Tagad atlika tikai ar sevi tikt galā, savest sevi kārtībā, gan fiziskā, gan garīgā. Jāsāk ar sava dzīves plāna sastādīšanu. Jo dzīvē “pirms” man bija ar ko ņemties: es kontrolēju un kritizēju Bijušo un Zirnekli, viņu dzīves. Tagad man tas vairs nav aktuāli, ne izdevības, ne gandarījuma no tādas kontroles. Jāsāk ar sevi, jāsāk no sevis. Jo nav, par ko sūdzēties un no kā slēpties, un ko slēpt.

Manu bērnu un mana materiālā drošība sastāv pārsvarā no mana darba ienākumiem, mazāk no alimentiem un valsts pabalsta. Līdz ar to darba eksistenci jānovērtē, savu kompetenci jāpilnveido pastāvīgi. Jāapmeklē kādi kursi vai semināri kvalifikācijas celšanai.

Ir vērts turpināt pašizglītošanos, bet nu jau var mācīties to, kas patīk, nevis to, ko vajag. Kaut kas saistīts ar manu mīļo psiholoģiju vai mākslu.

Jāapmeklē, piemēram, valodas kursi, varbūt pat angļu valodas.

Bērniem jāatbalsta veiksmīgu mācību procesu un ārpus skolas aktivitātes. Privātskolotājus, pulciņus.

Fiziskā kultūra, ar to man vispār švaki iet. Ja par materiālo dzīves pusi es rūpējos ilgus gadus, tad šo svarīgo momentu es izlaidu. Protams, ne viss ir slikti, ar lieko svaru man problēmu nav, jo cenšos ēst veselīgi. Bet vajag apmeklēt jogu, vēderdejas. Tas būs vērtīgi, jo veselā miesā vesels gars. Jāapmeklē baseins kopā ar bērniem…

…Parastajā palātā mēs ar meitu, domājām – beidzot varam atslābināties.

Vai var būt vēl sliktāk? Beidzot, ja tik daudz pārdzīvojām, varēsim atpūsties, priecājāmies mēs. Ko mēs zinājām par rehabilitācijas periodu – jāguļ mierīgi un jāklausa mediķus, tad viss būs labi.

Tomēr tā nebija, mani pasauca meitas dakteris un deva norādījumus – bērnu pēc tik smagas operācijas nedrīkt barot tāpat kā parasti, jādod speciāls uzturs, kas pēc izskata atgādina dzeramo jogurtu, bet pēc garšas ir ne visai patīkams. Bet jādod tikai šis uzturs, citu variantu vienkārši nav.

Uztvēru šo informāciju ļoti viegli, nodomāju – kāpēc tik ilgi jāstāsta par to. Meitiņai vienmēr garšoja dzeramais jogurts. Šī aktivitāte mums neizsauks grūtības. “Neziņa neatbrīvo no atbildības.” Es priecīga aizgāju uz palātu, atnāca māsiņa un noinstruēja, kā šo jogurtiņu lietot. Pa maziņām porcijām, kādus 20 ml katru stundu. Mēs ar meitu bez šaubām un aizdomām izpildījām instrukciju, un pēc pusstundas sākās mūsu jautrā dzīve. Akurāt pēc katras ēdienreizes uzņemšanas sākās vemšana. Cik bijām ieņēmušas, tik gāja ārā. Un tā visu dienu. Vakarā mēs ar meitu bijām nekādas, no mūsu prieka un optimisma nekas nebija palicis. Tajā brīdī es atzinu – var būt vēl sliktāk. Vēl pie speciālā uztura pienākas sekot šķidruma uzņemšanas un izdalīšanās grafikam. Katru uzņemšanu es mērīju un pierakstīju vienā ailītē, bet iziešanu citā ailē. Katru reizi un katru gramu. Iziešanas produkta urīnu mērīt es gāju speciālā telpā, kur tika izvietoti svari. Tā kā ar ēšanu mums neveicās, es aizgāju pie daktera un pasūdzējos par mūsu slikto dzīvi. Mēs sarunājām, ka nopirkšu lejā kafejnīcā īsto actimel un došu meitai. Uz mūsu risku, jo pēc teorijas tā darīt kategoriski aizliegts, bet dzīvē vajadzēja rīkoties, nevis gaidīt, kamēr bērnam pazudīs pēdējie dzīvības spēki. Nākošajā ēdienreizē iedevu meitai actimel. Un brīnums, viņas organisms pieņēma to no pirmās reizes. Riebīgā un bīstamā mūsu gadījumā vemšana beidzās vienā momentā. It kā tās vispār nebūtu bijis. Pēc veiksmīgas ēdienreizes meitiņa gribēja uz tualeti, pati piecēlās kājās un lēnām pačāpoja līdz gala punktam, protams, es viņai palīdzēju. Turēju, cik tas bija iespējams, jo rēta bija liela un zem padusēm turēt es baidījos, jo varētu nodarīt pāri. Tāpēc es biju blakus, bet meitiņa lēnām virzījās uz priekšu. Katrs solis bija kā uzvara cīņā par atveseļošanos. Manī valdīja lepnums par manu maziņo cīnītāju – īsto varoni. Jo pārvarēt bailes nodarīt sev pāri, sāpes – tas bija nopietns panākums. Mēs ar Emmu bijām tik uzbudinātas, ka gribējās gan raudāt, gan smieties vienlaikus. Nākošreiz meitiņa pati gāja uz dāmu istabu, un, kad atgriezās atpakaļ gultā, es pamanīju, kāda tieviņa viņa palikusi, bail bija pat skatīties. Es uztraucos par viņas pašsajūtu un iespēju atgūties pēv operācijas un reanimācijas. Bet es ticēju labam iznākumam. Un turpināju uzvesties tā, lai bērnam nerastos pat minimālas šaubas par izveseļošanos. Viņa smēla enerģiju no manas pārliecības avota, mans zaķītis.

Tā mums gāja, veiksmes brīži mainījās ar neveiksmēm ļoti ātri, pat vienas dienas laikā. Tikko atradām izeju no ēšanas strupceļa, citas komplikācijas nāca virsū, lai mēs pat nedomātu atslābināties kaut uz brīdi. Meitiņai rezekcijas rezultātā tika ievietots katetrs vēderiņā, lai pa cauruli izvestu visu lieko šķīdumu speciālajā konteinerā. Viss mums gāja labi, kamēr nepienāca nakts. Meitiņa jau devas gulēt, kad pamanīja, ka palags zem viņas ir mitrs. Mēs sākām meklēt cēloni un konstatējām, ka pa cauruli šķīdums nemaz vairs neizdalās, bet brīvā ceļā tek uzreiz no vēderiņa cauruma. Konteineris, kamēr bija kartībā, izskatījās piepumpēts kā balons, bet tagad tukšs kā lupatiņa. Šķīdums konteinerī iepriekš bija caurspīdīgs, dzidrs, ar tādu rozu nokrāsu, bet tagad pārvērtās dzelteni bālā krāsā. Es aizskrēju pakaļ māsiņai, viņa izsauca dežurējošo ārstu. Dakteris kavējās, līdz ar viņa kavēšanos auga mana trauksme, kuru es, protams, meitai nerādīju. Galu galā, atnāca ārsts, bet labāk no viņa apmeklējuma mums nepalika. Viņam nebija ne jausmas, kas notiek un kā tālāk rīkoties. Viņš mums rekomendēja piezvanīt ārstējošam dakterim un pie viņa noprecizēt mūsu tālāko rīcību, un aizgāja prom. Ar ko bijām, ar to palikām. Ar māsiņu mums paveicās nosacīti. Viņa atbildīgi mēģināja sazvanīt dakteri, bet bez rezultāta. Bija jau nakts, un cilvēks vienkārši gulēja. Es turējos, bet māsiņas noskaņojums mani “iedvesmoja uz panākumiem”, kad mēs ar meitu uzdrošinājāmies pavaicāt:

“Kas notika ar šķīdumu, kāpēc tā krāsa ir tik bāla tagad?”

Māsiņa “nomierināja” – tās ir olbaltumvielas, kuras ir ļoti nepieciešamas mūsu gadījumā, kad bērnam it tik zems svars. Un šis vielas vienkārši iziet no organisma!

Es biju šokā! Mana meitiņa reanimācijas periodā pazaudēja svaru, un tagad mums iztek kas svarīgs mūsu izdzīvošanai, bet mēs neko nedarām. Vienkārši skatāmies, un viss! Mēs taču nezinām, ko darīt, man tikai intuīcija, māsiņai tikai medicīnas zināšanu pamati. Ar to vien nepietiek. Mēs, protams, pieļāvām tādu hipotēzi, ka, ja izrautu šo cauruli, labā šķīduma iziešana izbeigtos. Bet uzņemties tādu atbildību māsiņa neapņēmās. Es arī. Meitiņai vaicāju par pašsajūtu, viņa mani mierināja:

“Es neko sliktu nejūtu, mammiņ. Viss būs labi. Vienīgais, gribu gulēt, jau ir nakts taču.”

Māsiņa atnesa mums vienreizējos autiņus, lai bērnam būtu ērtāk gulēt. Visu nakti es gandrīz negulēju. Visu laiku vēroju meitas stāvokli, mainīju autiņus. Meita gulēja mierīgi. Gandrīz astoņas stundas šķīdums tecēja, bija ļoti bail, bet kas man atlika – tikai ticēt labajam. Beidzot atnāca ilgi gaidītais rīts, un kopā ar to mūsu dakteris. Es devos pie viņa, pastāstīju par dīvainā šķīduma izdalīšanos, un viņš nozīmēja mums sonogrāfiju. Bet es ar labiem nolūkiem, jo viņa taču tik daudz svarīgo olbaltumvielu pazaudējusi, jau pabaroju meitu. Kad mūs paņēma uz sonogrāfiju, dakteris konstatēja, ka apskati vajag atlikt uz stundu, jo aiz jogurta nekas nebija redzams. Mēs atkal gaidījām savu laiku, bet dakteris nolēma izņemt katetru bez sonogrāfijas, jo šķīdums turpināja tecēt bez apstājas. Un atkal brīnums, tikko dakteris izvāca caurulīti, šķīduma izdalīšanās apstājās. Mans noskaņojums no šausmu stāvokļa pārvērtās par pilnīgu laimi. Es biju tik laimīga, ka man šķita, ka es lidoju! Biju gatava ne tikai sabučot, bet arī nēsat dakteri uz rokām.

Atkal nodomāju – nu viss, sliktāk jau nevar būt. Uz kādu laiku veiksme bija mūsu pusē. Meita sāka atgūties ļoti ātri, katru stundu viņai kļuva arvien labāk un labāk. Un, ja uz pārsiešanu mēs braucām sākumā ar ratiņiem, tad pēc caurules izņemšanas meitiņa gāja pati. Mēs atguvām spēkus ļoti ātri, katru stundu mēs sasniedzām arvien labākus rezultātus. Labi ēdām, čurājām, kakājām, daudz staigājām pa koridoru, lai viss medpersonāls redzētu, cik mums jau labi iet un pastāstītu par to mūsu dakterim. Jo mēs ļoti gribējām doties uz jaunā gada svētkiem mājās. Pēc iespējas ātri atgriezties mājās, aizmirst par visām šausmām un sākt baudīt dzīvi pilnā sparā. Ļoti gribējām atgriezties normālajās sliedēs, kur valda laime, prieks un veselība. Atgriezties atpakaļ un kļūt atkal par laimīgu ģimenīti. Tā kā veiksme bija mūsu pusē, dakteris mūs izrakstīja, un mēs, pašas laimīgākās uz visas pasaules, devāmies mājās. Esot slimnīcā tik ilgu laiku, es daudz ko iemācījos no slima cilvēka aprūpes mākslas un atzinu, ka labākais aprūpētājs priekš bērna – tā ir mamma. Jo neviens svešs cilvēks, lai cik viņš nebūtu profesionāls, nevar just līdzi bērnam un dalīties ar savu dzīves enerģiju. Ne tāpēc, ka nevēlas, tāpēc, ka tādu pacientu ir daudz un katram sava traģēdija. Jo dāvāt spēku – tas ir tuva cilvēka darbs, personālam jāstrādā ar vēsu prātu, lai veiktu savu darbu atbildīgi un profesionāli. Tikai tuvs cilvēks ir blakus ik brīdi. Un tas ir zelta vērts! Man paveicās, ka man bija iespēja būt kopā ar manu bērnu. Citādi es nevarētu, ne šajā gadījumā! Ja iepriekš es ļoti baidījos pazaudēt savu “dārgo” darbu, tad tajā brīdī es bez jebkādām šaubām izdarīju pareizo izvēli. Nekāda nauda, neviens darbs nebūs man vajadzīgs bez mana bērna. Protams, maksimāli pēc iespējas visu darbu es paņēmu līdzi uz slimnīcu, gan telefonu, gan darba portatīvo datoru, un kārtīgi pildīju savus darba pienākumus, tāpēc man nebija laika sevi žēlot. Galvenais nosacījums, lai spētu smelt dzīves enerģiju – kaut ko darīt, nevis sēdēt un žēlot sevi. Ja man nebūtu, ko darīt, es sajuktu prātā. Kad meita rehabilitējās intensīvās terapijas nodaļā, es strādāju līdz desmitiem rītā un pēc desmitiem vakarā, jo pacientu apmeklēšanas laiks bija tieši starp šo laiku. Un atkal man nebija laika sevi žēlot…