Rokas trīcēja, biju samulsināta, sanervozējusies piezvanīju mammai padalīties, kāds Bijušais ir bezkaunīgs.

Kamēr žēlojos, emocijas pārgāja un sāku domāt loģiski. Pirmkārt, es varēšu pierādīt savu taisnību, jo pārskaitījumu ailēs rakstītais “aizdevuma atgriešana” runā pats par sevi – viņš man atgrieza aizdevumu, nevis uzturlīdzekļus bērniem. Bet tagad, pēc šķiršanās, viņš izdomā un pierunā, jo ir sarūgtināts par šķiršanās faktu. Otrkārt, gan man, gan Bijušajam uz rokām ir manu tiesību un taisnības pierādījumi – Laulības līgums par to, kas ir mans – pieder man, kas pieder viņam – viņa. Dokumentam ir juridisks spēks, un tas ir saistošs abām pusēm. Treškārt, ja man būs pārāk riebīgi aizstāvēt sevi pašai, pieaicināšu advokātu, lai nebojātu savus nervus.

Kad man bija septiņpadsmit gadi, es, protams, dzirdēju par skandaloziem šķiršanās procesiem, bet domāju, ka mani tas nekad neskars. Man bija taisnība, protams, es pati nodrošināju mums civilu šķiršanās lietu. Bet es pat nevarēju iedomāties, ka grūtākais būs nevis civili šķirties, bet civili dzīvot pēc šķiršanās. Šķirties bija grūti, bet reāli dzīvot pēcšķiršanās periodā ir grūti un neiespējami. Tikai romantiskās filmās vīrs aiziet no sievas un bērniem, atstājot visu viņiem. Realitāte ir citāda, Bijušais nemaz nav džentlmenis, parasts cilvēks, ļauns un mantkārīgs. Realitātē viņš piezvanīja vienu vakaru, bija reibumā un uzbrauca atkal:

“Kāpēc tu to izdarīji, es iešu tiesā pie tavas draudzenes, un paskatīsimies, kas ir vainīgs, bet kam ir taisnība!”

No rīta man bija priekšnojauta, ka kaut kas notiks. Pusdienlaikā piezvanīja Bijušais un jau ar citu nostādni ar mani runāja, prasīja sadalīt termiņos parādu un noņemt arestu no mājas un mašīnas. Sākumā es biju neatlaidīga, kamēr nepadomāju, ka vienalga nāksies noņemt arestu no īpašuma, un būtu stūrgalvīgi neizmantot situāciju un iegūt labumu sev. Ko es varēju no viņa paprasīt apmaiņā? Tikai vienu – brīvību, jo paprasīt viņu izmainīties es, protams, varēju, bet tas būtu bezjēdzīgi un bezcerīgi, jo to es prasīju un mēģināju īstenot “Bijušā izmaiņas programmu” deviņus mēnešus pēc šķiršanās, un viss tas bija lieki, daudz pūļu ar nulles iznākumu. Es uzrakstīju apliecinājumu no Bijušajā vārda par atzīšanu par to, ka viņš nodarbojas ar psiholoģisko vardarbību pret mani, negatīvi ietekmēja bērnu psiholoģisko stāvokli pēdējos deviņus mēnešus, un apliecina, ka nemēģinās piespiest mani atsākt kopdzīvi. Protams, viņš to parakstīja, jo citādi pazaudētu māju un mašīnu. Es aizgāju pie tiesas izpildītāja un noņēmu arestu no mašīnas. Atgriezos darbā un aizgāju restorānā papusdienot, piezvanīju mammai un, kamēr runāju, sapratu, ka piemirsu vienu ļoti svarīgu lietu – pārrakstīt nodokļus par bērniem no viņa uz mani, to es varēju panākt tikai šodien, kamēr nenoņem arestus. Bet es to jau esmu izdarījusi, muļķe! Miers, Bijušais par to nezin, vajag drusku pablefot, un man ir visas izredzes, ka viss sanāks. Piezvanīju Bijušajam:

“Tev ir divas stundas pārrakstīt bērnu nodokļu atvieglojumus uz mani, tad es noņemšu arestu.”

“Es jau esmu laukos. Man nav benzīna mašīnā, nevaru atbraukt. Rītdien pēc darba to izdarīsim.”

Kāda rītdiena, man taču to vajag šodien, jo es blefoju, ka nenoņēmu vēl, kaut biju to izdarījusi jau!!!

Ilgi nestāstīšu, bet galvenais, ka man izdevās!!! Tā bija neapšaubāma uzvara!!! Es gavilēju vairāk nekā šķiršanās dienā!!!! Es ieguvu brīvību – finansiāli un mentāli. Tagad, zinot, kāda es esmu šausmīga, viņam būs riebīgi, un viņš mani vairs neaiztiks.

Priecājos neilgi, kādas divas dienas. Pēc tam atkal sākās zvani un īsziņas ar Bijušā lūgšanām un mīlestību…

…Gaidījām ar Emmu operācijas dienu, laiks gāja ļoti lēni, bet vienalga gāja. Tajā dienā es kā parasti ārēji turējos, kaut iekšā ļoti nervozēju. Iepriekšējā dienā bērnu ķirurgs man skaidroja, ka operācija būs ļoti smaga, var ilgst ap sešām – astoņām stundām, jo būs komplicēta vēdera rezekcija. Tādu līdzīga rakstura operāciju dakteris bijis veicis desmit gadus atpakaļ, bet tā bija nevis galviņas, bet vairogdziedzera astes rezekcija.

“Gadījums ir ļoti sarežģīts, bet ticēsim labajam un lūgsim Dievu!”

Vakaros es studēju interneta rakstus par vairogdziedzera rezekcijām, tāpēc jau biju lietas kursā par paredzamo operāciju. Mūsdienās ar interneta palīdzību var uzzināt par jebkuru aktuālo jautājumu, izsmeļoši un ar visām ilustrācijām. Izlasot es sapratu, ka ir divi operācijas varianti: klasiskais – 6-8 stundas ar skalpeli, pēc kura paliks liela brūce un būs ilgs rehabilitācijas periods līdz mēnesim; vai inovatīvais – 3-4 stundas ar lāzera palīdzību, mazām brūcēm un īsāks rehabilitācijas periods līdz 3-5 dienām. Pēc daktera teiktā secināju, ka mūs gaidīs pirmais variants. Pēc visa izlasītā sapratu, ka teorētiski es orientējos, kā var izoperēt šo audzēju, bet praktiski, neapšaubāmi, man nebija ne jausmas, kā to īstenot. Tā bija ķirurga prerogatīva.

Meitu es sagatavoju operācijai, visu, ko varēju, bērnam saprotošā optimistiskā valodā izskaidroju, tāpēc Emma diezgan mierīgi sagaidīja operācijas rītu. Pirms operācijas neko neēdām un nedzērām. Mūsu palātā ievietoja jaunu māmiņu ar pirmskolas vecuma meitu no Liepājas. Jaunā sieviete bija ļoti uzbāzīga pēc manas meitas domām. Emmai pirms operācijas gribējās pabūt ar mammu, lai mamma veltītu viņai visu savu uzmanību, bet šī sieviete bija tik naivi nekorekta savas nenobriedušas personības dēļ, ka līda pie manis visu laiku. Meitai tas galīgi nepatika. Viņa man par to klusiņām pasūdzējās:

“Mammu, man drīz operācija, pietiek ar šo tantuku pļāpāt!” Viņai bija pilnīga taisnība. Es atvainojos sievietei un kategoriski, bet korekti atraidīju:

“Tagad primārais ir meitas labsajūta, noskaņojums pirms operācijas! Tāpēc atvaino, veltīšu sevi bērnam. Viņai tagad mana uzmanība ir vairāk aktuāla nekā tev.” Man viņas uzmanība bija arī visaktuālākā, bet es, kā vienmēr, gribēju būt pieklājīga pret visiem. Stulba teicamnieces pozīcija, labi, ka bērns izrāva mani no pieklājības etiķetes ievērošanas. Kāpēc es tā uzvedos? Jo nesapratu, cik nopietna situācija vispār bija!!! Kā tad varēja tētis saprast, ja visu laiku bija reibumā, un es atrados fiziskā un morālā atstumtībā.

…Jaunajā dzīvē jaunajā gadā es izturēju 1 mēnesi un 11 dienas. Atkal spēka nepietika, lai atlaistu jūtas vai pieradumu. Vai Bijušais izrādījās stiprāks par mani, un es padevos viņa uzbāzības dēļ? Bijušais atbrauca atbalstīt mūs, jo sanāca nepatīkams negadījums – kamēr dēls staigāja ar suni ārā, piezvanīja tētis un, protams, dēls atbildēja uz zvanu. Pa to laiku pa ceļu gāja vecītis, mūsu suns pieskrēja pie večuka. Vecītis nobijās, un, tā kā ārā bija ziema un slidens laiks, protams, ka nokrita un piecelties jau nevarēja. Tas bija negadījums, bet es, suns un dēls jutāmies vainīgi. Veco vīru aizveda uz slimnīcu, kā solīju, piezvanīju večuka meitai, izrādās, ka viņam gūžas lūzums un vajag taisīt operāciju. Atvainojāmies vēl un piedāvājām savu palīdzību, bet kaimiņienes vīrs mūs nomierināja, ka viss kārtībā un nekāda palīdzība nav nepieciešama.

Pagāja nedēļa, kopš atsākām kopdzīvi ar Bijušo. Visiem bija grūti, jo jau gandrīz pieradām dzīvot bez viņa, gan bērni, gan es. Tagad atkal viss uz riņķi. Pirmo nedēļu Bijušais uzvedīsies kā ideāls vīrietis, otro nedēļu kā parasts, trešo nedēļu kā atkarīgs un kārs pēc alkohola…

…Pagāja divdesmit dienas, interesanta situācija, Bijušajam naudas nav, jo tā pēc pēdējiem notikumiem (tiesas izpildītāja alimentu piedziņa), tiks pārskaitīta uz manu kontu. Bijušajam paliek tikai sīkumiņš cigaretēm. Tāpēc viņš bija tik paklausīgs un mierīgs, naudas nav un pie mammas atpakaļ negribas. Tādēļ pagaidām turējās.

Darbā arī viss ļoti interesanti, valdes priekšsēdētājs pieņēma darbā pie sevis savu sirds draudzeni.

…Operācijas dienā mūs ar meitu atbrauca atbalstīt mana mamma un viņas vīrs…