…Pagāja divi mēneši un trīs nedēļas kopš Turcijas ceļojuma, no laika, kad iepazināmies. Es iestrēgu savā iemīlēšanas faktā, un tāpēc visos klātesošos, gan jaunos paziņās, gan vecos draugos, mēģināju sameklēt brīvas ausis, lai padalītos ar savu bēdu un atrastu atbildes uz jautājumiem – kāpēc man bija dota šī tikšanās, ja viņš negrib turpinājumu? Gribēju pārliecināt sevi un visus apkārt esošos, ka viss vēl ir iespējams. Un man izdevās daļēji – sevi pārliecināju. Dažas dienas mani apmeklēja viena konkrēta doma – jāpiezvana viņam. Es saņēmos un piezvanīju, nodomāju, ka nekas slikts nenotiks, sliktākais – nepacels klausuli. Un tas arī viss, tad uzreiz būs saprotams, kā viņš noskaņots.

Es piezvanīju, mēs parunājām pusstundu, viņš bija pieklājīgs, galants. Es biju debesīs, biju kā miglā. Sevi vispār nejutu. Es vairāk runāju, viņš vairāk klausījās. Pēc sarunas biju laimīga, bet neilgu brīdi. Lūdzu viņam piezvanīt man, jo viņš ir puisis. Viņš novelēja patīkamu vakaru, atvadījās… Es gaidīju zvanu un nesagaidīju…

…Trīs mēneši un divas nedēļas šoreiz, jauns rekords. Meita skeptiski jautāja: “Tu viņam piedevi? Es tavā vietā tā nedarītu!”

Es attaisnojos: “Nekas nav noticis, ja man būtu iespēja noslēpt mūsu saskarsmes faktu, es to izdarītu.”

Kā piemēru minēju meitas noslēpumus – nedarbus ar draudzeni vai skolā, par kuriem viņa mammai nestāsta.

Es turpināju: “Žēl, ka mana privātā dzīve ir tik atklāta. Nopietni neuztvēru saskarsmes faktu. Es vienkārši vēroju, apnika cīnīties, jāietur pauze. Es neticu brīnumainām pārmaiņām un neko negaidu.”

Jā, šoreiz nostrādāja hormoni. Vienkārši man bija skumji, gribējās piedzīvojumus uz savu pakaļu. Viņš bija visvieglākais no variantiem.

Viņš otro dienu nedzēra. Sasniegums pa īstam grandiozs! Bet man vienalga, jo dzīvoju pati brīvi un neatkarīgi no viņa pieradumiem. Un godīgi pateicu, ka nezinu, ko jūtu pret viņu…

…Šodien izcīnīju algu saviem darbiniekiem un Bijušais trešo dienu nedzēra – paņēma ātro kredītu 100 eiro apmērā, lasīja psiholoģisko literatūru, lai mani iekarotu. Nožēloja par savu rīcību pēdējos gandrīz četros mēnešos. Vēlējas iemācīties masāžu un atvērt privātpraksi. Muļķiem veicas, lai mēģina!

Kad biju Jeruzalemē, ar mani kopā istabiņā mitinājās jauka kaimiņiene. Viņas dzīves stāsts mani sajūsmināja un pat vairāk iedvesmoja uz panākumiem. Viņai bija piecdesmit gadi. Veiksmīga karjera, jo, kad divdesmit piecu gadu vecumā saprata, ka vairs nevar dzīvot tā, kā dzīvoja, atrada spēkus visu izmainīt. Viņa atstāja savu dzimto pusi, vīru, pavāra profesiju un kardināli mainīja visu savu dzīvi. Pārbrauca uz dzīvi Rīgā ar diviem bērniem. Sākumā bija ļoti grūti vienai pašai. Bet, galu galā, viņa sasniedza savu mērķi – būt par savas dzīves kalēju, ieguva augstāko izglītību un pašlaik nodarbojas ar savu sirdslietu – tulkošanu. No pavāres līdz tulkam, vai tas bija viegls ceļš? Pēc manas paziņas vārdiem, grūti bija strādāt riebīgajā profesijā, dzīvot riebīgajā vietā ar riebīgo vīrieti. Pat neciešami! Bet līdz ar pārmaiņu sākumu smags slogs pārvērtās par spēcīgu spērienu uz priekšu. Līdz ar katru soli uz priekšu spārni kļuva arvien stiprāki un jau nesa savu saimnieci arvien augstāk un augstāk. Stipru sievieti pat nesalauza bērna nāve, kaut desmit gadus pēc meitas aiziešanas viņa dzīvoja kā miglā. Izglāba mīļais darbs un laiks. Neaizgāja pēc meitas, jo viņas citi divi bērni atturēja no pašnāvības. Atbildības sajūta, ticība, jeb citādi to var nosaukt par iekšējo potenciālu, dzīvesspēku, ir šīs sievietes veiksmes noslēpums. Kas mūs nenogalina – padara stiprākus. Pēc desmit gadiem pēc bērna nāves viņai izdevās atgūsties. Savos piecdesmit gados viņa sāka saprast, ka nopelnījusi sevis pieņemšanu, sevis piedošanu, sevis cienīšanu. Sāka būvēt romantiskas attiecības, sāka sevi lutināt – kopt savu ķermeņi, ceļot, vienā frāzē sakot, baudīt dzīvi.

