Es viņam vēl gudrojos, vai, precīzāk teikt, cīnījos sava prāta labā:
“Man vajag kādus divus gadus, lai es varētu sākt jaunas attiecības…”
Vārdi bija gudri, bet nebija tik pārliecinoši, jo bija teikti jau par vēlu, un es ieķēros kā naiva muļķe. Šos vārdus vajadzēja pateikt agrāk, bet tā jau bija dzīve “pēc”, kur viss notiek, nevis es plānoju un īstenoju. Jā, nemaz nebija tik slikti “pirms” dzīvē!
Nākamo dienu mēs pavadījām, var teikt, kopā, pat visi kopā, jo līdzi mums staigāja bērni, mātes un grupas dalībnieki. Neskatoties uz “pūli”, mēs baudījām viens otra klātbūtni. Bet tagad mani pārņem doma, varbūt es biju vienīgā, kas baudīja. Šodien jau precīzi nepateikšu, bet tajā brīdī es biju pilnīgi pārliecināta, ka starp mums pārlidoja dzirkstele. Atceros vienu smieklīgu momentu. Ar savējiem un citiem sēdēju pludmales kafejnīcā, bet viņš pienāca, piesēdās pie manis un pavaicāja tik omulīgi:
“Kur bērni?”
Pirmajā momentā man palika jautri, smieklīgi. Bet pēc tam mana aukstā sirsniņa pavisam atkusa un mana bēdīgā dvēselīte sāka dziedat. Stulba govs, tik naiva, tik akla, tik pašpārliecināta par sevi. Bet paldies viņam par šo īso mirklīti, es kaut sajutu šo silto momentu, kad mīlošs tētis un vīrs rūpējas par bērniem, nevis bļauj bez apstājas un sūdzas par bērniem, par mani, par stulbo braucienu un vispār par dzīvi.
Pirmo dienas pusi gļēvulis mani atstāja mierā. Jo manā “melnajā” naktī viņam teicu, ka atbraucu, lai atpūstos no visa un visiem. Es pastaigājos viena pati pa pludmali, pasauļojos uz laipām kādu laiciņu. Nomierinājos, jo mieru pagājušajā naktī pazaudēju. Mans pielūdzējs pienāca pie manis tikai tad, kad es izdomāju peldēties. Viņš man piedāvāja izmēģināt zemūdens peldēšanu un nirt ar ūdens masku. Pateicoties viņam, es vispār peldējos, ja nebūtu viņa, es sēdētu krastā un tikai sauļotos. Zemūdens peldēšana, to manā gadījumā pat nedrīkst nosaukt ar skaisto vārdu “daivings”, atvēra man noslēpumainās jūras dzelmes. Protams, es pārspīlēju, tik dziļi es neuzdrīkstējos nirt, bet bija dīvaini, pat drusku bailīgi un vienlaicīgi apburoši. Draņķis peldēja tuvu, pavisam tuvu. Kad es atdevu masku dēlam, mēs peldējāmies vēl tuvāk viens otram, viņš mēģināja pieskarties manam ķermenim. Bet darīja to, kamēr bērni neredzēja, kamēr neviens neredzēja. Es smējos un nepievērsu uzmanību tādai niansei, jo pat nespēju padomāt, cik es stūrgalvīgi uzvedos, padodoties emocijām. Cik pavirši pret savu vājo dvēselīti! Tad vajadzēja izbeigt šo farsu. Es vienkārši atslēdzu prātu un baudīju dzīvi, jo nedomāju, cik tas viss var būt bīstami. Cik šis bezvainīgais flirts var sāpināt nākotnē! Es pēdējos gados biju gatava nepatikšanām, grūtībām, negatīviem pārdzīvojumiem, ciešanām. Un pārvarēšanai. Bet man nebija ne jausmas, ka bauda, prieks var būt tik bīstama lieta priekš manas norūdītās dvēseles. Es kā pasakas ļaunais varonis Kosčej bessmertnij, kurš no indes negrima, bet no tīra ūdens gan bijis pagalam. “Mūžu dzīvo, mūžu mācies.”
Pēc vakariņām mans jaukais kavalieris organizēja grupas braucienu uz turku tirgu. Tā kā mēs braucām mikrobusiņā, vietu bija pamaz. Tieši man vietas nepietika, un es sēdēju viņam klēpī un atkal pieļāvu vēl vienu kļūdu, atļāvos baudīt momentu. Kaut vajadzēja ar to visu izbeigt, un tā būtu pati gudrākā, bet, protams, neloģiskākā rīcība šajā gadījumā. Pa tirgu es staigāju kā miglā, domās man bija tikai viņš. Bet viņš kaut kur pazuda no mana redzes loka. Kāds turks bija ļoti galants un piedāvāja man savu virsjaku, jo ārā bija ļoti vēsi. Domāju, ka manam jaunajam draugam tas ne īpaši patika, bet man bija auksti, un es aizņēmos jaku uz laiku. Mums bija divas stundas, lai iepirktos. Man tas viss jau apnika. Sagribējās uz tualeti, un, kamēr gāju, kāds turks mani ielūdza savā bodītē. Es secināju, ka puisis grib paņemt jaku atpakaļ, un atdevu to, bet viņš ielūdza, kā izradās, pie jakas īpašnieka. Mēs ar mammām un bērniem iegājām iekšā, apsēdāmies, un jakas īpašnieks ļoti uzbāzīgi mēģināja dabūt manus kontaktus. Pa šo laiku ienāca mans kavalieris un pasauca mani uz tualeti, bet jakas saimnieks to sadzirdēja un piedāvāja savas labierīcības. Es izmantoju turka piedāvājumu pieklājības dēļ, bet domāju, ka manam draugam tas nepatika. Braucot atpakaļ uz viesnīcu, es atkal sēdēju klēpī un baudīju dzīvi. Protams, es tajā momentā uzskatīju, ka tas bija abpusēji.
Trešajā naktī mēs pavadījām laiku kopā ar citiem mūsu grupas dalībniekiem – jaunajām un jaukajām meitenēm, spēlējām visādās jautras spēlītes. Viena no tām bija “Mans sapnis”. Visi spēlētāji iesaistījās aktīvi, bet nezinu, cik nopietnas un godīgas atbildes deva pārējie. Es pastāstīju par manu sapni atklāti. Ar domu, ja teiksi skaļi, tad vajadzēs strādāt, lai sapnis īstenotos. Pielūdzējs atkal bija tik laipns, galants un uzmanīgs, bet es jau biju tik akla un kurla, nespēju racionāli domāt, spriest un pieņemt adekvātu lēmumu – izbeigt šo farsu. Kad mēs gatavojāmies doties pie miera, viņš uzaicināja visas meičas iedzert vīnu pludmalē. Es biju satraukta, jo sapratu – vairs tādas burvīgas nakts nebūs. Mani viņš arī pasauca, es kā stulba govs piekritu iet kopā ar kompāniju. Bet vajadzēja aiziet uz numuru, tā būtu prātīgāk un vienkāršāk. Pasēdējām pludmalē – zvaigžņu debesis, vīns un viņš blakus. Bija labi, bet skumji, ka jātērē laiks ne uz to un jādalās ne ar tiem. Vīna ietekmē, es, viņš un “trešais liekais”, bet īstenībā laba meitene, izdomājām gulēt zem zvaigžņu debesīm jūras šļakstu pavadībā. Aizgājām pēc segām katrs uz savu numuru. Es nepaņēmu, jo manējie jau gulēja, bet man atslēgas no numura nebija. Kavalieris padalījās ar segu, mēs iekārtojāmies, kopā ar mums gulēja arī meitene. Un sajūta man bija dīvaina, jūtas pretēji polāras – sajūsma no pasakainām debesīm, jūras, viņa klātbūtnes, un pretīgums. Es jutu, ka skuķis seko mums, viņam bija vienalga, bet man ne. Es jutos kā bērns vecāku gultā. Es jutos nedabiski, pretīgi – viens glauž manu pupu, otra vēro procesu. Varbūt dzīvē “pirms” es paciestu, bet tagad es neredzēju jēgu. Tāpēc, kad mūsu vērotāja aizgāja uz dāmu istabu, es piedāvāju viņam iet atpakaļ katram uz savu numuru. Viņš piekrita, pats kā īsts džentlmenis paskaidroja meitenei mūsu lēmumu, un mēs aizgājām. Man bija tik patīkami, ka viņš pats uzņēmās iniciatīvu, neslēpjoties aiz manas muguras, atrisināja situāciju. Bet tajā naktī es sajutu, ka viņā kaut kas pārslēdzās attiecībā uz mani. No rīta viņš bija jau cits, auksts un cinisks, mēs vairs tik draudzīgi nepļāpājām, bet es jau iesaistījos un asi pārdzīvoju viņa aukstumu. Vēlējos pievērst viņa uzmanību, gribēju turpinājumu.
