…Ļoti labas ziņas, todien, 28. decembrī, uzdrīkstējos un pateicu darba kolēģiem taisnību, ka esmu šķīrusies, un sajutu tādu atvieglojumu, vairāk nevajag slēpt šķiršanās faktu, tēlot laimīgu sievu. Kāds atvieglojums, nokrita akmens no sirds, tajā brīdī, kad atklāju taisnību, es nomierinājos un visu atlikušo dienas pusi es jutos ļoti labi, manu dvēseli apvilka tāds miers, kādu es nejutu jau pāris gadus. Vakarā, kad atbraucu mājās, es priecājos, smējos un jokoju ar bērniem.
Esmu malacis, es šodien ļoti lepojos ar sevi. Es atrados pavisam tuvu savai brīvībai, palika tikai trīs dienas, un es atvadīšos no vecā gadā un vecajām rūpēm. Šo ziņu es biju ieplānojusi pateikt meitenēm darbā jaunajā gadā, bet nodomāju – kāpēc nest veco problēmu uz jauno gadu, vajag ar slikto pabeigt vecajā…
…Slimnīcā laiks gāja ļoti lēni, nedēļu gaidījām operāciju un saņēmām ārstēšanu. Gadījās ne tikai raizēties, bet arī smieties no visas sirds. Tehniskais personāls slimnīcā nebija tik augstprātīgs kā māsiņas. Ar mīļām tantiņām, kuras katru dienu mazgāja palātas grīdu, bieži pļāpājām par visādiem niekiem. Tantes bija kaut kad atbraukušas no bijušajām padomju valstīm un ar mums labprāt pļāpāja, jo saskatīja tuvas dvēseles: mēs no provinces, viņas no svešzemēm, visas esam krievvalodīgas. Meitai kā pusaudzim ļoti nepatika sieviešu žēlastīgā attieksme pret mums, viņa klusītēm protestēja:
“Kāpēc tante ar mums runā ar kaut kādu žēlastību, it kā mēs esam no kādiem trūcīgiem laukiem. Pati viņa tāda, mēs esam no Latgales novada galvaspilsētas, mēs neesam kaut kādi nabadzīgie, tu man esi direktore, mēs esam izglītotas un progresīvās pilsētnieces nevis provinciāles!”
Tajā pašā dienā palātā tantuks mazgāja grīdu, un mēs pļāpājām, meita sērfoja internetā, kad ienāca medmāsa un klusi pasauca meitu:
“Ejam, Emmočka, iesim, pamērīsim augumiņu!” Tiešais tulkojums no krievu valodas – poidem, izmerim rostik.
Emma pacēla savās skaistās, inteliģentās, brūnās acīs, izrotātas ar garām, tumšām skropstām un rupji un skaļi noprasīja:
“KAVO?” Krievu žargona vārda latviskais tulkojums – ko?
“Kādu rostik?”
Es domāju, ka es nokritīšu no gultas, uz kuras sēdēju. Es neķiķināju klusiņām, bet smējos no visas balss, smējos tā, kā sen nesmējos. Visi klātesošie skatījās uz mani kā uz nenormālu. Viņiem nebija ne jausmas, kas izsauca tādu pieauguša un nopietna cilvēka reakciju. Protams! Neviens taču nedzirdēja manas meitas snobiskos vārdus par mūsu augsti inteliģento būtību. Kad meita izmērīja augumiņu un atnāca atpakaļ uz palātu, viņa bija pilnīgā neziņā par to, kas mammu tā uzjautrināja:
“Mammu, ko tu smejies kā nenormāla? Kas tev ir?”
“Kad es sadzirdēju tavu provinciāli izteikto jautājumu, uzreiz atcerējos tavu uzstāšanos par mūsu inteliģenci. Tas bija tik smieklīgi, ka es nenoturējos. Padomā tikai, tavs paaugstinātais pašvērtējums un reālā runa atšķiras viens no otrā kā balts un melns,” ķiķināju es.
“Es vienkārši nesapratu, ko vajadzēja izmērīt, varbūt tas ir kaut kāds asins elements kā bilirubīns. Tāpēc uzprasīju. Kas šeit ir tik smieklīgs?” sāka dusmoties meita.
“Emmu, mani uzjautrināja nevis, ko tu pajautāji, bet kā tu to izsaki!” turpināju ķiķināt es.
“Kā es to izsaku, normāli es pajautāju, ko tu, mammu, piedomājusi?”
“Nekā īpaša, vienkārši nesen tu gudrojies, kādas mēs esam augsti inteliģentas lēdijas – pati viņa tāda, mēs esam no Latgales novada galvaspilsētas, mēs neesam kaut kādi nabadzīgie, tu man esi direktore, mēs esam izglītotas un progresīvās pilsētnieces nevis provinciāles!” atkārtoju es meitas vārdus, un smiekli izrāvās no manis ar jaunu spēku.
“Mani uzjautrināja nevis, ko tu pajautāji, bet kā tu pajautāji. Iztēlojoties no sevis ideāli audzinātu lēdiju, tu pavaicāji kā lauku meita – KAVO?” es pamēģināju ieslēgt visas savas aktierspējas un pēc iespējas precīzi notēlot meitas runu un sejas izteiksmi.
