Sliktāk nevar būt

2009. gads – …

Reiz sensenos laikos kādai jaunai, ļoti jaunai sievietei piedzima meitenīte, un nosauca viņu par Oleftinu…

…Tā es sāku rakstīt un sapratu, ka tas ir tik triviāli un garlaicīgi. Aiz loga čukstēja lietus, ārā bija pavisam neomulīgi, bet dzīvoklī silti un ērti. Meita kā tipiskais pusaudzis neapmierināta ar sevi un ar dzīvi, ar visiem un par visumu, meklēja, ko apģērbt uz skolu, bet es mēģināju iedziļināties savās domās un noķert mūzu. Mazais jau gulēja, jo vienīgais, kas viņu uztrauca, tas bija – kā tikt pie jauna beibleida un nepildīt MAMMAS mājas darbus. Laimīgākais cilvēciņš uz visas pasaules – sešgadīgais Alefs.

Viņa vecumā es biju kārtīga un ērta meitene bez problēmām, bez grūtībām, bez rūpēm. Vecākiem prieks un lepnums, jo mācības padevās viegli un veiksmīgi, īpaši neblēņojos, manus vecākus nemaz neapgrūtināja mana klātbūtne, jo reāli biju kaut kur blakus nevis kopā. Mamma mēģināja sakārtot savu dzīvi ar kādu jaunu un jauku vīrieti, kaut pati arī bija pavisam zaļa un īsti nezināja, kā to izdarīt. Tēti neatceros, jo viņš pameta mammu un aizbrauca tālu prom. Mamma īpaši smagos brīžos, kad bija pavisam riebīgi ar tā brīža vīru, stāstīja par manu bioloģisko tēvu visādas skaistas pasakas un pustaisnības. Es biju maza un ticēju salavecim, brīnumiem un mammas uzslavām manam tēvam. Biju lepna par to, ka viņam ir augstākā izglītība, kaut tagad saprotu, ka viņš nebija nekāds salavecis, parasts vīrietis, vājš, paviršs. Mamma ilgu laiku, arī tad, kad bija pieaugusi un pati kļuvusi par mammu, atcerējās savu mūža mīlestību. Tikai tad, kad man palika 33, mamma secināja, ka viņš nemaz nav ideāls vīrietis un mīlestība nebija tik mūžīga. Vienkārši 28 gadus viņa dievināja un loloja savu sapni par ideālu dzīvi.

Kamēr kavējos atmiņās par savu bērnību, meita aizmiga man blakus, aizmirstot par skaistumu, pinnēm un drēbēm, mīļš eņģelis. Centos dot viņai mācību, kā nepieļaut kļūdas: manas, vecmammas un visa sieviešu pulka. Savā dzīvē mazā piedzīvoja un pārdzīvoja tik daudz, ka tam jāatvēl laiks un par to obligāti jāpastāsta. Es viņas vecumā nemaz nezināju, kā ir tik smagi dzīvot, jo biju veselīga un bezrūpīga. Es biju laba meitene, pareizi dzīvoju. Vienīgais, kas mani sarūgtināja – mammas un viņas vīra problemātiskās attiecības. Mamma kārtoja māju un dzīvi, vīrs meloja un mēsloja…

…Emma, tā sauc manu meitiņu, arī līdz 11 gadiem smējās un lidoja pa dzīvi, kamēr vienā jaukā dienā nesaslima… Protams, viņa arī agrāk slimoja, bet tās bija parastās lietas: angīna, gripa… Nekas nopietns. Tas bija mans pirmais spēcīgais satricinājums, jo līdz dienai x es uzskatīju, ka mana dzīve ir ideāla un es to dzīvoju pareizi, kontrolēju un vadu, tā bija pirmā kļūda, kuru es pieļāvu, uzņemoties pārāk daudz, pārvērtējot savu lomu savas dzīves scenārijā. No tās dienas sākās manas atmodas ilgais process. Bet, protams, to es sapratu tikai divus gadus vēlāk, pēc visa murga, ko mēs bijām pārdzīvojuši. Tajā brīdī zem ideālas ģimenes utopiskā aizslietņa neredzēju, par ko pārvēršas mana dzīve, es atkārtoju manas mammas dzīvi… Vēlējos ideālo ģimeni, kur būs ideāli, gudri, talantīgi un veselīgi bērni, ideāls skaists, paklausīgs un veiksmīgs vīrs, un es – pasakaina princese vai karaliene savā karaļvalstī.

Tomēr realitātē dabūju beziniciatīvas amorfu vīrieša pārstāvi, tipisko alkoholiķi – vīru, kuru es vainoju visās savās bēdās: meitas nopietnajā saslimšanā, dēla liekajā svarā, ģimenes krahā…

…Tomēr sākās viss ļoti romantiski. Divi septiņpadsmitgadīgi jaunieši satikās, iemīlējās, pēc apmēram diviem gadiem apprecējās, jo tā gribējās un vajadzēja. Viņš bija ļoti laimīgs pirmo laiku, neticēja savai laimei, es ļoti gribēju, lai viss būtu pareizi, vispirms laulība, pēc tam bērns. Viņš ļoti centās atbilst maniem nodomiem, bet cik tas bija grūti! Tik grūti, ka noturējāmies kopā laulībā tikai trīspadsmit gadus…

…Emma saslima nejauši un pēkšņi, kaut slimības pazīmes bija nojaušamas jau vasarā, bet līdz slimnīcai meitiņa tika jau rudenī. Pirmās pazīmes bija grūti pamanāmas, viņa sāka zaudēt svaru jau vasarā, bet es biju tik aizņemta savās problēmās ar vīru, ka varēju domāt tikai par to, kā man salīmēt mūsu sūdīgās attiecības. Vīrs gavilēja, baudot brīvību, es mocījos un žēlojos labai draudzenei par vīru, un pavadīju jau kārtējo vasaru ar bērniem un bez viņa. Ģimenes ārsts septembrī vēl priecājās, ka Emmai tik ideāls svars, jo iepriekšējā gadā bija tendence uz paaugstinātu svaru. Es arī priecājos, gan bērniem viss kārtībā, gan salauztās attiecības jau kārtējo reizi mēģināju salabot. Bet nedz man, nedz vīram tas vairs nebija pa spēkam, vienkārši bijām pieraduši apmesties vienā vietā, un abi divi kārtējo reizi turpinājām veco dzīvi bez izmaiņām. Es ar bērniem rozā brillēs, viņš ar ragiem pastāvīgā reibumā. Emmai ar katru dienu pasliktinājās pašsajūta, es to neredzēju un uzskatīju, ka viss ir kārtībā. Mācīju, audzināju, mocījos pati un mocīju meitu. Es biju tik hroniski pieradusi uztvert dzīvi zem ideālas prizmas, ka neko citu nemanīju. Man bija hroniska neapmierinātība, saistīta ar vīra dzeršanu un manu sadzīvi. Es jau pieradu visu slēpt un vilkt visu pati. Es domāju, ka dzīve ideālā un reālā – tas ir viens un tas pats, tikai ar vienu sīku atšķirību, tā saucamo melno plankumu uz baltā krekla – vīru dzērāju. Divas nedēļas, pirms nonācām slimnīcā, pamanīju, ka meitai fekāliju krāsa ir bāla, bet atkal neuztvēru to nopietni, padomāju, ka varbūt ko apēdusi skolā. Mana mamma tajā brīdī, atšķirībā no manis, dzīvoja nevis nepārtrauktā fantāzijā par ideālo dzīvi vai vīrieti, bet šeit un tagad, un uzreiz pamanīja, ka Emma ir dzeltena, gan acis, gan āda… Tikai zobi bija balti. Piezvanīju ģimenes ārstam, atnācām, secinājām, ka tā ir dzelte. Steidzīgā kārtā mūs nosūtīja uz infekciju nodaļu. Atbraucām uz slimnīcu. Jā, Emma bija dzeltena, bet īpaši nežēlojās par savu stāvokli, jo reāli viņa bija tik nogurusi, ka baudīja mieru – bez skolas, dejām un pārējās slodzes. Es atkal turēju visu zem kontroles, ārstēju meitu, strādāju, audzināju mazo dēlu un vīru.

Slimnīcā meita gulēja viena, jo es biju ļoti aizņemta, strādāju, vadīju uzņēmumu, domāju, ka nevaru atstāt darbavietu, bez manis viss apstāsies un neviens cits netiks galā. Kaut reāli es vairāk baidījos pazaudēt darbu, nekā uztraucos par meitas veselības stāvokli… Man nebija ne jausmas, cik tas varētu būt bīstami. Es domāju – parasta dzelte. Apmēram otrajā dienā mums bija nozīmēts sonogrāfijas izmeklējums, jo analīzes nebija tik sliktas, lai dzeltenums tik ilgi turētos. Uz sonogrāfiju mēs devāmies agri no rīta vislabākajā garastāvoklī, kopā ar vīru smējāmies, uzmundrinājām Emmu. Sonogrāfijas kabinetā meita bija viena, jo tajos laikos medicīnas personāls neatbalstīja mammas klātbūtni tik lieliem vienpadsmit gadus veciem bērniem. Es jutu kādu iekšējo uztraukumu jau no rīta, bet padomāju, ka tas ir loģiski – izmeklējums taču… Uztraukums auga ar katru minūti… Pagāja 10 minūtes, 20, pusstunda, Emmas nebija. Uz kabinetu atskrēja vēl speciālisti. Viņi kaut ko apsprieda aiz durvīm. Es neko nevarēju sadzirdēt, bet sapratu, ka tas, kas izraisa tādu aktīvu uzmanību, nav nemaz tik niecīgs. Kad mēs gājām uz slimnīcas palātu, es ārēji turējos, bet iekšā mani apturēja bailes. Nākošajā dienā, kad sonogrāfijas rezultāti bija gatavi, infektoloģijas nodaļas vadītāja izsauca mani uz savu kabinetu, un, kad es viņu klausījos, neticēju savām ausīm. Daktere kaut ko runāja un runāja, rādīja sonogrāfiju, bet no visa teiktā sapratu vienīgi to, ka viss ir ļoti slikti. Skaidri atceros vienu frāzi:

“Izbaudiet braucienu uz Rīgu, varat pavizināties ar slidām LIDO, jo jums steigties nevajag.”

Kā izgāju no kabineta, neatceros, kad gāju pa koridoru pie meitas, piezvanīja boss, kā parasti uzbrauca man, kur es esmu, un tad es neizturēju, es raudāju priekšniekam klausulē. Nevis vīram klausulē, bet citam. Nevis vīrs, bet cits mani atbalstīja, piedāvāja savu palīdzību. Tajā momentā mēs ar vīru attālinājāmies vēl vairāk, bet to es saprotu šodien, tajā laikā es neapzinājos, kas notiek ar mūsu attiecībām. Es pilnīgi pārslēdzos uz meitas problēmu. Saņemt spēkus man palīdzēja mana pirmā augstākā izglītība – psihologs. Šī diena, kad uzzināju, ka meitai ir ļoti nopietna, bet neskaidra diagnoze, izrādījās manas ideālās pasaules kraha sākums. Pēc sarunas ar dakteri un bosu nosusināju seju no asarām un ienācu palātā. Emmai ļoti gribējās uzzināt, kad viņu izrakstīs, es iepriecināju meitu divkārši: