Ar to bija jāsāk – ar mana tālākrīcības plāna sastādīšanu, pēc tam jau varēs nodarboties ar tā īstenošanu.
“Jūsu spēks, drosme un patstāvība pieaug ar katru reizi, kad jūs spējat pārvarēt bailes un sacīt pats sev – es esmu pārdzīvojis šīs šausmas un esmu gatavs stāties pretī visam, kas vēl nāks.”
Eleonora Rūzvelte
Pēdējās dienas ļoti daudz “netīrās veļas” nācās “noskalot”… Kā vienmēr Bijušais sevi attaisnoja, viņam nav ne vainas, viņš ir labs, bet visi citi – tik slikti un ļauni!… Bet es taču zināju taisnību, ka Bijušais sevi parādīs… Ilgi gaidīt nevajadzēs.
Pēdējā laikā, kad Bijušais nolēma mainīties un atmest dzeršanu, mēģinot savu plānu īstenot, pastāvīgi pirms vai pēc darba mūs apciemoja, pildīja ar sīko mājas darbus un vēlu vakarā brauca uz laukiem, jo turēja savu solījumu un neprasīja palikt pie manis. Aizbraucot uz laukiem, viņš turpināja realizēt savu attīstības plānu, rādīja savu stipro pozīciju man – sūtīja īsziņas ar salda miega novēlējumiem, no rīta sīkajam zvanīja, modināja uz skolu. Ar to visu it kā sakot man: „Re, es mainos – es nedzeru!” Viss bija labi, jo Bijušajam taču jau bija izstrādāts precīzs laimīgas dzīves plāns! Un palika tikai maziņš nieciņš – tam sekot! Bet jaunas, laimīgas dzīves plāna ilgstoša realizācija Bijušajam izrādījās ne pa spēkam! Noturējās veselas divas nedēļas, nabadziņš! Un viņam pietika! Vienā jaukā vakarā īsziņu es vairs nesaņēmu, arī dēliņš kādā skaistā rīta tēta modināšanas zvanu nesagaidīja. Labi, ka no rīta meita piecēlās gandrīz laikā – drusku vēlāk, bet ne kritiski, un pamodināja mūs. Un sirsnīgs paldies meitai, bet ne tētim, nenokavējām skolu un darbu! Atkal es paļāvos neuzticamajam tipam, neieslēdzu modinātāju. “Uzticies, bet pārbaudi!” Nu, kā saka, mūžu dzīvo, mūžu mācies, kādi mani gadi! Iemācīšos, paspēšu vēl! Es pat nepabrīnījos, kas tāds nopietns noticis ar Bijušo! Skaidra lieta, ka pēc ilgas darba nedēļas, beidzot, brīvdiena-a-a-s!!! Protams, ka tas jānosvin kārtīgi! Kā? Organizēt sev kvalitatīvu relaksu! Kāda ir vislabākā atpūta? Pavadīt laiku ar pašu labāko, tuvāko draugu. Ar kādu draugu? Atminiet paši!
“Bet kas ar plāna īstenošanu, dārgais draugs?” man pēc pieraduma gribējās pavaicāt Bijušajam. Pamodināt viņa sirdsapziņu.
“Kādu plānu? Kādu īstenošanu! Vispār, ko es tādu daru? Es taču ne krāpu, ne nodevu, esmu kristālgodīgs!” sekotu Bijušā atbilde.
Tā kā visas atbildes un attaisnojumus es jau dzirdēju tūkstoš reizes un zināju no galvas, Bijušo netraucēju un nevaicāju, savu ziņkārību neapmierināju.
Viņš, kad pamodās, pats sāka mani terorizēt ar zvaniem un īsziņām, vēloties apmierināt manu zinātkāri. Šoreiz, protams, kā vienmēr, viņš atkal nebija vainīgs. Telefons un brālis bija tie, kuri nodarīja pāri viņa plāna veiksmīgai īstenošanai. Telefons izlādējās. Kāds nodevējs! Bet lādētāja nebija pie rokas, jo to nejauši aizņēmās brālis, kurš nu ir ļoti tālu, 200 m attālumā.
Pret tādu argumentāciju neko nevar iebilst!
Melot – ne akmeņus celt augšā! Mēle taču bez kauliem! Pateiktu labāk taisnību, tas būtu īsts brīnums! Kāpēc viņš meloja? Vienkārši es biju pierādījusi, ka esmu naiva muļķe, kurai nūdeles uz ausīm uzkarināt – īsta nieka lieta!
Bet visam ir savs sākums un beigas, un manam naivumam pienāks gals. Mans naivums bija manas jaunības zaļuma pierādījums. Nemaz nebiju pieredzējusi vecene (sieviete?), kura visu par visiem zina labāk nekā viņi paši. Bet ļoti gribēju tāda būt.
Šajā dzīvē “pēc”, tieši pretēji, es apzinājos savas vājās puses un varēju par tām pasmieties, nevis tēlot no sevis tādu gudrinieci – psihologu, kura īstenībā tālāk par savām rozā brillēm uz deguna neko nespēja ieraudzīt… Dzīvē “pirms” es domāju, ka biju manipulators, bet reāli biju manipulējamais. “Pēc” posmā, dzīvojot bez rozā brillēm, sāku redzēt reālo ainu. Tā ir cita, nemaz nav sliktāka vai labāka, ir cita!…
Brīnumjauki, Bijušais savā repertuārā, izmantojot situāciju, ierāpoja manā dzīvoklī, kad dēls atnāca no skolas, un no bērna telefona zvanīja man:
“Mīļā, viss ir kārtībā, es nedzeru, vienkārši izlādējās telefons, bet lādētājs pie brāļa.”
Es nevarēju atbildēt pienācīgi, jo iegāju pie kolēģes, atcirtu:
“Labi, nevaru runāt pašlaik, mājās aprunāsimies!” kaut gribēju viņu nosūtīt, kur tālāk.
Nekas, atbraukšu mājās, uzreiz sajutīšu burvestīgo aromātu un pasūtīšu. Steigties vajag lēnām…
…Jau sen biju saplānojusi jauku braucienu uz siltajām zemēm kopā ar bērniem. Todien, pelēkajā oktobra dienā, ieskatījos internetā, pabaudīju – cik tur būs skaisti! Cik spilgti saulaini! Cik dziļi jūraini! Cik silti smilšaini! Cik zili debesīgi! Ekstāze! Laime! Burvestība!… Līdz braucienam palika tikai astoņas dienas…!!! Fantasmagorija!!! Sajūsma!!!
Bērni zināja par pārsteigumu, bet nezināja par ceļojuma ģeolokāciju. Ceļojumu es plānoju laikā, kad bijām vēl kopā ar Bijušo un “pēdējo” reizi centāmies salīmēt mūsu laimes vāzi. Daudz ūdens noplūda, vāzi salīmēt neizdevās, un ar mums brauca vislabākais kompanjons, kuru var tikai iedomāties – mana mamma. Superīgi! Biju priecīga par šīm pārmaiņām, jo maija romantiskā ekskursija uz Itāliju ar bojfrendu, t.i., ar Bijušo, pārvērtās par fiasko. Kā suvenīru no ceļojuma es atvedu līdzi sapratni ka viņš nemaz nav īstais, un daudz šaubu klāt.
“Vai es viņu mīlu? Vai ir vērts tērēt savu laiku? Cik ilgi es vēl izturēšu viņa klātbūtni?” es uzdevu sev milzum daudz jautājumu, un skaidru atbilžu man nebija. Šis ceļojums arī tika saplānots, lai man tiktu skaidrība par savām šaubām, lai pārliecinātos savās jūtās, lai pārbaudītu jūtu patiesumu. Kad cilvēki kādu laiku atrodas kopā nepārtraukti 24 stundas diennaktī un pavada laiku kopā astoņas diennaktis, tad atklājas daudz kas no abām pusēm. Es konstatēju, ka mani piesaista vairāk ārējais izskats, nekā iekšējais saturs, jo uzvedība un manieres bija rupjas, bez inteliģences un manierēm. No septiņpadsmit gadīgā džentelmeņa atlika tikai atmiņas. Lai viņš atbilstu manām gaidām un vēlmēm, man vajadzēja visu laiku par to atgādināt, lūgt un pat pieprasīt!!! Man nebija lepnuma sajūtas par manu vīrieti, par izvēlēto partneri, bija kaut kā neērti, it kā kautrējos no viņa kompānijas. Mani izveda tas, ka viņu uztver kā vīrieti, kurš uzdāvināja ceļojumu savai sievietei, bet viss bija otrādi. Ceļojumu gan saplānoju, gan finansēju es. Jo viņš tajā laikā maksāja alimentus tiesas izpildītājam un uz savu kontu saņēma tikai 100 latus. No tā visa man bija riebīgi. Es gribēju, lai jaunajā dzīvē vīrietis par mani rūpētos, mani lolotu, nevis es viņa vietā. Atkal es jutos, it kā mēs būtu saimainījušies ar lomām, es – vīrietis, viņš – sieviete. Riebīgi!!!…
…Man bija taisnība, Bijušais piedzērās kopā ar brāli, bet šoreiz es viņam nedevu iespēju sevi apmuļķot. Biju gandarīta par savu drosmi, par savu neatlaidību. Malacis, tā turēt! Sāku atveseļoties no ilgstošas slimības, kas saucas – stulba mīlestība…
…Es steidzos māsiņas noradītājā virzienā, atvēru telpas durvis un ieraudzīju meitiņu embrija pozā, guļošs mazs ķermenītis milzīgā, baltā gultā. Bailes mani apskava vēl ciešāk. Es pienācu tuvāk, sataustīju priecīgu sejiņu un klusi pasaucu savu zaķīti:
“Emmočka, zaķīti!”
Viņas actiņas atvērās, un viņa man pasmaidīja pretī:
“Māmiņa, sveika!”
Man akmens nokrita no sirds! Viņa runā un smaida… Viss kartībā! Es sāku bučot meitas actiņas, pierīti un vaidziņus. Gribēju apskaut, bet, vēl ienākot telpā, uzreiz piefiksēju, ka Emma joprojām pieslēgta pie visādiem aparātiem, un liekas kustības var būt sāpīgas un pat bīstamas. Baidījos nodarīt ar saviem pieskārieniem meitiņai pāri. Es smaidīju un pļāpāju bezrūpīgi, it kā visa šī situācija, kurā mēs atrodamies, ir ikdienišķa un parasta. Kaut iekšā man bija ārkārtīgi bail, es nekad iepriekš nebiju saskārusies ar tādiem apstākļiem, telpa, vide, situācija, apstākļi – viss bija tik nezināms un biedējošs. Bet ārēji es turējos ar visiem spēkiem, lai mana meitiņa nepamanītu manu stāvokli. Es biju šokēta un dezorientēta, es neko nesapratu, bet biju pārliecināta – jābūt mieram, jābūt stiprai un priecīgai, lai bērns izveseļotos! Tas bija vēl viens satricinājums, kas kalpoja manā dzīvā no “pirms” līdz “pēc” pārvērtībām. Tā bija vēl viena situācija, kad es domāju, sliktāk jau nevar būt. Šis stress, ieraugot savu bērniņu bez kustībām, ar milzīgiem plāksteriem, satricināja mani līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Es un mana meita izdzīvojām šo smago pēcoperācijas periodu. Mēs, ciešanu dēļ, kļuvām aizvien stiprākas. Bet vīrs šo šoku nebija pārdzīvojis un stāvēja uz vietas, viņa dvēsele nekļuva stiprāka. Mēs ar katru dienu attālinājāmies vēl vairāk. Septiņas dienas pēc kārtas es gāju uz reanimācijas nodaļu un auklēju savu eņģelīti. Ja pirmajā dienā man bija pat bail skatīties uz meitas izoperēto vēderiņu, tad septītajā – es jau skaidri zināju, kā apieties ar pacienti. Un žigli nodarbojos ar meitu ar kājas vingrinājumiem, pati veicu mazgāšanas procedūras un masāžu, pārvietoju no vienas gultas malas uz otru, lai neveidotos izgulējumi; sekoju temperatūrai, barošanas tempam, temperatūras svārstībām, urīna izdalīšanai. Meitiņai tika ievietoti daži katetri: viens muguras daļā – otrs krūšu, tāpēc sāpes viņa nejuta, tikai bija diskomforta sajūta, jo īpaši pakustēties nevarēja un visu laiku gulēja, pat piecelties nedrīkstēja. Baroja caur vēnu, jo pati ēst pēc tik smagas operācijas nevarēja. Mēs ar Emmu it kā atgriezāmies agrā bērnībā, kad viņa bija pavisam mazulis un mamma par viņu rūpējās: baroja, mazgāja un spēlējās. Tikai bērnība mums bija bezrūpīga un viegla. Šajā brīdī mūsu prieku sarūgtināja tikai viena nianse – pēcoperācijas stāvoklis. Bet kad šoks un bailes mūs atlaida, mēs aktīvi nodarbojāmies ar izveseļošanās programmas īstenošanu. Sekojām mūsu specifiskajam režīmam un izklaidējāmies, cik tas bija iespējams. Medpersonāls bija ļoti atsaucīgs un nodrošināja mūs ar videomagnetofonu un televizoriņu, klāt tika pievienota laba videotēka: multenes, komēdijas un populāri-izglītojošas filmas. Pirmās trīs dienas bija kritiskās, turējās augsta temperatūra, bet, galu galā, situācija stabilizējās. Pagāja septiņas dienas, un šī perioda sākumā mēs domājām, cik lēni iet laiks, lai ātrāk mūs pārvestu uz normālu palātu. Tas nekad nebeigsies un ilgs mūžīgi! Gribējās ticēt, ka normālā palātā beigsies mūsu raizes. Es uztraucos par meitas svara zaudēšanu, bet mierināju sevi, ka drīz šis murgs beigsies un viss normalizēsies.
