…Bija 25. februāris, Bijušais noturējās mēnesi un atgriezās vecajās sliedēs – Bijušais atkal bijušais, es atkal es, un nav nekāda vairs mēs, jo atkal pieķēru viņu. Viss kā vecajā filmā “Murkšķa diena” atkārtojās. Atkal atbraucu agrāk no darba, jo sīkais saslima, meita arī sēdēja mājās ar saaukstēšanos. Atbraucu un klusiņām piezvanīju meitai, lai tā atvērtu durvis. Es jau jutu sliktu, vēl nezinot, kas mani sagaidīs. Akurāt, tētis gulēja uz dīvāna. Alus pudele stāvēja virtuves plauktā. Bērni skatījās televizoru blakus tētim. Atkal viss, kā vajag, pilnīgā kārtībā.

Ko es izdarīju? Nofotografēju meitu ar alus pudeli fonā un pamodināju cienījamo vīru. Tā bija nepārdomāta emocionālā rīcība, izdevīgāk būtu izsaukt policiju.

Bet, kā saka tautas gudrība, nav slikta bez laba, uzzināju, ka Bijušais bija tik labs un tika caur paroli pie manas piezīmju grāmatas planšetdatorā. Un visu, kā man pateica, izlasīja. Vēl atrada vietu, kur es uzrakstīju, ka viņš naudu nenozaga. Tas bija stilistiski nekorekti izveidots teikums, kur vajadzēja emocionāla teksta vietā ierakstīt tiešo uzrunu vai vārdu “ka”. Sākumā es biju šokā par viņa vārdiem, kā es varēju tā uzrakstīt, ja bija zagšanas fakts, kuru es psiholoģiski nevarēju pieņemt. Viņš ielauzās manā noslēpumā, izlasīja to, ko es viņam pat nedomāju rādīt, un saprata tā, kā viņam bija izdevīgi. Vēlāk es atradu šo vietu, “protams, viņš naudu neņēma, es visu izdomāju”, un izlaboju uz precīzo tiešo runu: “Es naudu neņēmu, tu visu esi izdomājusi.” Viņš man šos izlasītus vārdus bļāva tieši sirdī, bet es sēdēju un domāju, ko tu gribi man pierādīt, pārliecināt vai attaisnoties, ja tu zini taisnību. Es pati labprāt zinātu, domātu, ka tu esi labs, neesi krāpnieks un tas bija tikai mans murgs.

Viņš bļāva: “Pavisam esi stulba, neatceras vairs, ko raksta. Tev vajag paārstēties, lai…” un visādus citus stulbumus.

Es pat nemēģināju taisnoties, priekš kam un kā dēļ. Es nemēģināju pat protestēt vai argumentēt savā labā, priekš kam? Es un viņš zinājām taisnību. Es zinu, ka viņš nozaga, bet negribēju tam ticēt. Viņš zināja, ka nozaga, ka es nekad neskaitīju naudu makā un vienmēr viņam uzticējos, ka viņš bez sekām vienmēr “aizņēmās” no manis. Vienkārši viņš negaidīja un pat nevarēja pieļaut domu, ka es kaut kad sākšu šaubīties viņa kristāla taisnīgumā un sākšu skaitīt naudu, un kaut kad pieķeršu viņu.

Cilvēks patvaļīgi bez manas piekrišanas iekļuva tur, kur viņu neaicināja, ko vēl var runāt par dotā cilvēka sirdsapziņu, viņam tā ir sveša, viņš tādu pat nezina vai tik sen nebijis saticis, ka neatceras, kas tas ir vispār un priekš kam tā vispār ir vajadzīga. Tādam cilvēkam sirdsapziņa ir tikai stulbs nieks.

Viņš bļāva, attaisnojās un pa šo laiku vēl paspēja atkal nozagt no mana maka divdesmit latus. Kāpēc tikai divdesmit? Atbilde acīmredzama, jo vairāk naudas makā nebija. Pēc pēdējām Bijušā “materiālās piesardzības apmācībām” es vairāk par divām banknotēm makā neturēju. Tajā dienā paņēmu divas banknotes 10 latu apmērā un, kad veikalā maksāju par pārtiku, konstatēju zagšanas faktu. Esmu stulba govs un dzīve mani māca, esmu bezcerīga un pati esmu vainīga. Nopelnīju atkal mācību – nevienam netici un neņem tik lielu naudu mājās, tur ienaidnieki. Labi, ka pietika naudas samaksāt par ēdamo. Paldies, ka atlikumu no aptiekas ieliku citā maka daļā, protams, nejauši, bet vienalga labi, ka tā sanāca, un man paveicās apmaksāt pirkumu. Pēc šī notikuma es Bijušo izdzinu. Kā parasti!

Viņš savukārt atkal zvanīja un dziedāja tās pašas dziesmas. Vispirms: “Piedod!” Pēc tam: “Es neko tādu neesmu izdarījis!” Un, galu galā, atzīstot vainu: “Es tā vairs nedarīšu!”

Ko nedarīs? Nesolīs to, ko nevar izdarīt, tad labi. Vai ka nedzers, vai tas ir reāli?

…Mamma ar vīru atbrauca jau no rīta un visu laiku līdz operācijai pavadīja kopā ar mums, visādi atbalstot. Emmu pārģērba speciālajā operācijai paredzētā tērpā rozā krāsā un iedeva nomierinošu tableti, lai sagatavotu narkozei. Meitai šīs specifiskais stāvoklis ne visai patika, zāļu reakcija bija jocīga, kas nebiedēja, tikai izsauca meitā vājas flegmatiskas sūdzības:

“Man nepatīk tabletes ietekme, man nepatīk šīs stāvoklis!”

Viņa ar katru sekundi kļuva arvien miegaināka un mierīgāka, kad pakaļ meitai ieradās sanitāri, viņai jau bija pavisam vienalga, kur viņu veda un ko viņai darīs. Es nervozēju ļoti, kaut kā vienmēr mēģināju rādīt smaidīgu seju. Domāju, ka man tas ne īpaši izdevās, bet meita, mani redzot bija mierīga, tas bija galvenais, meitiņu viņas labā man izdevās apmānīt.

Laiks gāja, pirmās četras stundas paskrēja diezgan ātri, bet pēdējās četras bija šausmīgas. Es nezināju, kur sevi likt, ko darīt, bet ko es varēju? Tikai gaidīt, cerēt un ticēt labākajam. Neciešami, tavs bērns guļ uz operācijas galda, bet tu vienkārši sēdi un gaidi. Es lūdzu Dievu. Mamma ar vīru arī pārdzīvoja šīs jūtas – bezspēcību, cerību un trauksmi. Bailes un šaubas mēs dzinām prom, cerību un ticību lolojām. Meitas tēvs dienā pirms operācijas piezvanīja un kā vienmēr pierunāja mani, ka viņš labāk paliks laukos ar sīko – ko mēs brauksim un tā tālāk. Es atbalstīju šo viņa lēmumu, jo pati pa to laiku negribēju viņu nedz dzirdēt, nedz redzēt. Viņš to juta. Domāju, ja es palūgtu, viņš atbrauktu, bet es negribēju prasīt, man nebija vēlmes un spēka viņu redzēt.

…Joprojām neesam kopā… Es visu atklāju Bijušajam!!!…Vienu vakaru man bija tik neciešami, viņš piezvanīja atkal, lūdza piedošanu atkal, bet es jau nevarēju vairāk dzīvot tā, kā dzīvoju vairākus gadus. Es negribēju ciest, negribēju melot, man bija riebīgi, nebija vairāk spēka un jēgas un vēlmes dzīvot kā cietumā, dzīvot it kā divas dzīves. Kamēr es domāju, ka viss ir man zem kontroles, novedu sevi līdz pēdējam… Līdz taisnības atklāšanai. Es turējos kādus 11 gadus. Vai tas ir daudz vai maz? Tas nav galvenais, izmērīt manu noturīguma pakāpi, galvenais, ka es sapratu, ka vairāk tā nevaru, nevaru nest uz saviem pleciem visu, ko sastrādāju es tīši, bet viņš netīši. Bija tā – Bijušais prasījās atpakaļ, es klausījos viņu un domāju, iešu līdz beigām, neapstāšos, kas būs, tas būs. Bet upurēt sevi, lai dzīvotu tā tālāk, vairs nevarēju. Pateikt pirmos vārdus bija ļoti grūti, bet es to izdarīju, un man palika vieglāk, es sajutu tādu atvieglojumu, kā akmens nokrita no sirds. Mana grēcīgā dvēsele atbrīvojas no smaguma, un es sāku elpot ar pilnu spēku.

“Es nekad tevi nenodevu, mēs nenodevām,” Bijušais izlaboja savus vārdus, pavaicājot: “Kāpēc mēs nevaram pamēģināt vēlreiz?”

“Runā tikai par sevi!” atsitu.

“Ko tu izdomā, kāpēc sevi aprunā”

“Tu mani vispār nezini. Atceries un uztver mani kā septiņpadsmitgadīgu meiteni, bet es jau sen izaugu – man jau ir 33 gadi, es esmu jau sieviete!”

“Es tevi ļoti labi zinu, tu esi ļoti labs un godīgs cilvēciņš, tādu vairāk nav!” Es klusēju, saņēmu drosmi un beidzot pieņēmu lēmumu – iet līdz galam, un izspļāvu:

“Es tevi krāpu ilgus gadus, bet tagad izbeidzu ar to!”

“Tas nevar būt, es tev neticu!!” viņš negribēja pat pieļaut šādu domu.

“Tā ir!” es paliku pie sava.

“Kas viņš bija?” vaicāja viņš. Es sākumā neteicu, pēc tam sapratu, ja slēpšu tālāk, Bijušais nomierināsies, un man vairs nebūs iespējas tikt ar visu galā, tāpēc turpināju:

“Tā nebija klasiskā krāpšana, jo man nebija romantisko attiecību, tas bija tikai plāns materiāli nodrošināt ģimeni. Es pazaudēju ticību taviem spēkiem. Iedomājos, ka man sanāks labāk, bet nedomāju, kas ar mani būs pēc gadiem. Kā es varēšu dzīvot ar tādu smagumu! Es turējos, sekoju savam stratēģiskajam plānam, līdz brīdim, kamēr gandrīz nepazaudēju to, kā dēļ īstenoju savu viltīgo plānu. Apstājos, kad sapratu, ka Emmas dēļ man jāapstājas. Tas, ko es īstenoju, bija grēks, un Dievs mani sodīja par visu. Dievs ar meitas izveseļošanos man iedeva iespēju labot savas kļūdas un piedeva man!!! Emmas slimības dēļ man atvērās acis, un es ieraudzīju to, ko es esmu izdarījusi. Es sapratu, ka nauda nav galvenā dzīvē, ka visu naudu nenopelnīsi. Pelnot naudu ģimenei, es to – ģimeni – pazaudēju. Tāpēc es izbeidzu ar savu projektu un pieliku punktu,” taisnojos un turpināju: