…Pagāja mēnesis un 14 dienas kopš pēdējā murga, kad Bijušais gribēja mani nožņaugt. 44 dienas, kad mēs atkal dzīvojām šķirti. Viņš šo visu laiku nedeva man mieru, un visa saskarsme mums notika diezgan agresīvi. Asaras, skandāli, uzbrukumi… Tagad mēs it kā nonācām līdz kompromisam – dzīvojām atsevišķi, bet draudzīgi. Bet šo vienošanos katrs saprata, kā bija izdevīgāk. Es tā īsti nesapratu sevi, kāpēc man šis kompromiss, bet secināju, ka “vājš miers labāks par stipru strīdu”. Priekš kam man lamāties, konfrontēt, no tā man paliek vēl sliktāk. Es taču gribu dzīvot laimīgi. Viņš prātoja: “Kādu laiku šī muļķe vēl rādīs savus nadziņus, tad padosies un piedos, un dzīvosim mēs uz mūžu laimīgi.” Vadoties no tādām domām, es pierunāju viņu ne tikai noņemt laulības gredzenu, bet arī nodot abus divus gredzenus lombardā.
“Kā atnāca, tā aizgāja!” es viņu uzmundrināju. “Tu taču zini, kā mēs tos dabūjām. Naudas īpaši nebija, ekonomējām uz sava rēķina, uz savas laimes. Pēc mūsu vienošanās es nopirku gredzenus lombardā, lai būtu lētāk. Kāzu kleitu paņēmām no tavu vecāku mājas bēniņiem. Kleita karājās tur dažus gadus un tika atsūtīta no Vācijas radinieku puses kā humanitārā palīdzība. Kāzas nosvinējām neapdzīvotā mājā, lai būtu lētāk. Mēs taču sarunājām, ka sāksim dzīvi no jauna! Tad darām tā!”
Protams, ar manu ietekmēšanas talantu man izdevās Bijušo pārliecināt. Tagad Bijušais braukāja visu laiku pie mums un uzbāzās ar savām rūpēm par manu un bērnu labklājību. Gatavoja ēst, kārtoja māju, bet es atkal sāku dusmoties un pamazām zaudēt pacietību. Es pati visu laiku teicu, ka viņš nekad neizmainīsies, ka es viņu nevarēšu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Bet bez viņa ilgi dzīvot arī varēju ne īpaši komfortabili. Tāda sajūta, ka sieviešu psihe jau sāka izspēlēt savus jokus, un es sāku piemirst visas pēdējas šausmas, man atkal kaut kā pietrūka. Man iekšā atkal bija divpolāras jūtas, domas un vēlmes. Gribu, lai viss būtu labi, bet negribu, lai viņš man bojātu dzīvi tālāk, lai viņš dzīvotu manā dzīvoklī, gulētu manā gultā. Savukārt man bija ļoti ērti, ka viņš ved mūs uz sacensībām un man to nevajag darīt, ka mazgā manu mašīnu, ka pilda mājas darbus ar dēlu.
Viss notika tik ātri, ka es atkal gandrīz pazaudēju realitātes sajūtu, atkal kā romantiska muļķe sāku iedzīvoties savās vēlēšanās un zaudēt auksto prātu, un sāku cerēt, ka viss var būt labi, sāku aizmirst par saviem vārdiem, ka nekad viņam nepiedošu. Bet tad meita mani atgrieza realitātē. Dienu pirms tam vienkārši bija ļoti patīkama diena. Aizbraucām uz citu pilsētu ar Bijušo darīšanās, pavadīju ar viņu visu dienu, papusdienojām ķīniešu restorānā, staigājām pa veikaliņiem, palūkojāmies uz saderināšanās gredzeniem ar briljantiem, nopirkām dažas drēbes. Un, kamēr braucām atpakaļ uz mājām, pļāpājām par mūsu kļūdām un stulbumiem. Es pajautāju:
“Tu vari iedomāties tādu ainu, tu reibumā resns guli laukos, bet es braucu mašīnā ar Zirnekli? Man riebīgi no tādām domām. Jo es tādā situācijā jau biju, un šodien, kad braucu ar tevi, varu salīdzināt savas jūtas. Atceros, cik man bija tad pretīgi un sāpīgi. Man blakus cits, nevis tu, es braucu mašīnā ar Zirnekli un klausījos Vaengas dziesmas, un mana dvēsele raudāja par manu nelaimīgo dzīvi. Es atceros, cik man bija slikti bez tevis, kā es skumu. Tagad ir otrādi, man ir ļoti viegli, es jūtos dabiski, man ir labi un silti dvēselē.”
“Bet es sapratu, ka vispār nevaru dzīvot bez tevis. Bez tevis es nezinu, kā tālāk dzīvot. Tas ir šausmīgi. Vienkārši tevi mīlu,” piebilda Bijušais.
“Tavu stulbo domu dēļ mēs tagad esam tur, kur esam. Ja pēc mūsu pēdējas apvienošanās tu nepiedomātu sev muļķības, viss būtu citādi. Bet es esmu priecīga par to, ka šodien tu man esi blakus nevis Zirneklis. Jo sapratu, ka es negribu un nevaru tā vairāk, ka mantkārība mani padarīja nelaimīgu. Es nevarētu būt kopā ar viņu bez mīlestības, vienīgi naudas dēļ. Es to jau sen sapratu, bet tu ne…”
“Es vairāk nekad tā nedomāšu un nedarīšu!” Bijušais apsolīja.
Un mēs abi divi ļāvāmies tieksmei mīlēt un būt mīlētiem. Bet varbūt tikai es paļāvos un kļuvu atkal akla. Bet viņš izmantoja situāciju savā labā. Vakarā, skaistos tērpos, devāmies uz teātra izrādi, uz kuru es sen nopirku biļetes un plānoju iet kopā ar meitu. Bet sanāca tā, ka meitai skolā bija disko balle, tāpēc gājām ar Bijušo. Visu acu priekšā mēs izskatījāmies kā laimīgs un skaists pārītis, kuram ir ideālas attiecības. Mums izdevās apmanīt ne tikai sevi, bet arī parējos. Pārtraukumā es viņam iekodu:
“Cik tu skaists stāvēji foajē! Patīkami? Bet nesen reibumā klaiņoji pa laukiem! Labāk bija?”
“Es neklaiņoju, es reibumā gulēju mājās kā žurka,” piebilda Bijušais ar rūgtumu.
Vēlu vakarā, atbraucot no teātra atpakaļ uz mājām, mēs sēdējām un skatījāmies kādu komēdiju un bijām tik laimīgi. Es pēc pēdējā konflikta, laikā, kad sakām normāli runāt, nepārtraukti cīnījos ar vēlmi viņam piedot. Tajā vakarā es vairs negribēju cīnīties, vienkārši baudīju mirkli.
Ap pusnakti atgriezās no disko balles meita. Mēs jautri pavadījām vakaru trijatā, mamma, tētis un meita – pusaudzis. Sīkais ciemojās pie maniem vecākiem. Pēc meitas uzvedības bija redzams, kā viņa ilgojas pēc tēva. Pozēja, dziedāja dziesmas un visādi pievērsa tēta uzmanību sev. It kā vēloties mani atbalstīt, teica:
“Mani neskar tēta prombūtne. Man vienalga. Mammu, tā ir tava dzīve, un tev to jādzīvo tā, kā tev patīk. Ja tev ir slikti ar tēti, dari tā, lai tev būtu labi! Mūsu dēļ nevajag bojāt sev dzīvi!”
Meitiņa jau bija tik gudra, ar prātu visu sprieda pareizi, bet pati skuma. Ko tu padarīsi, visi mēs esam tikai cilvēki!
Pa nakti man nepietika spēka Bijušo izraidīt aiz durvīm, un viņš izmantoja šo manu vājumu savā labā. Pārnakšņojis devās uz darbu. Jo ar mašīnu vairāk braukt nevarēja, tāpēc, ka beidzās TA.
Kad es pamodos, bija pusdienlaiks, nevarēju noorientēties savās domās un jūtās. Atcerējos, ka pa nakti atkal redzēju nepatīkamus sapņus. Un nevarēju saprast, vai man ir morāli labi vai slikti, jo laiku pa laikam manīju kaut kādu trauksmi. Papļāpājām pa telefonu ar mammu, viņa, uzklausot atskaiti par vakardienu, mani atbalstīja, kā vienmēr.
Bet, paldies Dievam, es atguvu iespēju skaidri domāt. Viena it kā sīkuma dēļ es sastrīdējos ar meitu tādēļ, ka viņa iedeva draudzenei savas skaistās kurpes, bet pati staigāja draudzenes vecajās. Pēc asām pārrunām es secināju, ka draudzene viņu izmanto.
Par saviem spriedumiem, protams, es paziņoju meitai, kura man pretī atcirta:
“Bet tu taču teici, ka nekad nepiedosi tētim!”
Un man atvērās acis, es pati atrados līdzīgā situācijā, Bijušais atkal manipulēja, un es tik ātri padevos. Es pati biju vainīga, rādīju meitai negatīvu piemēru. Devu iespēju Bijušajam mani izmantot. Un rozā brilles acumirklī nokrita no manām acīm. Man kļuva tik slikti no tā, ka es atkal biju pieļāvusi to pašu kļūdu. Atkal kļuvu vāja un stulba, pati runāju vienu, bet darīju kaut ko citu. Ko tad es varu pieprasīt no meitas? Meitai ir taisnība, pati esmu laba, kā varu prasīt no viņas būt par personību, ja pati uzvedos kā lupata! MAN nav nekādu tiesību pieprasīt vai sodīt, ja pati savu vārdu neturu. Ja no rīta es vēl atrados gandrīz labā omā, tad tuvāk vakaram varēju tikai raudāt un žēlot savu niecīgo būtību.
No manām atmiņām uzpeldēja aina, kā es savos piecpadsmit gados sodīju un audzināju savu mammu, kad viņa tāpat kā es mēģināja salīmēt šķembas no sasistās dzīves. Pusaudžu vecumā es skaidri redzēju, kā labāk, meita arī vēl spēj redzēt, ka es pieļauju kļūdu. Žēl, ka savā draudzībā viņai nav tikpat auksts prāts, lai atšifrētu manipulāciju un tiktu no tās vaļā.
Kad vakarā izdzinu Bijušo, man palika vieglāk, jo pieņēmu pareizo lēmumu. Man jābūt savas dzīves saimniecei, sava likteņa kalējai. Es pati padodos manipulācijai un pati pēc tam ciešu. Kā māca psiholoģiskās grāmatās, jātic sev, jābūt konkrētam dzīves plānam, spēcīgam, kuram tu patstāvīgi sekosi bez atkāpēm, bez novirzēm.