Un kas sanāca? Tas, ka pārvarēt grūtības mēs, sievietes, mākam, uzbūvēt finansiālo pamatu un veiksmi karjerā arī. Cepuri nost! Bet veidot veselīgas attiecības ar pretējo dzimumu nē. Mūsdienīgo “stipro” sieviešu nasta. Veselīgu savstarpējo attiecību veidošanā un saglabāšanā iemaņu nav. Jo tā ir īpaša prasme, kura attīstās no spējas sevi saprast, pieņemt, piedot, un tad jau var runāt par pašcieņu – spēju sevi mīlēt. Kā mēs varam atrast mīlestību, ja pašas sevi mīlēt neprotam. Pašizglītošana, pašdisciplīna – reāli sasniedzamas, jo no dzimšanas brīža mēs – stiprās – iemācāmies pielāgoties, izdzīvot un cīnīties. Bet ar pašcieņu nav tik vienkārši, jo tās gala produktu – mīlestību – grūti taustīt un nomērīt. No izglītības kā rezultātu saņem labu darbu un atbilstošu atalgojumu, no disciplīnas – slaidu figūru, bet no pašcieņas – pārliecību, ka vari sasniegt augsto mērķi: darbu, atalgojumu, figūru, jebko, ko vēlies, bet tikai ne mīlestību. Kāpēc? Tāpēc, ka mums iemācītā pašcieņa ir izkropļota, mēs to nepareizi saprotam un domājam, ka tā galvenokārt attiecas uz finansiālo vai karjeras izaugsmi, nevis sevis mīlestību. Kam tev sasniegumi, ja sevi nemīli? Bērnu, citu, sabiedrības augstā novērtējuma dēļ. Sasniedzi – palutini sevi, pasaki sev mīļus vārdus, nevis tikai skrien bez apstājas uz priekšu savā vēlmē sasniegt vēl un vēl. Tā mēs – stiprās – no teicamniecēm un labām meitenēm bērnībā kļūstam par darba zirgiem pieaugušajā dzīvē. Kā mūs var mīlēt, par mums rūpēties, ja mēs ar stingrām sejām ripojam līdz nozīmīgiem un augstiem, tikai mums aktuāliem mērķiem. Kā kāds stiprs vīrietis var atļauties mūs mīlēt, ja jūt pretī aukstumu un, galvenais, jūt, ka sieviete sevi nemīl, sevi neciena. Pielīp tikai vāji – mammas dēliņi. Ko šis vīrietis dara? No sākuma, mēģinot uzvesties kā “kruts” čalis, tēlo mačo, pēc tam mīļi tā apsēžas uz mīksta dīvāniņa, bauda dzīvi aiz sievas – mammas muguras, kura jau ar lielo prieku uzņemas stiprās zirdzeles lomu. Un sieviete neko nemana, jo uzņemas vīrieša lomu atkal un atkal, un, kad pamana, jau par vēlu sūdzēties par savu rūgto dzīvi. Atkal vecās sliedes. Kā citādi?

Īsta pašcieņa ņem sākumu no mīlestības pret sevi. Visi mēs jau zinām, ka visa saknes ir bērnībā, nu kāda jēga sevi attaisnot. Tētis mani nemīlēja vai viņa vispār nebija. Kāda tagad starpība? Tagad, kad tu esi stipra un jau sasniedzi pietiekoši, lai sāktu sevi mīlēt, lolot, rūpēties. Kad apgūsi šo prasmi, tevi mīlēs attiecīgi cilvēki, bet, kamēr tu uz sevi uzspļauj, viņi, tie pelēkie mammas dēliņi, turpina lipt. Kad tavs pašvērtējums un tavs ārējais veidols būs līdzsvērtīgi, balansā, būsi laimīga. Ar to gan man, gan manai paziņai un vēl lielam sieviešu pulkam ir diezgan grūti. Jo esam pieradušas mīlēt: sniegt atbalstu, risināt problēmas, upurēt, ciest, gaidīt, pārvarēt, ar vienu vārdu sakot, dot citiem, nevis ņemt sev – sagaidīt atbalstu, pieņemt palīdzību, saņemt mīlestību ja ne no citiem, tad no sevis. Sākt sevi mīlēt, atļauties izmantot cītīga darba rezultātus savā labā, lai dāvinātu vēl vairāk sev un pārējiem…

…Un jau trešā nedēļa, kopš Bijušais mitinājās manā dzīvoklī, atkal viss atkārtojās – es biju sakaitināta un uzbraucu viņam virsū, cik ilgi viņš izturēs, nezinu, cik es arī, un man bija vienalga, jo es viņu atpakaļ negribēju, gribēju kādu citu – stipru, skaistu, jauku, jautru un veiksmīgu. Vienkārši, citu alternatīvu neesamības dēļ paņēmu to, kas ir, un izmantoju situāciju savā labā. Es izmantoju, bet jutos arvien sliktāk, jo man sāka parādīties nodomi, ka viņš mani izmanto lielākā mērā nekā es viņu. Viņš saņēma vairāk labumu, nekā es no tāda veida līdzdalības. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš atņēma man un paņēma sev manu ikdienas dzīves kārtību: rūpes par bērniem, par mājokli, par suņiem. Sāka lietot manus ieguvumus savā labā: sākot no manas mašīnas savām vajadzībām, beidzot ar manu dzīvokli. Bet es pa druskai tiku atstumta un paliku kaut kur maliņā.

Текст предоставлен ООО «Литрес».