Kāpēc es to darīju? Tāpēc, ka es neticēju viņam, mūsu attiecībām. Par nākotni domāju tikai es viena pati, viņš tādām nopietnām domām bija pārāk zaļš. Vai es biju viltīga? Kāds varētu teikt – jā, bet es tāda kļuvu bērnu dēļ vai pateicoties tiem. Kad man piedzima bērni – piedzima mans pragmatisms. Bērni auga, un kopā ar viņiem auga mans pragmatisms. Manas bērnības naivumam un jaunības maksimālismam piebiedrojās pragmatiskums…
Mājokli izremontējām, labiekārtojām un sākām dzīvi no jauna. Mums izdevās noturēties labas ģimenes formātā… Bet neilgi bija tā laime. Sieviešu laimi pabaudīju īsu laiku, kādus divus gadus. Protams, bija strīdi, problēmas, bet tas viss nebija tik būtisks un traģisks, lai izbeigtu attiecības. Tāds bija mans skatījums uz dzīvi tolaik, bet vīram, kā es sapratu vēlāk, bija pavisam cita vīzija. Es jutos ļoti gandarīta, jo visu biju saplānojusi – SAVAS ģimenes budžetu, atpūtu, SAVU turpmāko izglītību. Bet vīrs, kā izrādās, pakāpeniski tika novietots maliņā. Vīram tik komfortabli nebija… Vienīgais, ko es no vīra prasīju un gaidīju, lai viņš, kur nevajag, nelīstu, ja neprot. Viņam atdevu namatēva lomu: uzkopt māju, pieskatīt bērnus. Pati ļoti aktīvi pilnveidojos, izglītojos, skrēju pa karjeras kāpnēm. Domāju, ka viņu es jau izaudzināju vai, precīzāk, pāraudzināju (ar savu aiziešanu no viņa) par labu cilvēku, par čaklu un atbildīgu vīrieti, kas bez manis dzīvi neredz un, protams, mūžīgi mani mīlēs un pildīs ideāla vīra pienākumus. Un es viņu vairāk nepieskatīju, nekontrolēju, nemācīju un nesekoju viņa dzīvei, mēs fiziski dzīvojām vienā vietā, bet emocionāli atsevišķi – katrs veidoja sevi pats. Katrs veidoja sevi, kā gribēja, es maldīgi domāju, ka skatāmies vienā virzienā. Es augu, un viņš aug kopā ar mani. Viņš maldījās, domājot, ka neviens nekur neaug, nekas nemainās. Es pelnīju naudu pati, saņēmu vīra algu, veidoju uzkrājumus bērnu izglītībai. Viņš atkārtoja sava tēva scenāriju, dzēra alutiņu atkal un atkal un skatījās televizoru. Kamēr skatījās, pārskatījās, kā izauga ragi, kā pārvērtās no laba puiša par alkoholiķi.
Kamēr es skrēju, augu, ļoti vēlu pamanīju vīra degradāciju. To es sapratu pēc šķiršanās deviņiem mēnešiem. Kad pamanīju, kas noticis, mēģināju izglābt situāciju, bet, tāpat kā vēža slimībā stadiju ir daudz, mūsu slimībai stadija jau bija pati pēdējā, bezcerīga. Nē, es nenolaidu rokas uzreiz, cīnījos. Tā cīnījos, ka pati gandrīz nenogrimu. Kamēr gandrīz nesajuku prātā, gandrīz.
Kārtējo, ja nemaldos, jau desmito reizi pēc šķiršanās dienas, gandrīz deviņus mēnešus pēc tam, es atkal kā stulba govs ieklausījos bijušā vīra vārdos un sadzirdēju to, ko ļoti gribēju dzirdēt. Bet viņš pateica to, ko gribēju dzirdēt, bet pat nedomājot atlikt dzeršanu, slinkumu un vienaldzību.
“Es vairāk nedzeršu, piedod, tas vairs neatkārtosies nekad mūžā. Es tevi mīlu, dzīvot bez tevis nevaru!”
Es ticēju katru reizi. Deviņi mēneši pēc šķiršanās pagāja, bet es joprojām cīnījos un cerēju, ka viņš beidzot visu sapratīs un šī reizē būs pēdējā, un viņš tiešām turēs doto vārdu! Deviņus mēnešus pēc kārtas kopš šķiršanās dienas turpinājās viens un tas pats bezgalīgais stāsts – trīs nedēļas mēs dzīvojām atsevišķi, trīs nedēļas kopā, un tā deviņu mēnešu ilgs murgs! Deviņus mēnešus es pati uzturēju sevi, suņus un bērnus. Pati ar visu tiku galā un nezinu, kāpēc, piedevu atkal un atkal. Tāda rīcība psiholoģijas grāmatās saucas neiroze, vairākas reizes atkārtojas emocijas, domāšana, rīcība, stāvoklis vienā un tajā pašā problemātiskajā situācijā. Cilvēks pats ar neirozi nav spējīgs tikt galā, jo viņš neapzinās savu problēmu – nesaprot, ka viņa centieni tikt vaļā ir bezjēdzīgi, ka viņa rīcības dēļ situācija atkārtojas un atkārtosies mūžīgi. Šajā gadījumā ir nepieciešama speciālista palīdzība. Neirozes stāvoklis mums bija abiem, tas mūs satuvināja un turēja kopā visu mūsu laulības un pēcšķiršanās periodu. Bijušais katru reizi bija pārliecināts, ka viegli man varēs samelot, pārliecināt, varbūt juta, ka es pati nebiju godīga. Kā parasti viņš dzēra, es to neredzēju, es krāpu, un viņš to arī nemanīja…
…Slimnīcā es sarunāju ar dēliņu, ka viņš nakšņos palātā jau viens pats kā liels puisis. Bet nākamās divas dienas ar viņu pavadīja tētis, jo dēls viņu pierunāja. Protams, tēvs piekrita, jo pēc alus dzeršanas pieķeršanas fakta kā vienmēr vēlējās reanimēties manās acīs. Es kā akla stulbene, kurai ļoti gribējās ticēt, iedevu pēdējo iespēju tētim atgūt uzticību dēla, bet drīzāk manās acīs. Kā es varēju alkoholiķim, kuram atsākās dzeršanas cikls, atļaut atrasties slimnīcā ar bērnu?
Es nevarēju pat iedomāties, ka alkoholisms eksistē reāli mūsu ģimenē un tik ātri progresē! Tikai, kad izrakstoties no slimnīcas, ieraudzīju viņa mugursomā divas divlitrīgas iztukšotas alus pudeles, kuras viņš bijis izdzēris, atrodoties pie dēla slimnīcā, biju spiesta atzīt, ka viņš reāli ir alkoholiķis, kaut sirds protestēja. Es biju tik ļoti pieradusi pie tā, ka viņš ir labs, mani nekrāpj, ka nepamanīju, kā viņš kļuvis par īstu monstru, parazītu, alkoholiķi. Es sapratu – viņš jau sen mani ienīst. No kura laika? Manuprāt, no tā, kad es uzticējos vīra apņemšanai pārcelties no pilsētas uz viņa dzimto pusi laukos. Man tikko piedzima otrs bērns, un es ļoti gribēju, lai viņš beidzot uzņemtos atbildību par ģimeni, lai viņš kļūtu par ģimenes galvu. Man sagribējās kļūt par vistiņu pie oliņām, tapāt kā meitiņas piedzimšanas laikos. Sagribējās, lai vīrs pārņem iniciatīvu un kļūst par ģimenes vadoni kā pienākas tradicionālās ģimenēs. Es iedomājos, ka viņš tagad spēs izglābt mani un iznīcināt manu “skeletu skapī”. Tā bija kārtējā kļūda, vajadzēja vadīt man, nevis mainīt vadoni pusceļā. Laukos nodzīvojām gadu, vīram cēlās pašapziņa. Vecāki blakus, dzimtā māja, viņš savā šķīvī jūtās ērti, īsts saimnieks, bet es tikai viesis – svešiniece viņu lielajā klanā, saimniecībā. Es turējos, cik varēju, bet man bija slikti. Kamēr sagaidīju vīra vārdus:
“Man apnika, es esmu vīrietis nevis kaut kāds puišelis, gribas būt mīlētam, man apnika, ka tu tikai dod iespēju mīlēt tevi, tāda karaliene! Bet pati mani nemaz nemīli. Es arī esmu cilvēks, es esmu vīrietis, kas patīk sievietēm. Izdomāji, ka esi vienīgā sieviete pasaulē, tik izcila! Es arī neesmu nemaz tik slikts!”
Tādus vārdus es biju dzirdējusi pirmo reizi mūsu sadzīvē. Protams, pirms un pēc tam vēl bija ļoti daudz sāpīgu vārdu, kurus es vairs neatceros. Bet šos vārdus es iegaumēju ļoti labi! Es pēc tā strīda sajutu, ka viņš sāka mainīties, pārvērsties par monstru! Varbūt nevis pārvērsties, bet atklāt savu īsto būtību. Visdrīzāk viņam jau sāka apnikt slēpties zem labā puiša maskas. Vīra attieksmes svārstības attiecībā pret mani tolaik bija retas. Pēc rupjā cikla viņš atgriezās labā puiša lomā un tad ļoti reālistiski nožēloja izteikto, atvainojās. Apgalvoja, ka viņš tā nedomā, tie rupjie vārdi bija tikai dusmu sekas. Es, protams, ticēju, jo nevarēju pat iedomāties, kā tik labs mīlošs, mīļš, nevainīgs, kristālgodīgs puisis var tā domāt par vislabāko, vismīļāko meiteni pasaulē. Es biju pārāk pašpārliecināta un ļoti ilgi nepievērsu uzmanību tam, kāds viņš īsti ir, kas slēpjas zem maskas. Es stūrgalvīgi biju pārliecināta, ka viņu pazīstu ļoti labi, kaut vīra īstā seja bija man pilnīgi sveša. Es nespēju ieraudzīt, ka viņš dusmās teica man taisnību par savu attieksmi pret mani. Es biju akla, kurla vairākus gadus, tāpēc, ka pati darīju pāri. Savu morālo pašpārmetumu dēļ pati jutos vainīga, tāpēc piedevu un nemanīju. Ko es varēju, ja pati biju gana laba. Kaut mani tuvi radi un draugi jau daudz ko bija pamanījuši, viņi redzēja vairāk par mani. Mūsu ģimenes draugi kopēju tusiņu laikā vaicāja man: “Kas ar tavu vīru? Viņš ļoti izmainījies, daudz dzer, netur sevi rokās, kad ir piedzēries, vēlas pabraukāt viens pats pa lauku klubiem, ļoti bieži ignorē tavus vārdus, apsaukājas!”
Es viņu vienmēr attaisnoju, ka tā gadās viņam tikai alkohola ietekmē tusiņos. Kad viņš ir viens pats un skaidrā, ikdienā, joprojām vienmēr ir tikpat omulīgs un galants pret mani kā septiņpadsmit gadu vecumā. Man nebija taisnība, es savas pašpārliecinātības dēļ neredzēju, ka reāli viņš ir rupjš, pat agresīvs, riebīgs un egoistisks. Manās acīs tajā laikā viņš bija tāds pats jauneklis, kurš ļoti gribēja mani iekarot, kurš mani dievināja. Jā, starp citu, kad mēs bijām jauni, viņš bija ļoti izskatīgs, turklāt gan iekšēji, gan ārēji. Viņa pievilcība un iekšējais godīgums mani piesaistīja, pievilināja, bet ko es zināju par cilvēkiem savos septiņpadsmit gados? Nedrīkstēja spriest par cilvēku pēc pirmās tikšanās, bet es uzdrīkstējos un saņēmu tādu sev īpašu dāvanu dzīvē! Jo pirmās tikšanās vilinājums izveidoja viņa ideālo tēlu – tik labu, savam vecumam neparasti gudru un stipru puisi, kāds viņš patiesībā nebija, bet es sev to visu pati biju izdomājusi. Tādēļ, ka biju naiva meitene rozā brillēs, kurai ļoti gribējās ticēt pasakām par īstu princi uz baltā zirga. Tāpēc, ka bija tikko piedzīvotas sirdssāpes, neveiksmīga pirmā mīlestība. Tās bija kļūdainas gaidas par parastu cilvēku, pārkrāsota glezna. Sākumā iemīlējos savos sapņos, pēc tam ilgus gadus loloju šo savu izdomāto ideālo vīrieti, kurš patiesībā nemaz neeksistēja. Bija tikai zaļš puisis, kas ļoti gribēja intīmas attiecības, kurās man jau bija pieredze. Tā kā abiem hormoni spēlēja, es gribēju, un viņš gribēdams noreaģēja uz manu gribēšanu. Tagad, kad man ir 33 gadi, es beidzot to sapratu. Es mocījos tik ilgi kļūdaina sprieduma dēļ, naivas fantāzijas un pārāk stipras vēlmes aizmirst pirmo mīlestību dēļ. Man tā gribējās, lai jauna, burvīga mīlestība izdzēstu pirmo neveiksmīgo attiecību sāpes, ka es padarīju parastu cilvēku par ideālu vīrieti. Atļāvu viņam sevi mīlēt un domāju, ka tagad man būs viegli un nesāpīgi. Godīgi, es pirmajā tikšanās reizē iemīlējos, bet, kad iekaroju viņu, manas jūtas kaut kur pazuda. Starp citu, es nekad viņam nemeloju un godīgi teicu, ka nemīlu, ka viņš ir tikai draugs. Bet viņš bija neatlaidīgs, un es padevos, jo labāku pretendentu tolaik nebija. Puisis dabūja meiteni, kura gribēja padarīt viņu par ideālu vīrieti priekš sevis. Puisis neiedziļinājās, ka meitene nemīl viņu īsto, ka meitenei gribas princi. Puisis vienkārši nepievērsa uzmanību tādam nebūtiskam sīkumiņam.
