“Ko es gribēju – naudu, amatu un ģimeni. Vai paņēmiens, kā to īstenot, bija pareizi izvēlēts? Šis karjeras izaugsmes ceļš ir klasisks, bieži sastopams. Man parādījās iespēja ne pēc divdesmit darba gadiem kļūt par skolas direktori, bet ātrāk caur ietekmīgo personu sasniegt savu mērķi – kļūt par vadītāju. Vai es varēju šai iespējai, ambicioza meitene bez jebkādiem sakariem, paiet garām? Es nevarēju atļauties ignorēt iespēju izmantot un vinnēt. Es nezināju tad, kādas sirds mokas sākumā un kāds nogurums un fiasko beigās mani sagaidīs!!! Kļūstot par uzņēmuma valdes locekli un līdzīpašnieci, es mēģināju apstāties un pielikt punktu karjeras spēlēm. Meitas slimība izmainīja manu dzīves pozīciju, es vairs negribēju dzīvot tā, kā dzīvoju, pieliku punktu!”

Bet misters X manu punktu pakāpeniski gada laikā pārtaisīja par daudzpunkti, jo viņa mēģinājumi mani pārliecināt, ka mēs esam domāti viens otram, bija ļoti efektīvi. Misteram X gandrīz izdevās mani pārliecināt, es gandrīz iznīcināju savu veco dzīvi – dzīvi “pirms”. Ja Bijušais nebūtu tik uzbāzīgs un nenoturētos savā vēlmē saglabāt mūsu attiecības, būtu es vientuļa ar papildu iztikas naudu bērniem, bet vientuļa. Protams, tad, tālajā pagātnē es nedomāju, ka viss tā attīstīsies, ka visam ir gan sākums, gan beigas. Ka pēc padsmit gadiem es sasniegšu visu iespējamo mistera X uzņēmumā, paliks tikai divas lietas – kļūt par mistera vai par uzņēmuma īpašnieci. Šīs divas lietas izrādījās priekš manis par neiespējamo misiju. Par mistera īpašnieci kļūt es nevarēju sevi piespiest. Kā tikai iedomājos sev, ka visu mūžu vajadzēs ciest viņu, tad uzreiz kļuva riebīgi un neciešami. Pie tā visa misteram jau bija klāt lēdija, un īpašumu viņa, protams, neatdotu tik viegli, jo pati, jau vairākus gadus atrodoties mokās, uzskatīja sevi par īsto saimnieci. Bet man to nemaz negribētos, negribēju ar viņu dzīvot visu mūžu un ciest, es vēlējos vienkārši strādāt un zināt, ka pēc ilgiem darba gadiem es, nevis kāda cita, vākšu ar manām rokām izaudzināto ražu. Tā kā man nekas neizdevās, es nevarēju sevi pierunāt mocīties tālāk, es atklāju misteram taisnību par savām jūtām, precīzāk par to, ka mīlestības nav. Un misters X, neticot atteikumam, man piedāvāja tikai sīkumu – tikšanās pāris reizes nedēļā par konkrētu honorāru. Bet viņai visu, lai es zinātu, ko es pazaudēju!!! Es, protams, atteicos no tādas perspektīvas, un atgriezos pie Bijušā. Jo Bijušais man apsolīja vairāk – īstas jūtas, mīlestību uz mūžu, pilnu ģimeni un laimi. Bijušais solīja man laimi, solīja uzņemties pilnīgu atbildību un veikt vīrieša darbu, un pildīt vadoņa pienākumus.

Atvadīties no mistera X nebija nemaz tik viegli, jo viņš kā zirneklis – visu laiku blakus un vilināja ar savu papildfinansējumu par nelielu pakalpojumu no manas puses. Nauda nekad nav lieka, bet es negribēju vairs tā, gribēju, lai viņi – vīrieši – strādātu manā labā. Es negribēju vairs un nevarēju – tas ir pats galvenais!

…Pelēkā ikdiena – misters X atkal uzmācās, atkal vilināja mani ar materiālo atbalstu, bet Bijušais papildus darbu nemeklēja un mašīnu nepārdeva, kaut pēc mana noslēpuma atklāšanas viņš apsolīja uzņemties atbildību un pelnīt, pārdot mašīnu, notievēt un padarīt mani par laimīgāko sievieti pasaulē. Bet viņa bezdarbība vai pasivitāte mani provocēja izmantot piedāvājumu. Domāju pagaidām, kā tikt galā ar šo situāciju, kā izdarīt tā, lai vīrieši par mani domātu, nevis es par viņiem. Kamēr es domāju un Bijušais solīja, misters Zirneklis bija visapķērīgākais – viņš rīkojās – izsniedza man kādu summiņu… Es īsti nesapratu viņa teikto, bet, manuprāt, viņam bija sava viltīgā stratēģija. Es mēģināju atgriezt atpakaļ šo šaubīgo naudu, bet, protams, viņš to nepaņēma. Es nezināju, ko man darīt tālāk, ja šī nauda ir prēmija, tad es varu pastāstīt par to bērniem, Bijušajam. Bet, ja tā ir nauda, lai nopirktu manus pakalpojumus, man nav, ko pārdot, tāpēc naudu pieņemt es nevarēju. Zirneklis mani nomierināja, ka tā ir prēmija par veiksmīgo sadarbību, par labi padarītu darbu, un it kā nejauši pieminēja – un par labu attieksmi, kaut par nelielu skūpstu. Par prēmiju viņš man atļāva pastāstīt ģimenē, bet ne darbā. Atkal dīvaini. Tāpēc es uztvēru šo naudu kā apgrūtinājumu nevis kā labumu. Par šo naudu es nevarēju priecāties, jo es to nenopelnīju pati, bet labs kungs atvēlēja man mazu gabaliņu no liela kukuļa. Mājās es izstāstīju par prēmiju Bijušajam, bet viss sanāca ne īpaši veiksmīgi, jo viņš piedāvāja naudu atstāt un iztērēt, bet es gribēju dzirdēt ko citu – atdod šo naudu, es pats nopelnīšu.

Sanāca, ka abus divus šī situācija apmierināja, cietu atkal tikai un vienīgi es.

Es nevarēju pieļaut tādu pašu situāciju kā pēdējos padsmit gadus, es to vairs nevarēju izturēt, vīna glāze palīdzēja man atraisīt mēli, un es atklāju savu pēdējo kārti, lai izprovocētu Bijušo beidzot kaut ko darīt mana labā, aizstāvēt mani, cīnīties par mani. Bet pateikt, ka Zirneklis atkal uzmācās, es nevarēju, bija bail, ka Bijušais var visu sabojāt. Es tik ilgi cietu, lai šodien pelnītu, bet Bijušais ar savu rīcību varētu novest mani līdz darba zaudēšanai. Es nevarēju to pieļaut, un par jebkādu cenu centos saglabāt sasniegto, to, ko es sasniedzu, tik ilgi un smagi strādājot. Izstāstīju par savām šaubām sakarā ar manu dēlu, un ar to saputroju visu vēl vairāk…

…Operācijas sākums pienāca ļoti ātri, bet beigas nekā nevarējām sagaidīt, ar katru stundu man kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Pēdējās divas stundas nevarēju atrast sev vietu, visi pārējie bērni tika izoperēti, un viņu vecāki ar nogurušām un jau nomierinātām sejām rūpējas par saviem mīļajiem. Es ar saviem vecākiem mierināju sevi, ka viss ir kārtībā, vienkārši mums ir ļoti smags gadījums, tāda veidā operāciju netaisa katru dienu. Mūsu gadījums prasa vairāk laika nekā tiem bērniem, kurus jau izoperēja. Nevarējām sēdēt visu laiku palātā, tāpēc izgājām koridorā. Kad atnāca mūsu dakteris, bija pagājušas garas astoņas stundas. Bet brīdī, kad ieraudzīju ķirurgu, visu uztvēru kā no malas, es runāju ar dakteri un paralēli vēroju mūsu sarunu no malas. It kā sapratu kopumā, ko viņš man teica, bet pēc tam tāpat aizmirsu, ka meitai izoperēja žultspūsli. Dzirdēju pašu galveno, ka viss kārtībā un tagad tikai jālūdz Dievs par vieglu un ātru izveseļošanos…

…Todien aizgājām ar bērniem uz mūsu pilsētiņas gājēju ielas atklāšanas svētkiem, bija reāls lepnums par dzimto pusi. Sagaidījām dienu, kad nabadzīga, novecojusi pilsēta pārvēršas par omulīgu, zaļu tūrisma objektu, kur tik jauki pastaigāties kopā ar ģimeni gar upi nedēļas nogalē pēc kādas jaukas filmas skatīšanās. Gar upi izvietojās ielu muzikanti, dzīvās bronzas skulptūras, kuras atdzīvojās brīdī, kad kāds no skatītājiem iemeta dažas monētas uz bruģa stāvoša bronzas cilindrā. Pie mūsu grandiozā projekta – vienas no mūsdienīgākajām celtnēm Eiropā – akustiskās koncertzāles tika samontēta pagaidu skatuve, uz kuras spēlēja vietējie muzikanti, maigi skanēja pasaulē slavenie hīti, tirgotāji vilināja ar saldējumu un saldo vati, pat gaisā bija jūtams pilsētnieku gandarījums par ielu, par svētkiem, par pavasara karsto brīvdienu…

…Ķirurgs izstāstīja par operācijas gaitu un ielaida mani reanimācijas zālē, kur pēc operācijas gulēja meitiņa. Oma ar vectēvu pievienojās, un mēs devāmies pie Emmas. Nevarējām sagaidīt, kamēr mūs laidīs tieši zālē. Neatceros, kādēļ, bet vispirms ienācu es ar vectēvu. Nekad iepriekš nebiju bijusi tādā vietā, gājām pa garo koridoru, nomazgājam rokas un tikām līdz zālei. Tā bija milzīga, un tur valdīja atbaidoša atmosfēra – lielajā telpā izvietota gultu rinda ar visādiem pīkstošiem aparātiem. Mūs pavadīja līdz vietai un noinstruēja, ka uzvesties vajag mierīgi, bez izteiktām emocijām, jo tas uzbudinās un negatīvi ietekmēs bērna stāvokli. Mana mīļā meitiņa gulēja tik bāla, plika, lielākā vēdera daļa aizlīmēta ar milzīgiem plāksteriem, pie pirkstgaliem pielikti visādi vadi, rokas sasietas ar siksnām, mutē ievietota skābekļa caurule. Es biju kā paralizēta pēc šokējošā skata. Galvā izskrēja tūkstotis domu – nabadzīte, viņai taču auksti bez krekliņa, bet, ieraugot ekrānā skaitļus, sapratu, ka meitai ir temperatūra, un jau uztraucos, ka viņai ir karsti; viņai tik sāpīgi, jo brūce zem plāksteriem milzīga. Paskatījos uz caurulēm, secināju, ka viņai pa tām droši vien ievada visas nepieciešamas zāles: pretsāpju un pretdrudža, un pret visu… “Viņa tā cieš, bet es nevaru palīdzēt” es kritu panikā kādu brīdi. Galvā parādījās māsiņas vārdi – mierā! Un sapratu, ka varu palīdzēt meitai, ja saņemšos, nomierināšos un ticēšu labajam. Meita mani jūt, un viņai paliks labāk. Tikko savedu savas domas nosacītā kārtībā, kā pie mums pievienojās oma. Viņa stipru emociju varā sāka nervozēt un runāt ar mazmeitu impulsīvi. Emma, kad es ar vectēvu atnācu, gulēja mierīgi, bet, tikko parādījās oma, pie mūsu bērniņa pievienotā aparatūra parādīja, kā paātrinājās sirds pulss. Es nodomāju, ka medmāsai bija taisnība – meitiņa jūt mūsu klātbūtni. Vecmamma vaicāja: “Kā tu jūties, mana mīļā?”