Deniss nodrebēja. Pieradis pie skarbās ikdienas jūrā, vienkāršām rupjām pirmā palīga piezīmēm, viņš jutās nevietā, un notiekošais viņam kaut kā atgādināja veco filmu pēc Agatas Kristi romāna “Desmit mazie indiāņi”. Viņš atcerējās Viktora stāstu un uzreiz spilgti iztēlojās, kā būtu vairākus gadus pavadīt slimnīcā, kur galvenais ārsts bija šis pretīgais puisis ar tievu kaklu un kaut kādu bezemocionālu putnam līdzīgu skatienu.

Liza paskatījās uz veco vīru ar pētošu skatienu. Ceļā uz bagātību un varu viņai nācās saskarties ar dažādām tēmām, bieži tās bija zemiskas un nepatīkamas, taču šī tēma, kā viņa uzreiz saprata, ap viņu izplatīja gandrīz taustāmas briesmas. Viņai labāk patika ar tādām lietām nenodarboties, jo nekad nevar zināt, ar ko tas var beigties un kurā sadarbības stadijā sajutīsi mugurā asmeņa auksto cietību.

Ļena novērsās, nespēdama noslēpt savu riebumu un pat bailes. Viktors, gluži otrādi, šķita, ka ar visu ķermeni pastiepās pret Ininu un pat nedaudz saspringa, lai gan šķietamo viņa pašapmierinātību, šķiet, nekas nespēja satricināt.

Deivids salika plaukstas kopā un kaut ko čukstēja, pakratīdams galvu. No Inina izplūda kaut kas nelaipns, bet ne kā, piemēram, no lauvas, kuram bija lemts būt cēlam plēsējam, bet kā no hiēnas – maza, niķīga un viltīga.

Vienīgi Pēteris palika vienaldzīgs. Viņš skatījās uz ārstu tā, kā cilvēki dažkārt skatās uz kaut ko pilnīgi neaprakstāmu, neuzkrītošu vai garlaicīgu.

Šarovs ar plaukstu uzsita ārstam pa plecu.

– Nu, mēs esam gatavi. Mums nav daudz laika, katram ir svarīgas lietas, ko darīt, un, atklāti sakot, mēs uz šo pasākumu raugāmies ļoti, maigi izsakoties, skeptiski. Tagad es runāju personīgi savā vārdā, bet esmu pārliecināts… – Šarovs apklusa un neskaidri paskatījās apkārt un it kā pazītu cilvēkus… – … ka katrs no jums man piekritīs. Es personīgi neko nesapratu no jūsu neskaidrā skaidrojuma. Kaut kādi atmiņas seansi stimulantu iespaidā. "Viņš gandrīz piebilda, ka viņš pats dažreiz izmanto līdzīgas metodes, lai piespiestu aizturētos atcerēties, kas viņam nepieciešams. Bet, tā kā viņš ļoti labi zināja, ko šāda liecība ir vērta, viņš nolēma sarunu biedrus nekaitināt. Tātad…” Viņš paskatījās birojā. Piesardzīgi cilvēki pakļāvās katram viņa vārdam. -… Mēs klausāmies. Un, ja es būtu tavā vietā, es pasteigtos, jo man jau sen niez rokas tevi aizvest uz Petrovku. Viņi tevi tur jau ilgu laiku gaidīja.

Šarovs apstaigāja ārsta krēslu, ejot izņēma cigareti, aizdedzināja to un apsēdās vietā, kuru kādreiz bija ieņēmis vienības komandieris. Tautas vadoņa portreta vietā virs viņa galvas tagad spožs robains taisnstūris, kura centrā varēja redzēt ar melnu sveķu gabaliņu rakstītu saplēstu uzrakstu: “Dzīve ir skaista, bet velti. ”.

Ārsts kādas trīs minūtes klusēja, lūkodamies apkārt uz klātesošajiem, it kā censtos par katru atcerēties kaut ko svarīgu, kas ierakstīts neredzamā anamnēzē. Viņa seja, it kā veidota no ģipša, neatspoguļoja nevienu emociju. Tomēr ar pieredzējušo ieslodzīto aci Viktors pamanīja, ka ārsts nepārprotami nejūtas mierā.

Kaut kas nenotika pēc viņa plāna.

Neliela, tikko manāma labā plakstiņa raustīšanās. Maz ticams, ka kāds tam būtu pievērsis uzmanību, taču kādu dienu, kad viņš bija liecinieks nopietnai kāršu spēlei, pieredzējis notiesātais, no savas guļvietas vērojot cīņu, kas risinās, aplēja viņu ar enerģisku šefpavāru un čukstēja: “Zini, Vitek! kurš šodien ņems banku? Paskaties cieši…"

Viktors paskatījās uz četriem spēlētājiem, bet neko nevarēja pateikt. Ja vien labajā pusē sēdošais pārāk daudz nerāvās.

"Nē," sacīja ieslodzītais, "šis tikai blefo, tāpēc viņš raustās. Viņa karte nav tā drosmīgākā, bet derēs. Bet viņam pretī esošais brillīte ir mierīgs. Bet viņa karte ir miskaste. Un kāpēc viss? Mazā acs… paskatieties, kā tā raustās…"

Viktors paskatījās uzmanīgāk, un tā ir taisnība, nē, nē, bet diezgan apaļīga vīrieša smagais plakstiņš ar lielu pūtīti uz vaiga tik tikko trīcēja.

Tieši tāpat kā šis…

"Nu…" ārsts iesāka bezkrāsainā balsī. Līna, viņu dzirdot, nodrebēja un paskatījās uz viņu ar naida pilnu skatienu. – Tā kā… tev izdevās… savākties… tas nozīmē, ka man ir pienācis laiks darīt kaut ko noderīgu.

"Tas ir skaidrs," Šarovs iesmējās no komandkrēsla. “Viņš izlaida dūmu mākoni, kas lēnām pacēlās līdz griestiem, minūti riņķoja un izšķīda dzeltenīgajā pustumsā.

– Es jau teicu, ko un kā es darīju… laboratorijā. Bet tiem, kas nav dzirdējuši, es to īsi atkārtošu vēlreiz. Absolventa gados mani interesēja dažu… hm… hm… pacientu uzvedība, kuri atradās robežstāvokļos, ko izraisīja gan slimības, protams, garīgās slimības, gan kopumā veseli cilvēki, bet ievietoti. ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Piemēram… daži padomju karavīri Afganistānā, būdami smagi ievainoti, dalījās atmiņās, kas šķita pilnīgi fiktīvas, ja… tās nebija pārsteidzoši precīzas un reālistiskas. Parasta muļķība, jūs sakāt. Un tiešām, būtībā, daudzos gadījumos tas tā arī bija. Un es arī biju pārliecināts…

– Vai jūs dienējāt Afganistānā? – Šarovs pēkšņi jautāja.

Tikko pamanāms muskulis Iņina sejā trīcēja.

– Tas notika.

– Un kurš?

– lauka ķirurģija.

"Ak, kā…" Šarovs bija pārsteigts. – Oho… Un pēkšņi viņi mainīja specializāciju?

Iņings neatbildēja uz viņa jautājumu.

"Tā vai citādi…" viņš turpināja, "Man izdevās pārbaudīt vairākus šādus gadījumus." Protams, ne pilnībā, tas bija neiespējami. Daļēji. Un izdomājums izrādījās patiess, lai gan tas nevarēja notikt. Nevar būt.

– Kas tev ir prātā? – Liza, kura izskatījās nedaudz nomākta (un saprotami pēc šādas demonstrācijas), pēkšņi atdzīvojās.

Iiņings iesmējās. No viņa sejas bija skaidrs, ka viņš zināja daudz vairāk, nekā runāja. Turklāt šīs zināšanas kaut kādā veidā padara viņu nevis par ieslodzīto, situācijas ķīlnieku, bet tieši otrādi – viņš it kā paceļas pāri visiem, pamazām izplatot savu draudīgo auru. Viņu nesamulsināja ne regālijas, ne tituli un pieredze, ne pat dažu klātesošo bagātība. Viņu pat nesamulsināja fakts, ka jebkurā sekundē viņš var nonākt policijas rokās – no kuriem viņš tik gudri bija slēpies pusi savas dzīves.

– Modžahedi pēkšņi uzbruka vienības atrašanās vietai. Viens kapteinis no izlūku vienības, kurš pirmais atklāja slēptu uzbrukumu mūsu pozīcijām, tika smagi ievainots kājā… Es mēģināju viņu glābt, bet ārpus mājas sienām, kur mēs patvērāmies, notika kauja. . Pa logu izlidoja granāta un kapteinis…

Viktors raustījās… sāpīgas mokas saviebās viņa sejā. Līna ar bažām paskatījās uz savu draugu.

– Vit, vai viss kārtībā? – viņa čukstēja viņam.

Viktors ar grūtībām pamāja. Viņa lūpas bija sausas. Ar trīcošu roku viņš paņēma no galda glāzi ūdens.

Ārsts uzmanīgi paskatījās uz Viktoru. Viņa zīlītes sarāvās, viņš pāris mirkli pagaidīja un turpināja.

–…apsedza viņu ar savu ķermeni, lai…acīmredzot mani izglābtu. Jā, viņš mani izglāba uz savas dzīvības rēķina. Gūtās traumas nebija savienojamas ar dzīvību. Tomēr pirms nāves viņš paspēja man kaut ko pastāstīt.

– Un ko tik interesantu viņš tev teica? – Pēteris skeptiski jautāja un pamāja ar galvu. Notiekošais viņam arvien vairāk atgādināja kaut kādu lētu Holivudas amatniecību.

Viktors pacēla glāzi pie mutes un mēģināja iedzert malku, bet roka trīcēja, kā īstam alkoholiķim. Nedzerot ne malku, viņš pēkšņi, apšļakstīdams ūdeni, nolika glāzi atpakaļ.

– Ka pēc deviņdesmit vieniem Savienība izjuks.

"Tas jau bija skaidrs," Pīters pievilka. – Arī man pareģojums.

– Viņš nosauca precīzu datumu. Divdesmit sestais decembris. Viņš arī teica, ka kādreiz pie manis atnāks cilvēks, kuru es atpazīšu. Kas mani neatstās vienaldzīgu. Tas, kurš sāka visu šo lietu.

– Uh-hu… manā uzgaidāmajā telpā katru dienu ir tādu cilvēku pūļi. Viņi uzdodas par mesiju, praviešiem un citiem gaišreģiem. Mēs zinām, mēs izturējām.

Iņins uzmeta ātru ņirgājošu skatienu Pēterim.