“Mūsu laikos tas ir ļoti rets gadījums, kad vīrietis tur vārdu!!!” Un aizskrēju uz otro stāvu pie mūsu kompānijas. Hedonists kopā ar savu domubiedru ļoti priecājās par notikumu ar Hasanu, ņirgājās, ironizēja. Man bija sāpīgi. Tādu gļēvuļu dēļ es apvainoju cilvēku. Jā, stulba muļķe! Es pajautāju “īstajiem” vīriešiem:
“Kāpēc aizgājāt? Atstājāt mani ar svešu vīrieti, mēs esam taču vienas valsts pārstāvji?”
“Vīriešu solidaritāte!”
Un mans kavalieris turpināja ironizēt:
“Nu, lūk, būtu tev villa jūras krastā! Ar šo Hasančiku piepildītos tavs sapnis!”
Cietsirdīgi, bet es vienalga sēdēju blakus un baudīju viņa klātbūtni. Šodien es sapratu, ka viņš mani vispār nopietni neuztvēra, viņam vienkārši bija garlaicīgi, un mani viņš izvēlējās, lai tiktu galā ar garlaicību. Vispirms parādījās pie horizonta mani bērni, pēc tam es klāt, un viņš vairs negarlaikojās. Viņam kļuva jautri. Viņam līdz ar katru dienu kļuva jautrāk un jautrāk, bet man sliktāk un sliktāk. Šo nakti mēs pavadījām katrs pie sevis, bez jebkādiem randiņiem. Un pēdējās dienas bija šausmīgas, es jau ienīdu šo kūrortu, šo valsti. Vaicāju Dievam:
“Kāpēc man, vai es nepietekoši vēl cietu savā dzīvē?”
Es turējos. Pēdējā atpūtas dienā es kopā ar bērniem apmeklēju viesnīcas saunu, jo dēls ļoti lūdza. Un laiks bija tik riebīgs, ka saunas apmeklējums ļoti prasījās, lai pienācīgi atvadītos no siltajām zemēm. Saunā bija labi, bet hedonista klātbūtne traucēja manu sirdsmieru. Bija tik sāpīgi just viņa vienaldzību. Es turējos. Vienīgā doma, kas man palīdzēja turēt seju, sapratne, ka ir divas labas lietas no šī visa farsa: es atbrīvojos no Bijušā pavisam uz mūžu, un drīz visas šausmas beigsies, jo pēc dažām stundām atgriezīšos Latvijā un visu aizmirsīšu kā murgu. Autobusā es sēdēju ar dēlu, hedonists uzreiz aiz manis. Sēdēja un izvietoja savas kājas pie mana sēdekļa. Varbūt nejauši, bet man likās, ka viņam bija ļoti tīkama tāda poza. Es pat jutu, kā viņā cīnījās pretrunīgas jūtas. Gribas, bet nevajag, kāpēc, ja mājās gaida ģimene. Pa ceļam uz lidostu viņš bija ļoti atturīgs, ļoti dīvains. Es viņu vispār jau nemēģināju saprast, gribēju vienkārši atgriezties Latvijā un pēc iespējas ātrāk visu aizmirst. Bet, tā kā viņam atkal bija garlaicīgi, viņš turpināja izklaidēties. Lidmašīnā hedonistam paveicas apsēsties vienam un vērot brīnišķīgo skatu pa iluminatoru. Es sēdēju kopā ar bērniem. Viņam palika pavisam garlaicīgi, un ko viņš izdarīja? Nu, protams, pasauca mani pie sevis.
Es jau biju nospēlējusies pietiekoši, mans prāts beidzot ieslēdzās, tāpēc nepiekritu un paliku ar bērniem. Viņš pasauca otro reizi, un, diemžēl, mans sasodīts prāts atkal atslēdzās, un es padevos, stulba govs! Nevajadzēja nekādā gadījumā, vajadzēja turēties ar pēdējiem spēkiem! Vai nepietekoši man bija sado – mazo? Es kā romantiska muļķe virzījos pretī savai “laimei”. Tad viņš mani vienkārši lēni noslepkavoja. Sadists baudīja katru mirkli, spēlējoties ar manām jūtām. Stjuarti atnesa uzkodas, bet man ēstgribas nebija jau kuro dienu pēc kārtas. Man palika šokolādes batoniņa gabaliņš, un hedonists to apēda. Padomāju, ak, apēda pēc manis, pēc pilnīgi sveša cilvēka! Mana sirds jau bija pārpildīta. Bet viņš turpināja, uzzīmēja man uz rokas mīļu ainiņu: mēnesi, zvaigznes un šūpoles – mūsu pirmo randiņu. Es jau nevarēju nedz aizsargāties, nedz cīnīties, tikai slēpos, skatoties caur iluminatoru uz debesīm, un klusiņām raudāju. Bet viņam bija par maz, gribējās novest ņirgāšanos līdz augstākajam punktam. Kad izslēdza gaismu, viņš mani noskūpstīja. Mēs skūpstījāmies, kamēr neieslēdza gaismu. Šodien es apzinos, ko nozīmēja šis skūpsts – neko, priekš viņa tas bija atvadīšanās žests, un viss. Bet tajā brīdī, tāpēc, ka prātam vārdu neviens nedeva, sirds visu interpretēja citādi. Sirds cerēja, ka tas skūpsts ir tikai sākums… Kāpēc gan nē, varbūt es jau esmu nopelnījusi savu LAIMI ar stipru vīrieti, kurš zina, ko vēlas. Nekas, ka tik ātri…Varbūt tas nozīmē – tam tā jābūt!!!