Un man sanāca, tas bija furors! Emma smējās bez apstājas, es smējos viņai līdzi. Mēs smējāmies bez apstājas. Un jau uz mums abām kaimiņi skatījās kā uz nenormālām, bet mums bija vienalga, jo nevarējām apstāties. Pēc tam vēl vairākas dienas atcerējāmies un atkal smējāmies no visas sirds! Vēlāk šo kuriozu mēs atcerējāmies vēl vairākas reizes, stāstījām kā labu anekdoti paziņām, draugiem un radiem. Un ne vienu reizi vien mums izdevās pacelt visiem garastāvokli…
…Todien bija pēdējā gada diena, es to ar bērniem sagaidīju mājās, neguļot, jo gatavojāmies ekskursijai uz Igauniju. Pusnaktī uzdāvinājām viens otram svētku dāvanas un pusdivos naktī devāmies ar autobusu līdz Rīgai. Mūs pavadīja vectēvs un sunīši. Bērnu tēvs piezvanīja dēlam, novēlēja labu ceļu. Man arī novēlēja veiksmīgu ceļojumu ar tādu trīcošu balsi, lai parādītu man, kā viņš pārdzīvo un nožēlo. Pats interesantākais bija tas, ka uz mammas mobilo atnāca īsziņa, akurāt pulksten divos naktī, ar vislabākajiem novēlējumiem, lai Jaunajā gadā dzīvē valda laime. Mammas vīram nekas nebija atnācis, it kā viņam svētku nebūtu. Bijušais maldīgi uzskatīja, ka pārdomājis visus ceļus, ar kuriem viņam izdosies mani saķert atkal savā tīklā, bet tieši tā, kā klasiskā krāpšanā vai noziegumā krāpnieks visu ir pārdomājis, bet pieļauj niecīgu kļūdu, un viss viltīgais plāns sagraujas kā kāršu mājiņa, tā arī Bijušais ar bērniem parunāja, ar mani arī, vecmāmiņai nosūtīja īsziņu, bet par vectēvu aizmirsa. Protams, viņš nevarēja iedomāties, ka mēs visi savā starpā cieši komunicējam un stāstām viens otram – esam lietas kursā par viņa rīcībām, kuras skar kādu no mums.
No rīta bijām pie Zinātņu akadēmijas, aizņēmām vietas ekskursijas divstāvu autobusā, lai baudītu braucienu uz Igauniju. Tur mēs pavadīsim veco gadu un satiksim jauno.
Biju ļoti gandarīta par Jaungada sagaidīšanu, mans iecerētais plāns tika īstenots pilnīgi. Pavadīju brīnumainu laiku kopā ar pašiem mīļākajiem un tuvākajiem cilvēkiem, ar manu ģimeni. Pirmoreiz pēc sešpadsmit gadiem mentālā cietumā es izjutu tādu mieru, ka manā dvēselē iemitinājās harmonija, es baudīju katru mierīgās atpūtas mirkli, kur nebija viņa – galvenā traucējošā faktora manā dzīvē. Kad salīdzinu mūsu ģimenes atpūtu pirms šķiršanās un tagadējo, tad sapratu, ka es mocījos pati, mocīju bērnus un galvenokārt viņu. Viņu nekad nevilināja ceļojumi kā brīvā laika pavadīšana, viņam vairāk patika pasīva atpūta, tāda kā dzeršana, diemžēl. Tas ir tāpēc, ka, kam dots pa dzīvi rāpot, tas nekad nelidos. Pārfrāzējot manā interpretācijā, kam patīk rāpot, tam nav vajadzības lidot! Vai arī labi raksturojošs sakāmvārds – kur piedzima, tur arī noderēs. Un nevajag attīstīties, sasniegt, pūlēties, labāk ir, kā ir. Viņam tā, man citādi. Es mocījos, gribēju viņu piespiest izjust manu gandarījumu, saistītu ar atpūtu. Kādēļ es mēģināju viņu attīstīt, tā bija mana dzīves kļūda. Tur ir tā lieta, labi, ka es to sapratu vismaz tagad. Tāpēc es devu ceļojumu dzīves baudīšanas prieku tiem, kas bija atvērti un tiecās pret jaunu un pozitīvu pieredzi – maniem bērniem. Viņi redzēs jaunas zemes un pacels savu pretenziju līmeni. Es gribēju ar to teikt, ka cerēju, ka nodrošināts dzīves komforts un tā līmeņa pastāvīgā paaugstināšana dos maniem bērniem augstu startu turpmākai dzīvei. Viņi arī lidos un lidos vēl augstāk. Viņi sasniegs vairāk, jau tad mani bērni redzēja vairāk, nekā es viņu gados, saprata, prata un sasniedza daudzkārt vairāk. Es lepojos ar saviem bērniem, es mīlēju savus bērnus, es turpināju attīstīties priekš sevis un bērniem. Domāju, ka mana attīstība, īpaši bērnu personību brieduma posmā, nodrošinās bērnu attīstību, un otrādi, mans regress – viņu bremzēšanu. Tur ir tā lieta, labi, ka es to sapratu, galu galā…
…Vienu rītu dēls ielaida tēvu dzīvokli, jo viņš gribēja atdot pienu no laukiem. Es biju vannā, dēls, ar Bijušo pļāpājot, iegāja dēla istabā, bet es iegāju guļamistabā apģērbties uz darbu un pamanīju kādu dīvainu troksni. Bijušais pacēla balsi uz dēlu:
