Septiņas dienas pēc kārtas mēs vingrojām, veicām higieniskās procedūras, pusdienlaikā meitiņa gulēja, es pa šo laiku paspēju kaut ko papusdienot un skrēju atpakaļ. Kas man palīdzēja pārdzīvot šo smago periodu – tas, ka es visu dienu līdz vakaram aktīvi darbojos, neatļāvu sev nolaist rokas, bet uzņēmos visas iespējamās rūpes par bērnu. Jo vairāk dari, jo vairāk spēka, ticības un pārliecības par labu iznākumu. Psiholoģijas grāmatās daudz raksta par pozitīvo domāšanu. Ticība jeb pozitīva domāšana, nav svarīgi, kā nosaukt, bet tāda domāšana mani turēja uz kājām. Mēs uzvarējām šajā cīņā un laimīgas pārbraucām no reanimācijas centra uz parastu palātu. Mūsu laimei nebija gala! Mēs esam brīvībā! Veiksme bija mūsu pusē, un mēs dabūjām divvietīgus “apartamentus” pat ar atsevišķu dušas telpu un tualeti. Tas bija fantastiski! Mēs gribējām apskaut visu pasauli, samīļot katru māsiņu un pat riebīgo nodaļas administratori…

…“Tina, sauc policiju!” piezvanīja man Zirneklis, kamēr es biju darbā. Es skrēju uz ceturto stāvu, bet man jau bija priekšnojauta, kas noticis. Manas gaidas attaisnojās, Bijušais sasita Zirneklim degunu un ausi. Man bija pilnīgi vienalga par Zirnekli, vienīgais, ko es sapratu, ka nenodošu Bijušo. Jo viņš man jau ir kā radinieks. Abiem diviem es devu zināt, ka mani neuztrauc dotā situācija:

“Dariet, kā vajag, zvaniet uz policiju, ja uzskatāt, ka tas ir pareizi!” pateicu Zirneklim.

Bijušajam devu padomu neatzīst savu vainu, lai Zirneklis vispirms to pierāda.

Pēc šī fakta es sapratu, ka man ir patīkami, ka Bijušais mani aizstāvēja, beidzot. Biju pat laimīga par to. Un, kad Bijušais atbrauca pie mums ciemos atvadīties, jo mēs ar bērniem gatavojāmies ceļojumam uz Turciju, es pat no pateicības ar viņu pārgulēju. Un atkal pieļāvu kļūdu, jo atstāju Bijušo ar domu, ka viss būs labi… Kaut pati domāju, kā tikt no viņa vaļā, vienkārši atvadījos, varbūt specifiskā veidā…

Viņš vēl man pateica dīvainu lietu:

“Ieņemsi bērnu vēl Turcijā.” Viņš domāja par sevi, es domāju ka stāvoklī nepalikšu, bet visādi var gadīties…

Aizlidoju uz Turciju, kopā ar mani brauca vismīļākie cilvēki – meita, dēls un mamma. Tāda veida ceļojums mums visiem bija pirmais. Mūs aizveda vectēvs, jo negribēju Bijušā līdzdalību. Visa situācija bija diezgan stresaina, un lidot es ne īpaši gribēju. Šodien, protams, es sapratu, kāpēc. Bet uz aizlidošanas laiku man nebija ne jausmas, kas notiks Turcijā.

Es iepazinos ar vīrieti. Tas fakts izmainīja visu manu domu gājienu. Man nokrita rozā brilles no acīm attiecībā uz Bijušo. Kuro reizi jau man tās nokrita! Tas nozīme, ka brilles bija no īpaši izturīga materiāla un es visu laiku tās liku sev uz acīm atpakaļ!!! Acīmredzams stulbums!!! Es ieraudzīju, ka viņš nemaz nav tik apburošs, ka ir vīrieši, kuri krietni vairāk atbilst manām gaidām… Viņus nevajag audzināt, mainīt un pārveidot. Viņi jau ir izglītoti, ar labām manierēm, ar veselīgiem ēšanas paradumiem, pozitīvu domāšanu. Jauki, mīļi un galanti.

Pirmās divas dienas Turcijā bija apburošas, maiga saulīte, bezgalīga jūra un zilas debesis. Visapkārt augstas palmas, zaļums un krāšņums. Pēc draņķīgā laika Latvijā Turcija mūs sagaidīja kā paradīze uz zemes. Pirmā diena Turcijā bija pati vieglākā un bezrūpīgākā no visām pārējām. Otrajā dienā mums tika organizēts kokteiļu saiets, kur vajadzēja izvelēties atpūtas un ekskursiju paku. Gids bija no Turcijas, tāpēc orientēties piedāvājumos bija komplicēti, jo tie krasi atšķīrās no Latvijas aprakstiem. Tā kā es biju vienīgā no manējiem, kas spēja izvelēties, un tā kā jautājumu man bija vairāk par atbildēm, es mēģināju sameklēt atbalstu pie blakus sēdošajiem. Apskatīju ar acīm visu auditoriju, pagriezos atpakaļ un uzrunāju pirmo ieraudzīto cilvēku, vai viņš vispār saprot kaut ko, un, ja saprot, varbūt man paskaidros. Galu galā, es nopirku ekskursiju paku, un ar manējiem devāmies atpūsties. Tajā brīdī es pat nepievērsu nekādu uzmanību nedz komunikācijas faktam, nedz komunikācijas objektam. Es biju vēl pilnīgi laimīga ar to, ka izrāvos beidzot no pelēkās eksistences, un nedomāju ne par kādām kaislībām. Ja man būtu burvju nūjiņa, šeit mans stāsts par Turciju beigtos, bet es, diemžēl, neesmu nekāda burve.

Trešajā dienā, kad mēs braucām ekskursijā uz Antāliju, sākās dīvainas lietas. Kāds čalis no mūsu grupas ļoti ieinteresējās par saskarsmi ar manu dēlu. Izradās, ka tas bija mans saieta domubiedrs. Viņa interese pakāpeniski paplašinājās, sākās pļāpāšana ar manu meitu, kamēr nonāca pie manis. Vispirms čalis un pēc tam klāt viņa māte pielipa pie mums kā lapa no pirts slotas. Es intuitīvi meģināju noturēt distanci. Ceļojuma sākumā man tas izdevās diezgan labi, bet beigās es atļāvu sevi iesaistīt kūrorta flirta kaislībās. Nakts pastaiga rožu dārza, šūpošanās šūpolēs, tas viss mūs sagaidīja mūsu pirmajā randiņā. Bet ar to mums nepietika, otrajā naktī mēs vērojām nakts debesis, izrotātas ar zvaigznēm Vidusjūras krastā. Vakarā mēs ar manu ģimeni un viņa māti izmēģinājām hamamu ar masāžu. Pēc turku pirts apmeklējuma viņš mani sagaidīja bārā, mēs papļāpājām kopā ar maniem bērniem. Tā kā jau bija vēls vakars, es bērnus aizdzinu gulēt, jo atpūtas ietekmē bērni piemirsa par disciplīnu, un man pienācās to diezgan stingri izrādīt. Mēs palikām divatā, un es viņam uzbraucu:

“Ko tev no manis vajag, liec mani mierā, es gribu vienkārši atpūsties bez jebkādām rūpēm.”

Un mēs rupji atvadījāmies. Es aizskrēju no telpas, pārpildīta ar emocijām.

“Ko viņam vajag, tā jau ir grūti, tā ir pietiekami problēmu – viena dzen otru. Joprojām mēģinu tikt galā ar pagātni un ar saviem vīriešiem. Un vēl klāt šis tipiņš. Kāpēc man tas viss?”

Es biju tik apvainota, tik nikna, ka nospriedu – tagad uz numuru labāk neiet, un devos apkārt teritorijai, pastaigāt gar jūru, nomierināties. Tā bija vēl viena mana kļūda, vajadzēja uzreiz doties uz numuru, bet to es sapratu tikai vēlāk. Es gāju pa celiņiem un žēloju sevi, raudāju, kāpēc tā viss notiek – atkal man ir slikti, atkal man ir grūtības ar pretējā dzimuma pārstāvi. Piegāju pie jūras un devos tālāk. Kamēr gāju un jau devos uz numuru, satiku šo draņķi. Viņš pīpēja pie atpūtas galdiņa. Es paātrināju soļus, bet viņš mani pamanīja un pasauca. Es mēģināju aizskriet no viņa, bet gļēvulis mani noķēra, pacēla rokās un aiznesa līdz pludmalei. Es centos izrauties, bet nebiju tik stipra kā viņš.

“Atlaid mani, ko tu dari, tu esi nenormāls,” es vispirms dusmojos, bet pēc tam jau smējos.

Draņķis manus protestus neklausījās:

“Es tevi sapratu, nevajag tavus vārdus uztvert nopietni. Jādara tieši otrādi. Es tevi neatlaidīšu. Ar mani tev būs labi.”

Viņš apsēdās, turot mani rokās, pludmales krēslā un turpināja:

“Sēdi. Es neļaušu tev pazaudēt laimi.”

Savu vai manu es nesadzirdēju, un viņam aizrādīju:

“Cik es sapratu no tavas mammas izteicieniem, tev taču ir sieva!”

Bet draņķis mani nomierināja, ka ar viņu attiecībām nav tik labi. Es viņam uzspiedu:

“Vispirms jāsakārto vecās attiecības, pēc tam var sākt jaunas!”

“Bet tad es varu pazaudēt savu iespēju,” viņš piebilda.

Šie vārdi mani uzrunāja, es padomāju, varbūt viņam ir taisnība, kamēr racionalizēsi, pazaudēsi laimi. Psihologi apgalvo, ka nedrīkst pēc vecām, vēl tik svaigām un problemātiskām attiecībām uzreiz ļauties jaunajām. Vecās traucēs jauno attiecību veselīgu attīstību. Manī cīnījās prāts ar sirdi. Tā nakts bija mana prāta zaudēšanas nakts. Es šo draņķi līdz šai naktij vispār neuztvēru nopietni, skaidri sapratu, ko viņam īsti no manis vajag. Bet tajā naktī viņš mani noķēra, viņam izdevās. Izrādījās, ka viņš ir viltīgāks par mani. Viņš bija stiprāks par mani tajā brīdī. Jo viņam bija mērķis, viņš zināja ko gribēja, “izklaidēties”, bet es biju vājāka par viņu, jo man skaidras saprašanas gan nebija. Pēdējos trīs gados es tik daudz cietu, bet biju stipra, jo man bija skaidrs mērķis. Bet, pēc draņķa vārdiem, es sagribēju atļauties sev pieļaut domu, ka manā dzīvē beidzot viss var būt tik brīnumaini kā pasakā. Ieradās princis, un tūlīt izglābs mani no tumšā cietuma un padarīs par laimīgāko sievieti pasaulē. Protams, es vienmēr ticēju, ka tā būs, tikai ne tik ātri, pēc vēl kādiem pāris gadiem.