“Piektdien brauksim mājās, bet svētdien uz Rīgu, uz LIDO centra slidotavu. Pirmo reizi mūžā varēsim pavizināties ar slidām – visa ģimene kopā.”
Meita bija sajūsmā par tik patīkamu piedzīvojumu kopā ar ģimeni. Protams, es spēlēju labi savu bezrūpīgas mammas lomu, jo no gudrām psiholoģijas grāmatām zināju, ka no manas nostājas atkarīgs meitas miers. Bet vakarā, kad salasījos šausmas par līdzīgām kaitēm internetā, raudāju un vaicāju – tajā brīdī nezināju, kam – KĀPĒC? Kāpēc manai meitiņai? Kāpēc tas notiek ar mani? Tas nevar būt… Tā es sēdēju, žēloju sevi, kamēr vienu brīdī neapstādināju savas domas un pateicu sev – stop! Pietiek! Kāpēc raudāt? Nav iemesla, pirmkārt, diagnoze neskaidra, otrkārt, nekādā gadījumā nedrīkst ļauties negatīvām domām, jācīnās un jātic… Viss būs kārtībā.
Cik reizes pēc tam es atkārtoju šo frāzi? Simts reizes dienā… Katru dienu…
Alefs arī bija ļoti priecīgs par pēkšņi izdomāto braucienu uz Rīgu. Viņam tajā laikā bija tikai seši gadiņi. Kā var raksturot puišeli sešu gadu vecumā? Jautrs, dzīvespriecīgs, tendēts uz izklaidēm, dzīves baudīšanu. Brālis zināja, ka māsa saslimusi, bet uztvēra to viegli, īpaši neraizējās, jo viņš arī kādu laiku atpakaļ slimoja ar plaušu karsoni un gulēja slimnīcā kopā ar mani. Šis negadījums bija nepatīkams gan man, gan dēlam, it īpaši sākumā, kamēr turējās temperatūra un simptomi, bet pēc dažām dienām mēs jau baudījām savstarpēju klātbūtni… Šis negadījums bija nepatīkams, bet ne vairāk. Alefs bija laimīgs par to, ka mamma – vismīļākais cilvēciņš pasaulē – bija visu laiku blakus, gan dienā, gan naktī.
Agrā bērnībā Alefs bija ļoti atkarīgs no manis, vēlējās, lai mamma visu laiku pavadītu tikai ar viņu, raudāja, kad māmiņa gāja uz darbu, negribēja atlaist. Mazais piedzima, kad man bija 24 gadi, es viņu ļoti gribēju, ļoti gaidīju, bet bērnu kopšanas atvaļinājumu kā nākas neizmantoju. Paauklēju tikai divus mēnešus un atgriezos darbā. Kāpēc? Laiki bija tādi. Kaut ko nopelnīt, izveidot pamatu un augt, manuprāt, varēja tikai strādājot, turklāt ne tikai parasti strādājot, bet strādājot tā, lai bez tevis jau nevarētu tikt galā. Es vēlējos augt, sasniegt ambiciozus mērķus – tikt līdz prestižam darbam un ieņemt augstu amatu…
…Mēs pilnas ģimenes sastāvā: mamma, tētis, māsa, brālis, devāmies uz Rīgu…
…Pagātni uz brīdi atstāsim… Alefs gāja no skolas un nokrita, es biju darbā, kad dēls man piezvanīja un pažēlojās, ka jūtas slikti – galva sāp un slikta dūša. Tētis tajā laikā bija mājās, bet pēc nakts maiņas gulēja. Starp citu, tas bija kārtējais un viens no vairākiem mēģinājumiem salīmēt mūsu attiecības jau pēc šķiršanās.
“Mammu, man slikti, tētim saku, bet viņš guļ,” man žēlojās dēls pa mobilo.