Kad braucu uz mājām, manā galvā kā romantiskajās filmās skanēja mūzika, visa nakts pasaule man spīdēja kā saules diena. Iedomājos, ka esmu nopelnījusi laimi, izdomāju, ka viņam reāli ir krīze attiecībās ar sievu, gluži kā man, kad meitai bija pieci gadi. Tajā laikā es neuzdrīkstējos atbrīvoties, bet vienalga to izdarīju, pēc desmit gadiem. Domāju ar sirdi nevis ar galvu un pazaudēju sirdsmieru. Nezināju, kad es atgūšos? Pagāja gandrīz divi mēneši kopš Turcijas piedzīvojuma, bet man joprojām sāpēja.
Tā man vajag, laba dzīves mācība, nekad nedomā, ka tu esi drošībā, jāuzmanās. Kamēr esi vāja un trausla, jābūt ļoti piesardzīgai, citādi, ja ļausi sev atslābināties kaut uz brīdi, nožēlosi. Jo pēc tam sāpēs vēl stiprāk nekā sāpēja. Veca brūce jau kā hroniska slimība asi nesāp. Bet svaiga rēta sāp ļoti stipri, pat neciešami. Negaidītas sāpes norauj pamatu zem kājām. Jābūt uzmanīgai, nevajag domāt, ja sakārtoji pagātni, tagadne pati par sevi būs laba un mīļa. Nemaz tā nav, jārēķinās ar to, ka apkārt tev ir daudz cilvēku, kuri vēlas izklaidēties, atpūsties – vienkārši baudīt dzīvi, un sanāk, ka uz tava rēķina, pat netīši, bet uz tava. Nav runa par materiālo, naudu ir vieglāk atgūt atpakaļ – pastrādāt un nopelnīt. Runa ir par garīgo, kā atgūt atpakaļ sirdsmieru? Nopelnīt? Kā? No kura avota smelt enerģiju? Par to jādomā pašai, neviens cits tavā vietā par to nedomās, tikai pati vari sevi aizsargāt no garīgas enerģijas noplūdes. Kas mūs nenogalina, padara stiprākus!
Pati esmu vainīga, sagribēju tik ātri tik vieglu un laimīgu dzīvi ar ideālo vīrieti. Secinājums: nevar būt tik ātri, tik viegli un tik ideāli! Kā man pateica hedonists – tu gribi visu un uzreiz!
Pēc vēl divām nedēļām es jau varēju paironizēt par sevi, par šo pikanto gadījumu – korektāk nosaukt negadījumu manā dzīvē “pēc”. Sāku rakstīt, sāku atgūties. Un atkal pieminēšu – kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Bet divus mēnešus pēc notikuma es pat rakstīt nevarēju. Momentā, kad pazaudēju cerību mīlēt un būt mīlētai, dzīve man iekrāsojās pelēkās krāsās, mani pārņēma apātija. Man bija vienalga par visām tik svarīgajām lietām pirms ceļojuma: šķiršanās komplikācijām, darba intrigām, skolas sekmēm. Tas viss likās primitīvi un neaktuāli. Pirms ceļojuma es biju spēcīga un auksta kā klints, skaidri zināju, pret ko jācīnās. Bet pēc ceļojuma es pazaudēju ienaidnieku bijušā vīra izskatā, no kura vajadzēja atbrīvoties, pazaudēju mērķi. Sapratu, ka Bijušo nemīlu, Zirnekļa naudu negribu. Cīnīties nav par ko un ar ko. Cīnīties vispār nav vajadzības. Sagribējās vienkārši mīlēt un būt mīlētai, vienkārši baudīt dzīvi, neskatoties uz pagātni. Bez kontroles, bez rūpēm, ļauties jūtām un pabūt vienkārši jaunas, jautras un vājas sievietes lomā. Apzinos, ka apnika spēlēt stipras sievietes lomu: atbildēt par visu un visiem, kontrolēt situāciju, visus un visu vadīt. Sagribējās atļaut sev dzīvot pēc hedonisma dzīves principiem? Kaut uz brīdi, kaut dažreiz. Sagribējās, bet neizdevās. Izdotos, ja es zinātu, ko konkrēti gribēju, bet man pašai nebija ne jausmas. Es nebiju pārliecināta, vai varēšu noturēties vieglo attiecību rāmjos. Mana sirds nekā nevarēja samierināties, ka tik naivi kļūdījās. Un veselus divus mēnešus nedeva manam prātam mieru, mudinot rīkoties – cīnīties par savu utopisko laimi. Pirmās divas nedēļas mēs aktīvi sazinājāmies, bet līdz ar katru nākošo dienu distance starp mums auga. Mūsu piecas dienas salīdzinājumā ar viņa pieciem gadiem bija kā peļķes un jūras pretestība. Mūsu piecas dienas salīdzinājumā ar maniem 18 gadiem bija kā briljanta un cirkonija spīdums. Viņu sagaidīja progresīva un pievilcīga sieva, mani regresīvs un rupjš Bijušais. Visi mani centieni baudīt briljanta spīdumu izrādījās par tukšiem, jo viņam mūsu tikšanas bija tikai “peļķe”! Mēs ar sirdi pazaudējām, prātam bija taisnība – tad viņam tagad priekšroka, lai rullē!
Katrā situācijā ir savi plusi un mīnusi. Par mīnusiem vieglāk spriest – pašas par sevi runā pārdzīvotās emocijas un jūtas: sarūgtinājums, dusmas, neapmierinātība, vientulība un satricināta pašapziņa. Bet plusi arī eksistē, un tie ir vairāk nozīmīgāki nekā mīnusi. Pirmkārt, pieredze! Manos spēkos – neļaut sevi noķert, vienkārši jāuzmanās! Padosies manipulācijai, pati būsi vainīga! Un galvenais ieguvums – es atbrīvojos no Bijušā un Zirnekļa, nav vairs nedz jūtu, nedz atkarības.
