Izlasīju labu teicienu, kas atbilst manam emocionālajām stāvoklim: “Kad sapratīsi, ka neesi nevainojama, kļūsi neievainojama.” Šajā dzīvē “pēc” es ne tikai apzinājos, ka neesmu ideāla un atļāvu sev kļūdīties, šaubīties, bet arī pieņēmu savu cilvēcisko vājumu. Cerēju, ka ar savas nepilnvērtības pieļaušanu kļūšu neievainojama, vesela un stipra. Es nebaidījos apvainot vai traucēt citu personu mieru, lai iegūt pilnu informāciju par aktuālo situāciju. Iepriekš gribēju būt nevainojama citu acu priekšā, vairāk klusēju un nodarbojos ar paškritizēšanu un ar pašanalīzi. Tagad, ja gribēju uzzināt, vaicāju, nevis kautrējos. Ko es pazaudēšu, ja pajautāšu – dabūšu informāciju pozitīvu vai negatīvu, bet saņemšu. Un nedzīvošu neziņā vai šaubās savā morālajā stiprumā. Un nesūdzēšos par savu neizlēmību: “Kā vienmēr baidījos skaļi pajautāt un iztraucēt ar savu uzbāzību.”

Tikko uzņēmos rīkoties izlēmīgi, un dabūju. Aizbraucot uz Rīgu uz meitas plānveida apskati pie ārstējošā hematologa un uzgaidot, neskatoties uz iepriekšējo pierakstu, 40 minūtes, ienācām vislabākajā omā kabinetā, pārrrunājam visus aktuālos jautājumus, un nekas neliecināja par nelaimi. Kamēr es, vadoties pēc savā rīcības plāna “ja esmu šeit, tad vajag paņemt no situācijas visu iespējamo”, pavaicāju par nākamo invaliditātes komisiju, kuras lēmums par meitas invaliditāti zaudēs spēku pēc četriem mēnešiem. Un saņēmu pilnīgi visu, pat vairāk nekā vēlējos. Jā, sanāca, ka es pārkāpu oficiālas sarunas robežu un palūdzu tīri cilvēcīgi pārāk daudz – manu dzīvi atvieglot un nosūtīt izziņu pa pastu.

“Es nestrādāju 24 stundas dienā, man jābūt laikam manai personīgai dzīvei un laikam, ko veltīt savai ģimenei,” asi izteicās daktere.

Es piebildu:

“Man tas izmaksās 40 latus, tos es varētu iztērēt bērniem, nevis benzīnam, un veselu dienu pazaudēšu.” Un klusiņām nodomāju “Tu bļauj par ģimeni, bet man ģimenes vairs nav, es esmu pavisam vientuļa un viena tieku galā ar bērniem.” Ja braukšu, un pēc tam meita nesaņems statusu, kāpēc tērēt laiku. Un, neskatoties uz savām problēmām, es turos un neapgrūtinu nevienu ar savām problēmām. Neatļāvos uzbraukt virsū, kad jutos slikti.

Bet viņai pateicu:

“Es vienkārši pavaicāju, lai pēc tam sevi nemocītu un nevainotu ar liekām šaubām, kāpēc nepajautāju, varbūt tāds pakalpojums jūs neapgrūtinātu, un man nevajadzētu sarežģīt situāciju.”

Pie sevis attaisnojos – daktere man palīdzētu, es viņai kaut kad, galvā pazibēja ātra doma, “pakalpojums par pakalpojumu” vai “labie darbi vienmēr atpelnās”. Es taču nemaz neko sliktu negribēju.

“Dakter, ja es jūs apvainoju, es to nemaz negribēju! Tas nekas, ka jūs nevarat, es jūs sapratu…”

Ar šiem vārdiem es izsaucu tādu agresiju! Bet, vienalga, kā parasti gadās, jau nevarēju apstāties un mēģināju izlabot situāciju un nomierināt dakteri:

“Es vienkārši pavaicāju, nē tad nē, viss kārtībā, daktere!”

Un izvedu viņu vēl vairāk:

“Es vienmēr nāku visiem pretī, redzat, cik man pacientu pierakstu. Kāpēc? Jo nevaru atteikt. Bet man jāvelta laiks savai ģimenei!”

Protams, es visu sapratu, ka viņa arī ir tikai cilvēks, ka viņa arī nav no dzelzs. Bet viņai darba laikā nav tiesību pārkāpt robežu un atteikt ar argumentu par tiesībām uz savu privātu dzīvi un vainot mani par to, ka citi viņu izmanto un ka viņa ir ļoti apvainota par to. Viņa varēja atteikt korekti, bez agresijas. Es sapratu, kāpēc viņa tik agresīvi reaģēja, bet mani arī jau pārņēma emocijas. Un es atļāvu sev arī pārkāpt distanci un parādīt viņai savu vietu.

“Jūs tik asi noreaģējāt tāpēc, ka jūtat savu vainu sakarā ar savu atteikumu. Viss kārtībā, daktere!”

“Es nemaz nejūtos vainīga! Jūs varat atbraukt, tas jums ir vajadzīgs, nevis man, jūs par to saņemsiet pabalstu! Jums nav tik nopietns stāvoklis, lai kaut ko tādu prasītu!”

“MAN nav, piekrītu. Un jā, MUMS nav tik nopietns stāvoklis, kāpēc tad vispār pat uzsākt šo procedūru?”

“Es neesmu spējīga izlemt, es tikai rakstīšu slēdzienu, bet komisija jau vērtēs un pieņems lēmumu. Viss! Pasauciet nākošos pacientus!”

Mēs izgājām ar Emmu kā sīki blēņdari, kurus nosodījusi stingra skolotāja.

Mēs bijām šokā, es jutos tik stulbi, gribējās raudāt kā mazai meitenītei. Meita bija šokā, tādu dakteri viņa redzēja pirmo reizi. Emma stāstīja par savām jūtām:

“Man bija tik bail, it kā es būtu sastrādājusi kaut ko ļoti sliktu.”

Godīgi, es pati jutos analoģiski, bet meitas priekšā mēģināju turēties un attaisnot dakteri:

“Tu taču pati stāstīji par dakteres grūto dzīvi pēdējā laikā, ka viņa atstāja nodaļas vadītājas amatu pacienta nāves dēļ. Viņa jūtas ļoti vāja, tāpēc sevi aizstāv, lai neviens pat nepadomātu viņu aizvainot. Labāk uzbrukt pirmajai. Kaut esmu pārliecināta, pēc laika, sēžot mājās pēc saspringtas darba nedēļas, viņa ne vienu reizi vēl nožēlos par savu vājumu, par savu paškontroles zaudēšanu. “Nesodi un tevi nesodīs.” Tikai Dievam ir tāda vara! Mums jāsaprot un jāpiedod, pašām būs vieglāk!”

Sākumā šo nepatikšanu dēļ es dusmojos un pat nožēloju par savu aktīvo rīcību, bet pēc tam sapratu, ka izdarīju pareizi – saņēmu izsmeļošu informāciju. Ģimenes ārsts izrakstīs DEAK, hematologs pierakstīs pie tā klāt savu slēdzienu. Un ģimenes ārsts nosūtīs uz komisiju tur, kur ir bērna ambulatorā novērošanas vieta.

Pēc viņas teiktā, tas notiks mūsu mājvietā, tikai nesapratu, kāpēc pagājušajā reizē, mēs braucam uz Rīgu? Ja novērojamies tajā pašā kārtībā, kā šogad. Labi, dzīvosim – redzēsim…

…Pēc reanimācijas apmeklējuma mēs ar vecākiem drusku pasēdējām, padalījāmies ar mūsu pārdzīvotajām emocijām. Atvadījāmies, un viņi devās uz mājām.

Es gāju uz mūsu ar Emmu palātu, un piezvanīja vīrs, atkal reibumā. Atkal ar savu dziesmu par netaisnīgo likteni.

“Kāpēc mūsu meitai, vai viņai viss būs kārtībā, vai viņa atveseļosies?” viņš raudāja klausulē.

Es biju tik nogurusi un gribēju tikai vienu – atpūsties. Man nebija spēka un vēlmes viņu mierināt. Es biju nikna, kāpēc man jātērē sava enerģija uz dzērāja asarām.

“Man vajag taupīt spēkus rītdienai, jo no rīta man vislabākajā omā jābūt pie meitas!” Pēc visa pārdzīvotā, pēc ieraudzītās izoperētās meitas man vajadzēja saņemt spēkus, iesmeļot enerģiju, lai atdotu visu savu dzīves spēku manai meitiņai. Tai, kurai mana enerģija ir vajadzīga visvairāk.

Ar šo cilvēku parunājot, es vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu attiecībām drīz būs beigas, viņš nav spējīgs palīdzēt man atgūt savus spēkus tālākajai cīņai. Mēs attālinājāmies vēl vairāk, mūs vēl vairāk atšķīra mūsu attieksme pret situāciju, mūsu pārdzīvotā pieredze. “Tas, kas mūs nenogalina – padara stiprākus.” Šī dzīves gudrība attiecās uz meitu, mani, maniem vecākiem, bet vīrs bija citā pusē. Viņam bija cita pieredze – jā, ir slikti, jā, ir bail, tad jādzer, un paliks vieglāk. Man bija cita – jā, ir slikti, jā, ir bail, jācīnās, jārīkojas.

“Nekāda gadījumā nenolaid rokas, tev nav tādu tiesību meitas dēļ. Tev jāatbild par savu bērnu, tev jāuzvar!” atkārtoju es bez apstājas.

Zaudēt ir pati vieglākā izvēle, bet man tādas izvēles nav un nevar būt. Lai viņš dzer, es viņu pārliecināt nevaru, bet palīdzēt meitai gan varu. Ar tādu nostāju es aizmigu. No rīta piecēlos pārāk agri un līdz pulksten desmitiem nezināju, kur sevi likt. Agrāk pie meitas nelaida. Sagaidot laiku, es piesteidzos pie manas mīļās zaķenītes. Kad gāju pa reanimācijas koridoru, sāku nervozēt vēl vairāk. Un ienākot sapratu, ka manas raizes attaisnojās, meita nebija tur, kur bija gulējusi vakardien! Es biju šokā:

“Kur mana meitiņa?” nervozi prasīju mediķiem. Bailes iekaroja manu sirdi, es sāku krist panikā. Bet iekšējā balss mani mierināja – viss būs labi, tikai mieru!

“Pārvedām uz blakus telpu, atbrīvojām vietu pie skatu loga citiem bērniņiem, kuriem mūsu tieša pieskatīšana ir vairāk aktuāla. Un jums nodrošinājām atsevišķu telpu, lai jums būtu ērtāk pavadīt laiku kopā,” nomierināja mani māsiņa…