāga.

"Mums nav citur, kur doties," sacīja Katja. – Vismaz šobrīd. Mežā ir Krauts. Un viņi mūs meklē.

– Frics? – Deivids iepletās acis, taču likās, ka viņš nemaz nebija pārsteigts.

"Viņi jau ir manā ciemā," Katja pakratīja galvu. "Mēs gribējām tur pagaidīt, jo šī māja ir nolietota. Taču izrādījās, ka ir par vēlu.

– Mēs viņiem kaut ko nozagām! Kaut kas ļoti svarīgs! – Vitja satraukti čukstēja.

"Sautējums," Katja pasmaidīja.

– Un vēl viena lieta.

"Un vēl viena lieta," viņa piekrita.

Deivids atkāpās no krāsns. Viņš joprojām trīcēja, bet jutās daudz labāk.

– Ejam lejā un izlemsim, ko tur darīt. Tu šobrīd nekur nevari iet. Mūs meklē ar suņiem.

"Tad iesim," sacīja Deivids, klausīdamies vēja gaudošanu aiz loga. Izsists stikls logā kaut kā bija aizklāts ar vecām lupatām, logi bija aizvērti ar slēģiem no ārpuses.

Viņi vēlreiz pārbaudīja māju, lai neatstātu nekādas savas klātbūtnes pēdas, un pēc tam pārmaiņus devās lejā.

Katja bija pēdējā. Viņa aizvēra lādes vāku, iekāpa lūkā, uzmeta virsū netīrās lietas – tā, ka lūka kļuva pavisam neredzama, un tikai tad, paspērusi pāris soļus gar kāpnēm, aizvēra to virs galvas.

"Nu," viņa teica. – Labāk nekā nekas. Vāka iekšpusē bija neliela skrūve, un viņa nekavējoties to aizspieda ciet.

Pagraba centrā uz mazas kastītes dega svece ar tās niecīgo liesmu, lai izgaismotu skolēnu sejas, tāpēc Dāvids visus nepamanīja uzreiz.

– Deivids! – Ļena bija sajūsmā, ātri piegāja klāt un apskāva viņu. – Paldies Dievam, ka tu esi dzīvs. Mēs jau domājām…

"Mēs neko nedomājām," Petja teica pārliecinātā basa balsī. "Nu… Es domāju, ka mēs nedomājām, ka ar tevi notiks kas slikts." Bet kopumā mēs bijām nedaudz uztraukušies, jā,” viņš uzsita Deividam pa plecu.

Deniss, paskatoties uz Deividu, viegli pasmaidīja, bet tas bija piespiedu smaids – viņš šausmīgi gribēja noskaidrot, kas noticis ar Lizu un spriežot pēc tā, ka Deivids atgriezās viens – viņa stāsts neko labu nesolīja.

Červjakovu neviens pat nepieminēja.

"Nu, pastāstiet man," Vitja pastūma mazu krēslu pretī draugam. Dāvids apsēdās, pastiepa plaukstas pret sveci, un viņa pirkstu ēnas dejoja gar pazemes sienām.

"Man ir sajūta," viņš domīgi sacīja, "ka Červjakovs precīzi zināja, kurp dodas." Viņš nekad neapmaldījās, nepagriezās citā virzienā un pēc tam atgriezās, neapmaldījās un, šķiet, nemaz neskatījās apkārt, kaut arī tikko bija izrāvis aci mežā. Viņš gāja taisni uz savu mērķi.

– Kāds vēl mērķis? – Deniss pacēla galvu.

Dāvida seja sveces liesmā izskatījās nopietna un pat biedējoša. Tievas lūpas, augsta piere, taisns deguns un tumši cirtaini mati – viņš izskatījās pēc kāda sengrieķu filozofa, kā tos attēlo antīkās pasaules vēstures mācību grāmatas…

“Vispirms viņi gāja pa ceļu, kas sākas tieši aiz mājas un iegriežas mežā. Šis ceļš galu galā iziet uz zemes ceļa, diezgan plats. Sekoju viņiem pieklājīgā attālumā – baidījos, ka Červjakovs mani nepamanīs. Tāpēc dažreiz es viņus pazaudēju no redzesloka un nācās panākt. Uz ceļa vispār bija bīstami – gandrīz nebija kur paslēpties, tāpēc es apgūlos zemē, kad viņš pagriezās. Bet tas nenotika bieži. Vienreiz vai divreiz. Pa ceļam man ceļu pāris reizes aizšķērsoja šīs lietas… kā kara filmā… Prettanku eži. Liza, šķiet, pat paklupa pāri starp viņiem izstieptajai dzeloņstieplei… Un tad ap līkumu parādījās barjera un tur stāvēja divi militāristi ar ieročiem.

"Un tu viņiem neskrēji klāt," Petja izspruka.

"Nē," Deivids sausi atbildēja. – Vai Tu zini kapēc? Jo, pirmkārt, Červjakovs un Liza atkal iegriezās mežā un man bija jāsteidzas pēc viņiem. Un otrkārt… šiem militārpersonām… parasto Kalašņikova triecienšauteņu vietā bija… šautenes. Šautenes, Petja! Jūs skatāties “Kalpojot Padomju Savienībai” svētdienas rītos, vai ne?

"Nu… jā…" Petja neizprotami atbildēja.

– Un kas? Kad jūs pēdējo reizi redzējāt mūsu karavīrus ar šautenēm?

Petja pamāja ar galvu.

– Nekad.

– Tieši tā.

– Es domāju… galu galā, ka… šis…

– Tas nav joks, Petja. Viss ir pa īstam. Es nezinu kā, es pat nekad neesmu par šo lasījis… varbūt… kāds no mums vēlāk uzrakstīs par savu piedzīvojumu, bet es nezinu, kurš tam ticēs… vienalga, es uzskrēju atkal mežs, tiklīdz es panācu Lizu ar šo … Červjakovu. Viņi staigāja diezgan ilgu laiku, bet drīz parādījās kaut kas līdzīgs vasarnīcai vai ciemam, un Červjakovs pieklauvēja pie pēdējās mājas. Atvērās durvis, es tur ieraudzīju puisi, viņš skaidri vairs nebija skolnieks, lai gan tumsā bija grūti saskatīt. Šis puisis ļoti nobijās, ieraugot Čerņakovu, tas ir skaidrs. Un viņš iespēra pa durvīm un iegāja iekšā tā, it kā tās būtu viņa paša mājas.

– Un… ko… Liza pat nepretojās? – Deniss bailīgi jautāja, skatīdamies lejup.

"Viņa noteikti… pretojās." Mežā, ceļa nomalē, piebrauca kravas automašīna, kuru Červjakovs nogāza, man likās, ka viņa gribēja skriet, lai…

"… pastāstiet man visu, viņa domāja, ka tur ir pieaugušie…" teica Ļena.

– Jā. Bet viņš piespieda viņu pie zemes un neļāva viņai piecelties. Spēki bija nevienlīdzīgi.

– Lai gan viņš ir tievs, viņš ir ļoti trakulīgs. Vai redzējāt, kā viņš vingroja sauli fiziskajos vingrinājumos? – teica Petja. "Es domāju, ka viņa rokas atdalīsies."

"Oho," sacīja Deivids. "Viņa nevarēja ar viņu tikt galā."

– Nu, kāpēc tu nepalīdzēji meitenei? – sarunā iejaucās Katja. – Godīgi sakot, man arī nepatika šis tavs nelāgs. "Šķiet, ka es viņu pat kaut kur redzēju, un tas ir saistīts ar kaut ko… ne pārāk labu." Es tikai neatceros, kur… Mūsu ciemā īsti huligānu nebija. Vienu, Paška Verhogļadovu, pirms trim gadiem aizveda uz koloniju, viņš bija iesaistīts laupīšanā un pat bija kādas bandas dalībnieks… – viņa sarauca pieri. – Bet es redzēju šo tavu, bet par savu dzīvību…

"Kā jūs viņu varējāt redzēt," Petja uzliesmoja, es jums jau simts reizes teicu, mēs nemaz neesam no šejienes. Jūs paši redzat, kādās drēbēs mēs esam ģērbušies. Un vispārīgi runājot.

"Es arī nekad neesmu redzējis šīs jūsu drēbes." Kāpēc jūs, pilsētnieki, vienmēr izrādāt savas drēbes? Vai nekas vairāk nav? "Katja to teica laipni, bet Petja vērīgi novērsās.

– Nu, es joprojām esmu aizvainots. Tāpēc es saku patiesību.

– Mani nekas neapvaino.

– Un tas, ka tu esi no cita… nu, varbūt no cita. Tikai ko tagad? Pat ja tu esi no šīs… kā viņu sauc… Jaunzēlande… vai tas mums palīdzēs?

Un tā ir taisnība, nodomāja Vitja… par spīti visām zināšanām, kas viņiem šķita piemīt, maz ticams, ka šobrīd kaut kas palīdzētu viņiem izdzīvot.

Deivids pacēla roku, un balsis apklusa.

– Vispār es ilgi sēdēju aizā, tad pēc stundas vai pusotras durvis beidzot atvērās un uz lieveņa iznāca Liza, kam sekoja Červjakovs. Viņš aizdedzināja cigareti un parādīja viņai tualeti pie žoga, un viņa devās uz turieni. Man izdevās paslēpties aiz muguras.