Piezvanīju tētim, tad viņš kaut kā noreaģēja. Pamērīja temperatūru un iedeva pretsāpju tableti. Atbraucu mājās, dēls gulēja. Vakarā, kad Alefs pamodās, neskatoties uz slikto dūšu, atkārtojām matemātikas tēmas, jo nākošajā dienā bija ieplānots pusgada noslēguma pārbaudes darbs. Nākošajā rītā Alefs aizgāja uz skolu rakstīt darbu. Mēs ar dēlu sarunājām – pēc matemātikas stundas, ja jutīsies slikti, lai atprasās pie skolotājas. Pati aizbraucu uz darbu un ik pa laikam zvanīju, pārbaudot, kā Alefs jūtas. Pēc brīža dēls piezvanīja, palūdza atbraukt viņam pakaļ. Es piezvanīju ģimenes ārstam, man rekomendēja braukt uz uzņemšanu, jo pie viņiem palīdzību var saņemt operatīvāk. Pa ceļam uz mājām Alefs izstāstīja, ka mēģinājis kopā ar skolotāju sazvanīt tēti. Tētis atbildēja, ka nevar runāt pašlaik pat ar skolotāju. Mājās tētis mūs satika dīvainā stāvoklī, vispirms, kā vienmēr, nesapratu, iedarbojās aizsardzības mehānisms, pēc tam ieslēdzu prātu. Bijušais attaisnojās, kamēr es ieskrēju virtuvē un pamanīju vāciņu no pudeles. Trīs nedēļas atpakaļ solīja, ka nekad mūžā vairs nedzers, ka ģimene viņam ir galvenā vērtība. Bet, tikko saņemot algu, visu aizmirsa un sāka no jauna pa vecam. Tajā momentā man nebija laika vērtēt un analizēt šo faktu. Slimnīcā mums konstatēja smadzeņu satricinājumu, ievietoja traumatoloģijas nodaļā. Es iekārtoju bērnu, Alefam uzlika sistēmu, braucu mājās pakaļ dēla mantām. Mājās mani sagaidīja Bijušais ar savu mūžīgo dziesmu par to, kāds viņš vairāk nebūs un ko nedarīs.
Kas ir vainīgs, ka viss atkārtojās? Protams, es teorētiski atbrīvojos no juridiskām saistībām. Laba meitene – teicamniece, ideāli saplānoja un īstenoja šķiršanās lietu. Ļoti akurāti, korekti un precīzi – pat nav, kur piekasīties! Bet esot, manuprāt, zinošs un pieredzējis psihologs, nemaz nepadomāju par zemūdens akmeņiem. Par savu vājo vietu – dēlu. Viņš izrādījās par Ahileja papēdi. Brīdī, kad es jau atbrīvojos no visām emocionālajām mocībām pēc šķiršanās, dēls man “parādīja zvaigznes debesīs”. Tētis izrādījās vislabākais, vismīļākais cilvēks pasaulē. Cilvēks, kas viņu nemaz negribēja un negaidīja! Protams, dēlam nebija ne jausmas par šo tēva noslēpumu. Izradījās, dēls tēti mīl un grib dzīvot ar tēti! Tas bija satricinājums, es jau domāju, ka pats grūtākais būs tikt līdz šķiršanās vispār, bet dabūt juridisko brīvību bija vieglāk, nekā savaldīt dēla vēlmi dzīvot kā iepriekš, kopā ar tēti. Domas par šķiršanos mani apciemoja diezgan bieži pēdējos četrus laulības gadus, bet es domāju, ka tas nav iespējams, jo mēs laulājāmies baznīcā, un baznīckungs izteicās – tas ir uz mūžu. Bet gāja laiks, es augu, briedu, mainījos, valsts likumi arī. Pēc aktuālākajiem grozījumiem civillikumā parādījās iespēja šķirties civilāk, bez tiesas gaitām.
Jau laiciņu iepriekš ļoti civilizēti es ar pieredzējuša jurista palīdzību izcīnīju no vīra alimentus bērniem. Tādejādi juristi, ar kuru varētu nokārtot šķiršanās lietu, es jau zināju.
Pirms tam, vēl kādu laiku atpakaļ, kad mums ar vīru bija tā saucama psiholoģiskā krīze attiecībās – 7 LAULĪBAS gadu krīze (akurāti kā psiholoģijas grāmatās), es ieguvu savu pirmo brīvības atelpu – aizgāju no vīra lauku mājas un paņēmu hipotekārajā kredītā SEV dzīvokli. Pirmoreiz mūžā man piederēja īpašums – tikai mans un bankas. Tajā laika posmā es jau mēģināju dzīvot atsevišķi, bez vīra, tikai ar bērniem. Dzīvoju ar vecākiem, kamēr taisījām remontu. Kā aizbraucu no vīra? Ļoti vienkārši, mocījos kaut kur pusgadu ar viņa dzeršanu. Katru dienu braukāju uz darbu, bērnus vedu uz bērnudārzu, skolu, bet vakaros mani, kā parasti, satika piedzēries vīrs. Es mēģināju runāt, skaidrot, lamāties. Bet, jo vairāk es pūlējos, jo vairāk viņš mani ignorēja. Kādā saulainā vakarā es ar bērniem un produktu maisiem atbraucu mājās, vīriņš atkal reibumā, es viņam lekciju, viņš man pretī – ej tu dirsā ar savām notācijām!
