Литмир - Электронная Библиотека
A
A

“Nu ko tu, Alef, trokšņo?”

Es sajutu kaut kādu trauksmi un izgāju no guļamistabas, Bijušais stāvēja pret mani ar muguru pie virtuves plīts un kaut ko ļoti slēpjoties no manis skaitīja. Mana soma koridorā karājās uz āķa atvērta.

“Ko tu dari?”

Viņš pavērās pret mani ar seju, un viņa rokās es pamanīju manu atvērto maku. Es negribēju ticēt savām acīm. Tas bija tik riebīgi, tik pazemojoši, tik sāpīgi.

“Aizdod man naudu, nav, par ko dzīvot, es tev atdošu, kad būs alga,” turot rokās atvērtu maku un divdesmit latu banknoti, viņš teica.

Mana sirds, rokas un balss sāka trīcēt: “Kā tu varēji, pavisam pazaudēji kaunu?”

Izrāvu no viņa rokām māku un banknoti. Es biju šokēta, gribējās bļaut, raudāt no emocijām, kuras sāpināja manu sirdi. Es nodomāju pie sevis, kāpēc viņš nepaprasīja, bet nozaga. Kā es viņam varēju uzticēties, viņš tā darīja ilgus gadus, bet šodien, tikai šodien, man pienāca laiks to ieraudzīt un rīkoties. Kāda mīlestība? Viņš mani izmantoja ilgu laiku, tikai šoreiz viņam nepaveicās, es pati biju zagšanas lieciniece.

Viņš atkal saka raudāt un lūgt mani: “Piedod!” Viņš mani mēģināja apskaut ar spēku. “Piedod man!” Es jau kliedzu:

“Bērni, palīgā! Palaid mani, ej prom! Bērni, sauciet policiju!” Sadzirdot par policiju, viņš piecēlās kājās un izskrēja no dzīvokļa. Es aizslēdzu durvis, pamēģināju nomierināties un aizbraucu uz darbu. Pēc pusdienām piezvanīju viņa mātei, izstāstīju, ko viņš bijis izdarījis, pabrīdināju, lai netur skaidru naudu mājās, un atvadījos. Bet vakarpusē, pirms došanas mājās, sajūtot atkal trauksmes kodienu, pārskaitīju naudu makā. Kāds bija satricinājums, viņam izdevās, viņš bija ātrāks par mani un paspēja pirms tā, kad es viņu noķēru, nozagt diezgan lielu summu – visu svētku prēmiju. Es sevi mierināju, ieslēdzu aizsardzības mehānismu, kā parasti:

“Tā nevar būt, viņš nav tik zemisks. Vienkārši atstāju naudu mājās, viss kārtībā, atbraukšu mājās un visu atradīšu.” Bet realitāte bija sāpīga – viņš nozaga, viņš uzdrošinājās, viņš mani jau sen nemīlēja, ja vispār mīlēja kaut kad? Es biju izmisumā, man bija ļoti sāpīgi, es kā tīģeris trakoju krātiņā.

Dēlam pa to laiku piezvanīja Bijušā māte, es izrāvu klausuli un visu izmisumu, kas bija uz sirds, izbļāvu:

“Viņam izdevās, viņš ir zaglis. Lai nedomā, ka viņa zagšana paliks bez soda. Es griezīšos pie tiesas izpildītāja, lai viņš piedzītu no tēva visus alimentus par deviņiem mēnešiem no šķiršanās brīža, un vēl samaksās valstij ļoti lielus sodus. Negribēja mieru, pats iesāka karu. Es nepadošos, cīnīšos līdz galam, neļaušu sevi pazemot nevienam. Tā viņam nodod! Saku tev, jo viņam bezjēdzīgi kaut ko teikt.”

Un tad sākas zvani no Bijušā – protams, viņš visu noraidīja ar vārdiem, ka viņš neko neņēma, ka es visu izdomāju.

Zinātu viņš tikai, kā es gribēju, lai zagšanas fakta nebūtu vispār, lai šķiršanas fakta arī nebūtu, lai dzeršanas nebūtu, lai sāpju nebūtu.

Realitāte bija citāda, bija dzeršana, bija šķiršanās, bija zagšana un bija milzīgas, šausmīgas sāpes. Tas viss bija. To visu pārdzīvoju es, tā nebija filma, kuru es vienkarši skatījos. Tā bija dzīve, man dvēsele raudāja, bet prāts jau neko nevarēja nedz saprast, nedz paskaidrot. Tā bija dzīve “pēc”, kurā viss aizgāja no manas kontroles loka, un man atlika tikai vienīgais – cīnīties ar viļņiem, peldot pa, caur vai zem tiem. Šajā dzīvē aktieri spēlēja lugā kā gribējās viņiem, nevis kā gribējās man…

…Skatījāmies ar bērniem mūsu ģimenes albumu fotogrāfijas, dēls pat brīnījās, kāds bija viņam labs tētis, sportisks, slaids, priecīgs. Skatījās bildes un vaicāja:

“Šeit jau tētis dzēra?”

“Tētis sāka dzert, kad tev palika četri gadiņi,” iebildu es.

Es pajautāju meitai, kurš ir pēdējais gads, kad tika taisītas bildes. Paskatījos uz albumu uzrakstiem un sapratu, ka albumi beidzas ar pēdējo gadu, kad tētis nedzēra. Pēc tam, kad viņš sāka dzert, es vairs fotogrāfijas netaisīju. Cik bēdīgi, dzīves posms sešpadsmit gadu garumā palika tikai failos datorā, pat atmiņā nekas jau nav palicis. Cik sāpīgi, cik žēl, cik slikti, cik bezcerīgi!

Pilnīgs aptumsums, apjukums. Sirds brūce asiņoja. Tā katru reizi, pirmās divas nedēļas bez viņa es atpūtos, pēc tam nedēļu vispār neko nejutu, bet ceturto – man bija slikti kā narkomānei, tāpēc, ka tā ir atkarība no kopdzīves mocīšanas pieraduma. Un tajā laikā mierināju sevi – vajag noturēties vēl dažas nedēļas un paliks arvien vieglāk, un pa šo laiku var sakārtot visu līdz galam. Pieprasīt caur tiesas izpildītāju alimentus deviņu mēnešu apmērā, un man būs miers, jo pēc tāda mana izgājiena viņš vairs nelīdīs pie manis ar savu mīlestību. Riebīgi būs pašam. Tādus psihoanalīzes monologus ar sevi es praktizēju bieži, bet dotajā situācijā jēgas no viņiem nebija. Jo nekad nevarēju noturēties un būt vienaldzīga – piedevu atkal un atkal.

Atkal piezvanīja Bijušais pēc viņa mātes paskaidrojumiem par tuvāko perspektīvu, raudot par savu mūža mīlestību:

“Atdošu visu algu, pārdošu mašīnu, atlikšu dzeršanu, notievēšu, tikai piedod. Pagaidi divas dienas, man būs alga, es tev to visu atdošu, tikai nevajag alimentu piedzīšanu. Atdošu algu un dzīvošu pats pie mammas.”

Kā nobijās, kā negribas, lai uzzinātu darbā par šķiršanos, par to, ka viņš nenodrošina bērniem uzturnaudu. Negrib rādīt savu īsto seju, gribas uzreiz atgriezties vecās sliedēs, pie manis, it kā nebija šķiršanās, dzeršanas, sāpju – zobojos es sev.

Nesanāks, vairs nesanāks! Par šķiršanos uzzinās, tā būs pareizi, tā būs godīgi pret mani. Tad baidīsies, jo zinās, ka nākamais mans solis būs tēva vecāku tiesību atņemšana. Viņam bija iespēja atmest dzeršanu un kļūt par ģimenes vadoni, bet viņš izvēlējās citu ceļu, pats vainīgs. Dievs redzēja, ka es negribēju novest līdz tādam iznākumam, bet esmu spiesta sevi glābt no psiholoģiskās vardarbības, izmisuma un sāpēm.

Es to izdarīju… Nomocījos visu nakti ar visādām domām, atbraucu uz darbu, manas mātes vīrs piezvanīja, uzbrauca:

“Ko tu darīsi? Sēdēsi darbā? Priekš kam atslēgu samainīju? Priekš kam tas viss tika izdarīts?”

“Tevi tas ļoti apgrūtināja? Pārstrādājies? Ko tu uz manis uzbrauc? Aizmirsi pats, kā ar mammu bija? Cik ilgi viņa ar tevi mocījās? Tu prasīji piedošanu, viņa piedeva! Cik gadus tas turpinājās?

Tu domā, ka es esmu lelle, man nav dvēseles un es neko nejūtu. Pagāja 16 gadi no manas dzīves, es to reāli dzīvoju. Nevis tu manā vietā, bet es! Un man ir sāpīgi, jo ar šo savu gājienu es pielikšu punktu. Vai tu domā, ka esmu maza un glupa meitene, kura pati nevar rīkoties un viņu vajag audzināt. Bet tu, savukārt, esi daudz zinošs, gudrs vīrietis, kuram ir tiesības mani audzināt. Tu ar tādu dzīves pieredzi jau zini labāk par mani, kas man jādara! Ej prom! Negribu ar tevi runāt!”

Man bija slikti, es sapratu, ka mana rīcība pret Bijušo uzsāks karu starp diviem ienaidniekiem. Vai tas bija mans mērķis – uzsākt karu? Nē, es gribēju, lai mēs dzīvotu laimīgi, bet tas nesanāca. Tikai, lai Bijušais mani atstātu mierā.

Pasēdēju kabinetā, nomierinājos un aizgāju pie mātes aprunāties. Viņa mani pažēloja, saprata manas šaubas, bet piebilda:

“Ko tu gribi, lai viņš turpinātu ņirgāties ar tevi! Turpinātu staigāt pie tevis dzīvoklī, tavas prombūtnes laikā zagtu naudu no tava maka? Nodarbotos ar morālo vardarbību. Cik ilgi tu vēl esi gatava ciest?”

Viņai bija taisnība, es aizgāju pie tiesa izpildītāja un uzrakstīju iesniegumu par uzturnaudas piedziņu.

Nevajadzēja ilgi gaidīt, kā sākās kara batālijas. Viņš man piedraudēja:

“Ja tu uzsāksi alimentu piedziņu, es pierādīšu, ka tev maksāju. Man ir visas izdrukas no bankas. Varu aizvest tev uz mājām parādīt, ja netici!”

Viņš bļāva, lamājās, bija īsts monstrs. Tas bija šausmīgi. Jā… Sākās karš, bet es devu atpakaļ:

“Nevajag man neko rādīt, man arī ir visi pārskaitījumi internetbankā. Tu man atdevi aizdevumu, nevis maksāji alimentus. Par to uz balta ar melnu rakstīts katrā pārskaitījumā. Tā ir cita lieta – mūsu laulības saistības un darīšanas, kuras nekāda veidā neskar bērnu uzturlīdzekļus,” un nometu klausuli.

10
{"b":"865841","o":1}