…MĒĢINĀJUMS sākt dzīvi ar Bijušo no jauna bija neveiksmīgs, un laimes laiva avarēja atkal… Tāpēc, ka viņš ir bijušais, nevis esošais. Tāpēc, ka es gribēju jaunas attiecības, jaunu dzīves posmu, bet tas ir absurds, jo dzīve jauna, bet ar veco kravu. Man šī krava nebija nedz svarīga, nedz sāpīga, ja godīgi, veco kravu es atstāju pagātnē, kopā ar sāpēm, kļūdām un intrigām. Bet viņš paņēma līdzi un klusiņām ienesa to mūsu jaunajās attiecībās. Kamēr es veidoju jaunas un ideālas attiecības, viņš loloja savu bēdu, tā auga, bet pašvērtējums kļuva pavisam zems un prasīja pēc atriebības. Viņš sameloja man, ka visu saprata un piedeva, es ticēju, jo pati piedevu. Bet sev samelot tā, kā man, viņam neizdevās. Kaite bija stiprāka par prātu. Tā ēda no iekšas, viņš centās, mēģināja dzīvot no jauna. Kā to darīt ar veco bagāžu viņš nesaprata, bet domāja, ka tiks galā. Es arī domāju, ka joprojām man ir jūtas pret viņu, ka, ja izbeigšu ar veco, izmetīšu nevajadzīgo bagāžu, mūsu mīlestība kļūs vēl košāka, viņš kļūs par mana sapņa iedeālo vīrieti. Mēs bijām kļūdījušies abi, viņš nespēja piedot man. Man apnika gaidīt, kad viņš pārvērtīsies par ideālo vīrieti. Galu galā, es sāku saprast, ka tālāk tā nevar turpināties, jo man ir slikti. Es esmu godīga pret viņu, bet es vairs nemīlu un negribu. Man ir ļoti ērti, jo mazāk pūļu sadzīvē, bet tik garlaicīgi intīmajā dzīvē. Viņš visu laiku sūdzējās, ka es neesmu pietiekami ieinteresēta viņā. Viņam bija taisnība, viņš ar saviem ieradumiem mani besīja ārā. Viņš neatbilda manām gaidām. Pirmajā laikā viņš meloja pārliecinoši, pēdējā – viņam arī jau apnika bēdāties un lūgt, viņam tas arī jau bija līdz kaklam. Es turējos, žēloju sevi, stāstīju par savu nelaimīgo dzīvi mammai, bet nezināju, kā pamest Bijušo. Viņš gribēja mani sodīt par manu grēku pret viņu. Vai viņam ir tādas tiesības – sodīt, atņemot dzīvi? Nevienam cilvēkam nav tādu tiesību. Tikai psihopāts to var atļauties un pēc tam sevi vēl attaisnot. Jā, man paveicās, esmu dzīva.
…KĀDI ieguvumi, zaudējumi no MĒĢINĀJUMA? Vairāk dzīves pieredzes, vairāk sāpju. Kas no tiem ir pozitīvs, kas negatīvs? Acīmredzami abi divi ieguvumi. Kļuvu gudrāka, un fiziskās sāpes nožņaudza garīgās. Zaudējums tas, ka pazaudēju laiku. Dabūju sabojātu vannas istabu ar viņa reibumā un nelaikā iesākto remontu. Dēlu, kas pameta deju nodarbības. Ieguvums – dēls pats jau nožēloja par savu stūrgalvīgo lēmumu.
Es pamēģināju un sapratu, ka salauztu vāzi pārtaisīt par jaunu nav iespējams, var tikai salīmēt, bet sanāks kroplīgi. Dzīves gudrība, nevis mana, bet sajutu to pilnā mērā, un jau varu teikt, ka tā ir mana gudrība. Zaudējums, ka neguļu līdz trijiem naktī, ieguvums – rakstu atkal, lai manas kļūdas kļūtu par pamācību citām sievām, mātēm un viņu meitām.
Viņš izrādījās vājāks par manu izturību vai neizlēmību un padevās, neizturēja slodzi, neizturēja mani, neizturēja pašvērtējuma pazemināšanos, un gandrīz tika ar mani galā tiešā šīs frāzes nozīmē. Protams, tas viss notika viņa reibumā, bet vienalga, kādā stāvoklī, es nobijos ļoti un nopietni, un tajā brīdī jau atvadījos no dzīves. Es cīnījos par savu dzīvību, lūdzu viņu:
“Nedari man pāri, laid mani vaļā, rītdien tu nožēlosi, ja bērniem atņemsi māti ar savām rokām!”
Viņš mani nedzirdēja, tikai atkārtoja:
“Es tevi nogalināšu, maita!”
Es zaudēju spēkus un domāju tikai, kā lai ātrāk zaudē samaņu, cīnīties nevarēju, un tajā brīdī viņš mani atlaida. Es biju šokā… Viņš gribēja mani nogalināt… Viņš ienīst mani… Piezvanīju mammai un nočukstēju klausulē:
“Viņš mani žņaudza… Lūdzu, atbrauc!” paspēju, kamēr viņš dzēra ūdeni virtuvē. Viņš bļāva, es sēdēju klusi.... Mamma atbrauca, viņš bļāva uz viņu un turēja aiz rokām. Mamma piedraudēja Bijušajam:
“Tūlīt izsaukšu policiju! Meitiņ, man nav telefona, zvani no savējā!”
Manu telefonu biju atstājusi uz gultas. Pieskrēju, paņēmu, viņš izrāva man to no rokām. Mamma ar viņu strīdējās, Bijušais bļāva. Pēc tam pēkšņi telefons parādījās mammas rokās. Viņa to atdeva man. Bijušais aizbēga, bet es izsaucu policiju. Policija noreaģēja diezgan ātri, tā man šķita. Es mēģināju izturēties drosmīgi, kā man tas izdevās, nezinu. Bet inspektore sieviete sastādīja iesniegumu un norādīja:
“Jums vajag obligāti taisīt ekspertīzi. Nedrīkst šo situāciju atstāt bez tālākas rīcības, jo tas ir bīstami jūsu dzīvībai.”
Es to sapratu, citādi policijas šeit nebūtu, tas bija vienīgais, ko es varēju izdarīt, lai aizstāvētu savu dzīvi un pašcieņu, atgrieztu sirdsmieru.
Kad es pavadīju policistus, pamanīju, ka mašīnas un dzīvokļa atslēgas viņš paņēmis līdzi.
“Jums labāk šonakt aizbraukt pie mammas,” inspektore iedeva padomu, pametot dzīvokli.
Es salasīju dažas mantas un devos ar mammu uz viņas mašīnu, kur gaidīja viņas vīrs. Mēs aizbraucām uz vasarnīcu, kur vecāki dzīvoja pa vasaru. Es biju vēl šoka stāvoklī, nekā nevarēju iziet no murga, kas notika ar mani. Acu priekšā visu laiku stāvēja viņa sarkanā seja, asiņainās acis. Man trūka gaisa, normāli nevarēju paelpot. Bet zināju, ka esmu dzīva, un tas ir pats svarīgākais. Mammas vīrs ielēja šņabja glāzi, es izdzēru, bet tas nelīdzēja. Runājām ilgi, aizgājām gulēt vēlu naktī. Iedzēru korvalolu, bet tas nelīdzēja, es trīcēju gultā kā koka lapa, skaitīju lūgšanu, nelīdzēja, atkal izdzēru korvalolu, mamma gulēja ar mani un mierināja mani kā mazu meitenīti. Galu galā aizmigu. No rīta ar inspektores iesniegumu aizskrēju pēc ekspertīzes. Kamēr gāju un meklēju eksperta kabinetu, sirds trīcēja, bet it kā kāds spēks mani virzīja uz priekšu, es zināju, ka man ir taisnība, ja es to neizdarīšu, viņš novedīs iecerēto līdz galam. Es domāju, man jābūt stiprai, man jāizdara sevis dēļ, bērnu dēļ, mammas dēļ. Eksperts izrādījās patīkams vīrietis gados.
“Kas jums noticis?” viņš pavaicāja un paskatījās uz mani pār brillēm. Es iedevu inspektores iesniegumu, eksperts izsauca asistenti. Viņš mērīja ar lineālu zilumus uz rokas, uz sejas. Asistente fiksēja viņa vārdus dokumentā. Kad izgāju no kabineta, man palika vieglāk, no sirds nokrita akmens, noskaņojums jau nebija tik nomācošs. Parādījās cerība, ka man sniegs atbalstu, es neesmu viena, es varēšu aizstāvēt savas tiesības. Eksperts solīja nodot ekspertīzi policistiem, bet naudu no manis nepaņēma, kaut inspektore nebija pārliecināta, ka procedūra būs bezmaksas. Tagad gaidīju kādu rīcību no policijas.
Jā, viņš uzņēmās par daudz – piedot un atbilst manam ideālam, nemaz par tādu neesot. Tā bija neiespējamā misija.
Pagāja jau piecas dienas, bet nekādu ziņu no policijas, es baidījos parādīties mājās, jo pie viņa joprojām bija atslēga no dzīvokļa. Kad viņu redzēju uz mirkli nākošajā dienā remonta dēļ, pat bērnu klātbūtnē uzreiz kritu panikā, manu prātu vadīja tikai viena vēlme, vienīgā doma ātrāk un tālāk aizbēgt prom no viņa. Piektajā dienā pēc notikuma mana panika atkal valdīja pār manu prātu, tikko viņu ieraugot pie dzīvokļa. Viņam izdevās ļoti efektīvi mani izārstēt no atkarības – tagad, izņemot paniku un bailes, es pret viņu neko labu nejutu…
….Todien mammas vīrs visu dienu veltīja vannasistabas remontam, es nopirku visu nepieciešamo, lai izveidotu plastikāta griestus, bija grūti koncentrēties, bet kopā ar veikala konsultantu un vectēva rekomendācijām es tiku galā…
…Uz vecmammas vārdiem mazmeita sāka aktīvi reaģēt, joprojām atrodoties narkozē, mēģināja ar visām siksnām pacelties no gultas un apsēsties. Visi monitori rādīja, kā ceļas augšā visi skaitļi. Mēs nobijāmies un pasaucām māsiņu. Viņa uzreiz pienāca pie mums un paskaidroja, ka meitenei jau laiks celties augšā, jo narkozes laiks jau iet uz beigām. Māsa mums skaidroja:
“Es tagad atslēgšu mākslīgo elpošanas sistēmu, jo bērnam jau jāelpo pašam.”
Kā es pārdzīvoju, tūkstoš domu kā skudras skrēja smadzenēs – vai pietiks spēka manai meitiņai, varbūt nevajag atslēgt skābekli, jo viņa joprojām guļ. Viņai tik grūti, un vēl pašai jāelpo!