Un prom no manis, smejoties. Es apsēdos uz piemājas kāpnītēm un sāku rūgti raudāt un žēlot sevi. Tā es raudāju par savu likteni, kamēr manā galvā neparādījās glābjošs vārds – PIETIEK! Tas bija pirmais mans STOP vārds, kas palīdzēja iegūt tik spēcīgu izrāvienu brīvības ceļā. Emmas slimība jau bija otrais STOP! Es beidzu savu bezjēdzīgo raudāšanu. Raudāšana varbūt bija bezjēdzīga, bet, kamēr es turēju visu iekšā, nekas nemainījās, es pielāgojos, nevis rīkojos. Tās asaras bija pēdējais piliens. Es piecēlos kājās, ātri salasīju visas nepieciešamas mantas mazajiem, sev, pasaucu bērnus un aizbraucu. Tas nebija tik viegli, kā rakstu, jo vīrs katru reizi, kad es gribēju aiziet no viņa, mani fiziski turēja, atņemot mašīnas atslēgas vai izdomājot vēl ko trakāku – atslēgt akumulatora klemmes, ar citiem vārdiem sakot, nodarbojās ar psiholoģisko vardarbību… Kamēr es atļāvu. Es braucu pie stūres, bērni aizmugurē, un domāju, ko darīt tālāk, blakus uz sēdekļa ieraudzīju vietējo avīzi ar sludinājumiem, kuru nesen pašķirstīju, un atcerējos vienu sludinājumu par dzīvokļa pārdošanu. Cena bija pati piemērotākā, turklāt laba atrašanās vieta, tuvu skolai, bērnudārzam. Es atstāju bērnus pie mammas un uzreiz piezvanīju…
Kad ieraudzīju dzīvokli, tā šausmīgais stāvoklis mani neatbaidīja un nenobiedēja, jo patika tā enerģētika. Padomāju, galvenais, ka sienas, griesti ir, nu un kas, ka prasa pēc kārtīga remonta. Mana dzīve bija līdzīga mājokļa stāvoklim, tas mani uzrunāja. Remonts bija nepieciešams gan dzīvoklim, gan manai dzīvei. Ar optimismu es nodomāju – izremontēšu dzīvokli un ar savu nožēlojamo dzīvi tikšu galā. Visu teorētiski pārdomāju labi, bet praksē tik labi nesanāca. Vīrs, nodzerot mēnesi, kura laikā paspēju sakārtot formalitātes dzīvokļa iegādāšanai, pārtrauca dzeršanu un aktīvi sāka nodarboties ar ģimenes atgriešanu, precīzāk teikt, sevis ievešanu jaunajā dzīves vietā. Saprotot, ka viss jau aizgāja tik tālu, ka nopirkts dzīvoklis un remonts iet pilnā sparā, vīriņš pameta gan pašus laukus, gan savus sapņus par ģimenes dzīvošanu laukos, un aktīvi piedalījās jaunās mājās labiekārtošanā. Apsolīja, ka viss būs, kā es gribu, par dzeršanu aizmirsīs, mājās visu darīs, visu algu atdos man, jo es esmu ģimenes īstais plānotājs, kurš prot gan naudu sakrāt vecumdienām, gan ikdienu izpušķot. Kā apstiprinājums mūsu godīgiem nolūkiem tika sastādīts un parakstīts notāra klātienē LAULĪBAS līgums, kurā godīgi tika aprakstīts, kas ir manējais, tas ir mans, kas viņa, tas ir viņa. Tā kā līguma saturs bija par labu abām pusēm, vīrs to parakstīja. Tā kā tā bija mana iniciatīva, es visu apmaksāju. Mantu sadale bija mans pirmais viltīgais gājiens, lai nodrošinātu maniem bērniem plus mīnus stabilu nākotni (vismaz augstāko izglītību).