Nākamajā dienā es sauļojos, bet viņš atnāca uz pludmali un, paņemot atpūtas guļamkrēslu, izvietojās ar savām kājām pret manu seju. Es biju izvesta no sevis, gribēju aiziet, kā to izdarītu iepriekš, dzīvē “pirms”, bet šoreiz es paliku uz vietas. Viņš, savukārt, bija jau nevis galants, bet augstprātīgs. Bezrūpīgi pļāpāja ar jaunu draugu – reāli patīkamu un jautru cilvēku, staigāja kopā ar viņu apkārt un beidzot pat iemiga. Es jau biju iesaistījusies šajā farsā un pārdzīvoju viņa vienaldzību, bet savas emocijas centos nevienam nerādīt. Likteņa ironija vai pasaka par lapsu un stārķi! Pastaigāju vienatnē, kopā ar savām domām pa pludmali. Pavēroju jūru, tā bija ļoti skaista, agresīva un skaista! Un secināju, ka dzīve turpinās. Pēc manas pastaigas aizgājām ar manu ģimeni uz pludmales bāru ieņemt ko siltu, jo vakara pusē saulīte jau nesildīja. Un, ak, laime! Kungs piegāja pie mums. Atkal es biju bipolāro jūtu varā: priekā – viņš atnāca, un trauksmē – viņš tikai spēlējas. Parunāja, pasmaidīja un aizgāja.
Pēc vakariņām kā parasti ar ģimeni devāmies uz viesnīcas atpūtas kompleksu, satikāmies ar viņu. Viņš atkal ieņēma cinisku nostādni un pavadīja laiku ar tīkamākiem cilvēkiem, pīpēja, klaiņoja kaut kur. Es pavadīju laiku kopā ar meitu un mammu. Mēs izvietojāmies ērtajos krēslos: meita sērfoja internetā, dēls skraidīja ar draugu, mēs ar mammu mierīgi pļāpājām. Pēkšņi pie mums pienāca turks, kurš bija aizdevis man jaku tirgū. Un, ak, laime vai likteņa ironija, arī ciniķis izdomāja veltīt man savu dārgo minūtīti. Šis likteņa joks mani izveda no tik vājā līdzsvara. Hasančik – tā sevi nosauca turks, bija īsts malacis, turēja savu vārdu, jo mūsu pirmajā tikšanās reize solīja atbraukt. Un atbrauca, kā solīja. Viss, mans kavalieris to jau pārdzīvot mierīgi nevarēja, un aizskrēja kopā ar bērniem uz otro stāvu spēlēt biljardu. Ļoti vīrišķīga uzvedība. Es paliku ar šo karsto puisi pirmajā stāvā. Bet, kad visi skatītāji aizgāja savās darīšanās, turks vairs neuzvedās tik uzbāzīgi un mākslīgi kā pērtiķis. Kļuva adekvāts, pieklājīgs, bet es skaidri zināju, ka viņš man neder. Tāpēc nemocīju normālu vīrieti un atteicu viņam, pieklājīgi, bet atteicu. Es redzēju, ka viņam bija sāpīgi dzirdēt manu atteikumu, bet labāk tā, nekā spēlēt uz cita cilvēka jūtām. Man arī bija sāpīgi, ja cilvēks, kuram es uzticējos, izrādījās vienkārši tukšs, vienkārši dzīves baudītājs. Hedonists. Viņš mani tik viegli atstāja ar šo pielūdzēju, pat necīnījās. Protams – es viņam biju izklaides objekts kūrortā. Atvadījos no turka, pateicos viņam par patīkamo iepazīšanos, uzslavēju par to, ka turēja savu solījumu:
