Mans prāts mierināja manu sāpošo sirdi – mediķi zina, ko dara, viņi taču nedarīs bērnam pāri. Viss notiekošais priekš manis bija tik šokējošs, es domāju – cik šausmīgi, sliktāk vairs nevar būt. Bet dzīve pierādīja, ka var! Temperatūra cēlās augšā, māsa mūs mierināja – tā ir normāla reakcija, organisms cīnās.

Nezinu, cik ilgi mēs tā stāvējām, es tā stāvētu visu laiku, bet māsa palūdza mūs ļaut meitai atpūsties, nomierināja, ka medpersonāls profesionāli strādā un visu kontrolē…

…Beidzot pēc kādam trijām nedēļām pa pastu atnāca pavēste no policijas par to, ka iesākta administratīva lieta sakarā ar miesas bojājumiem. Es jau gandrīz pazaudēju cerību, ka šī šausmīgā lieta kaut kad virzīsies uz priekšu. Turklāt mans dēls apmeklēja psihologu un visu, kas notika ģimenē ar tēti, izstāstīja labai tantei. Varu iedomāties, cik viņai bija aizraujoši klausīties šo jauko stāstu.

Es dēlam pavaicāju – kāpēc tu visu izstāstīji?

“Lai man paliktu vieglāk un lai tētis vairs tā nedarītu!”

Es biju šokā, pirmajā brīdī nezināju, kā rīkoties, pajautāju, vai palika vieglāk, un, saņemot pozitīvu atbildi, uzslavēju:

“Kāds tu esi gudrs un apķērīgs, tu vari visu pārvarēt un visas savas spējas un talantus parādīt pilnā spēkā, jo tev pietika drosmes atklāt tādu noslēpumu par savu vismīļāko cilvēku – tēvu, lai aizstāvētu vēl vienu vismīļāko, bet fiziski vājāko – mammu.”

Pagāja vēl viena nedēļa, mēs ar bērniem dzīvojām tālāk, viņš dzēra, raudāja un prasīja piedošanu. Baroja mani ar solījumiem, kā izmainīsies utt, bet es neticēju un man vienalga, jo pēc pēdējā viņa izgājiena man jau vairs nebija jūtu. Beidzot es sapratu, ka man vislabāk dzīvot kopā ar bērniem, bez viņa. Viņam arī piezvanīja no policijas par administratīvo lietu sakarā ar miesas bojājumiem, kas nodarīti manam nabaga ķermenim. Uzaicināja ierasties iecirknī. Kad piezvanīja, viņš pārtrauca dzert, lai atgūtu normālu izskatu, lai maldinātu policistus. Pēc tikšanās ar policijas pārstāvi viņš ieradās pie manis darbā un vislabākajā omā pazobojās:

“Salamāja un atlaida!”

Nepamanot manu reakciju, turpināja priecāties:

“Policists man iedeva padomu, ka izdevīgāk būtu pakauties ārā, tad sods būtu mazāks – tikai simtnieks. Tā iedeva 300 latu lielu sodu.”

Pēc tam uz mirkli paskatījās uz mani un, pamanot manu reakciju, pabeidza:

“Nu, protams, mani pabrīdināja, ka nākošreiz policijas izsaukums var novest līdz 20 minimālo algu lielam sodam vai piespiedu darbiem, vai līdz pat brīvības atņemšanai – arestam līdz vienam gadam.”

Es viņam piebildu:

“Kaut valstij palīdzēsi, ja saviem bērniem nevari.”

“Vai tad soda nauda ne tev aizies? Es domāju, ka tev nāksies sodu izmaksāt par morālo kaitējumu, nevis valstij.”

Sākumā es biju šokēta par policistu attieksmi, bet stāsta beigās sapratu, ka likums ir manā pusē. Un secināju, ka tagad zinu, kā rīkoties, viņš baidīsies man nodarīt pāri, jo uz cietumu diez vai gribas. Atliks viņam tikai iedomāties, es uzreiz izsaukšu policiju, un tad viss… Ardievu bezrūpīgā dzeršana. Šī doma mani nomierināja. Viņš, savukārt, akurāti tajā pašā dienā pēc policijas iecirkņa apmeklējuma atsāka dzert tapat kā iepriekš, bet ar jaunu spēku. Jo atkal paveicās, tika galā ar niecīgu sodu.

Zirneklim es, protams, izstāstīju par žņaugšanu, lai viņš zinātu savas perspektīvas par manu grēksūdzi. Ko viņš? Skaidra lieta, nobijās sākumā ļoti, bet pakāpeniski atguva mieru un labu omu. Pat iesāka uzmākties, kamēr atkal no manis nesaņēma asu vārdu. Protams, kā niecīgs cilvēciņš uzreiz iekoda man:

“Ja es būtu viņa vietā un mana sieva mani krāptu un pēc tam man visu izpļāpātu, es ar viņu izdarītu to pašu. Priekš kam visu stāstīt, kur ir loģika, es nesaprotu?”

Es atcirtu:

“Man tad pēc šiem vārdiem nav ko ar jums vispār runāt.”

Un pabeidzu:

“Pirmkārt, es stāstīju ar nolūku tikt no jums vai ar jums abiem galā. Un man izdevās. Ar jums ātrāk un vieglāk, ar viņu drusku vēlāk. Bet galvenais, ka mani nodomi piepildījās. Man izdevās. Otrkārt, jums zarna pārāk tieva, lai izdarītu kaut ko tādu.”

Jā, abi divi izrādās bija morālie kropļi, nekādas starpības nav, līdzīgi kā dvīņi… Abiem diviem tikai viena vēlme – izmantot seksuāli bez jebkādas, pat niecīgas atbildības. Viss, mīļie draudziņi, nekas jums vairāk nesanāks, jo es jūs jau pati gan izmantoju, gan izlietoju. Vairs nav, ko paņemt nedz no viena, nedz no otra. Bērnu man pietiek, spermas banku man nevajag, bagātības nedabūšu, jo naudas bankā nav nevienam. Tas nozīmē, jādodas tālākā ceļā citu mērķu sasniegšanai. Laba morāle šim dzīves stāstam…

…Vēl trīs mēneši, un beigsies vēl viens gads, kad es mēģināju izlabot visas savas kļūdas, kuras sastrādāju. Otrajā gadā pēc šķiršanās es emocionāli jutos labāk, stabilāk, man jau ne tik stipri sāpēja, tikai dažreiz, kad uznāca nostalģija par sapņiem, kuriem tā arī neizdevās īstenoties. “Nekad mūžā, nekad ar viņu, jo viņš nekad nebija tāds, kādu es viņu sev izdomāju.”

Kā vienmēr svētdienās mani mocīja bezmiegs. Atkal iedziļinājos sevī. Pagāja gandrīz divi gadi, kopš sāku kārtot savas domas, bet kas izmainījās pa šo laiku. Mamma vairs nerunāja tik bieži par “īsto” vīrieti – manu bioloģisku tēvu – un vairs neuzskatīja viņu par īsto. Mamma vairs nerunāja par savu māti negatīvā kontekstā. Es vairs negaidīju, ka Bijušais izmainīsies, sapratu beidzot, ka tas nav iespējams. Jo viņš ir tāds, kāds viņš ir. Es pati tiku galā ar visu, un man vairs nebija grūti, jo pieradu un beidzot atguvu emocionālo brīvību. Manā mājā tagad bija tikai viena saimniece – es, kā tam arī jābūt. Nevis viņš sievietes mājsaimnieces lomā. Kāpēc man sieva mājās, apkopēja dzīvoklī, kura pēc savas būtības nevar būt kārtīga. Vīrietim ir domāta un dota cita loma, citas funkcijas – medīt un vairoties. Bet, kā izlasīju vienā diezgan prātīgā rakstā, lomu aizvietošana vīrietim atņem iespēju iekarot un pelnīt – būt par vīrieti. Vīrietis no laimīgas savvaļas lauvas pārvēršas par nelaimīgu nevis kaķi, bet agresīvu un nelaimīgu mājas lauvu. Protams, ja runājam par vīrieti. Bet, ja puika neizaug, tad viņš nemaz nekļūst par lauvu. Nedz laimīgu, nedz nelaimīgu. Man neizdevās pāraudzināt puiku par vīrieti, kaķi par lauvu. Es pieliku punktu stulbai cīņai un pretestībai. Mēs pamēģinājām bez pagātnes skeletiem skapī sākt laimīgu kopdzīvi no jauna, bet sanāca kā vienmēr – stulbi un pretīgi. Neizturējām. Un es tagad esmu priecīga par to, ka viss beidzās labi un ka es paliku dzīva. Man tagad jādzīvo, nevis jāgaida īstais laiks, jo citādi visa dzīve paies, un nepamanīšu, kā kļūšu par vecu tanti. Man jāsaprot, ka vienīgā laime – mani bērni. Tikai ar viņiem es varēšu sadzīvot ar savu raksturu. Bērniem es esmu vairāk lietderīga un nepieciešama nekā mūžīgajiem puikām. Man neizdevās izaudzināt puišeli par vīru, es vairāk necentīšos to darīt. Beidzot… Galu galā, es nomierinājos. Tagad atlicis tikai dzīvot pilnā spēkā, baudot brīvību.

“Ja tā padomāt, kāds man ir raksturs? Normāls! Ja padomā, cik laimīgu dzīvi nodzīvoju īpaši pēdējos gados, tad var secināt, ka raksturs atbilst pārdzīvotajiem notikumiem. Var, protams, apsūdzēt sevi un pateikt – pati esi vainīga, bet vieglāks raksturs no tā nekļūs. Attaisnot savu raksturu ar to, ka dzīve tāda, arī nav efektīvi. Kas man neļauj justies laimīgai – mani tarakāni, es pati. Kad izmazgāšu un sakārtošu visus plauktiņus, izdzīšu visus prusakus, mācēšu priecāties. Jau sāku to darīt, bet pamazām. Jūtu vai, pareizāk teiktu, gribu ticēt, ka man viss būs labi, ka man izdosies justies laimīgai. Pat ne justies, jo es jau esmu laimīga, bet, beidzot apzināties to. Es jau apzinos… Tikai ne pilnā mērā. Bet tas ir loģiski, jo sēkla arī ne vienā dienā pārvēršas par augu. Tā aug pakāpeniski, es arī pakāpeniski, bet pārliecinoši un stabili attīstos. Kā saka pieredzējušie tantuki, vajag laiku, kam – 5, bet citam pat 10 gadus, lai atgūtu dzīvesprieku. Pārliecību es jau esmu atguvusi, tas ir labs darbs ceļā uz laimi,” peldēju es savās pārdomās.