Mūsu kopdzīves sākumā mums veicās tīri labi. Skaists džekiņš, tomēr degradējās gan ārēji, gan iekšēji. Iepriekš izskatīgais jauneklis krietni pieņēmās svarā un pazaudēja manās acīs galveno odziņu – seksīgumu. Viņš pazuda ārējā vienaldzībā, opozīcijā pret jebkādām morālām vērtībām, it īpaši tām, kurām ticēju es. Viņš sāka ticēt vienīgajam dievam – alkoholam. Viņš kļuva par dzērāju prinča vietā.

Visi vainīgi, bet tikai viņš nekāda veidā nav, ja runājam tieši par šķiršanos. Viņš uzskatīja, ka pie šķiršanās vainīga esmu es, un ar šo īstenību mierīgi turpināja dzert. Viņš vispār nesaprata, ka mēs esam šķirti jau deviņus mēnešus! No dzeršanas viņam it kā izdzēsās šķiršanās diena. Jo es viena pati paveicu visus sagatavošanās darbus pie advokātes bez viņa. Un pati šķiršanās procedūra vīram aizņēma tikai 30 minūtes – 15 minūtes mašīnā, lamājoties ar visādiem vārdiem uz mani, un 15 minūtēs pie notāra parakstīja iesniegumu par abpusēju lēmumu šķirties un vienošanos par bērnu audzināšanu un par mantu sadali. Pusstundas laikā vīrs kļuva par Bijušo. Cik stipri baidījos, ka nekas nesanāks, kamēr gatavojos šķiršanās procesam, tik ļoti priecājos, saņemot šķiršanās apliecību! Domāju, ka saņēmu brīvību! Tik viegli!…

Un, galu galā, kāpēc es šķīros, ja pēc tam pati deviņus mēnešus vēl mēģināju atgriezt viņu un dzīvot ar viņu no jaunas lapas. Vienkārši šķiršanās procedūra bija pārāk ātra un formāla. Juridiski brīvi, bet emocionāli nē. Gan viņš, gan es neatzināmies, ka viņš ir alkoholiķis. Izšķīros, nodomāju, ka šis stress viņu savedīs kārtībā un viņš beigs dzert. Naivā muļķe! Parasta sieviete, nekāda ne īpaša, nekāda ne gudra, nekāda ne psiholoģe. Es nevarēju būt neitrāla, jo biju tajā visā iekšā, biju nevis neitrāls skatītājs, bet izrādes varone, stāvēju uz skatuves un mocījos savas dzīves lugā. Spēlēju teātrī, kurā vēlējos būt režisore, bet nevarēju atrasties abās puses vienlaikus – no malas un iekšā.

Varbūt viņš vispār nespēja kritiski paskatīties uz sevi no malas, ieskatīties sevī un pajautāt sev: “Kāpēc es dzeru?”

Bet tas viņam nebija vajadzīgs, jo viņš gribēja, lai viss atgrieztos vecajās sliedēs – viņš mierīgi dzertu, bet es ņemtos ar bērniem, glābtu kopdzīvi, krātu drošības spilvenu nākotnei, bet viņš sēdētu un dzertu uz dīvāna. “Kāpēc tu trako, kas ar tevi lēcies?” viņš vaicāja katru reizi, kad es cēlu iebildumus.

“Kas tev ir?” citāts, ko no vīra ļoti bieži dzirdēju katru reizi, kad pārmetu viņam. Smieklīgi, būtu ļoti smieklīgi, ja nebūtu tik skumji. Ja tas nenovestu tik tālu vienu un otru, vienu no otra.

Man bija beidzot jāsaprot, ka nav vērts mēģināt tikt galā ar viņa tarakāniem. Ir vērts tikt galā ar savējiem. Dzīves un nāves jautājums!

Kādēļ es joprojām atgriezos vecajās sliedēs? Katru reizi neticēju aukstam prātam, bet klausījos sirdī? Es taču biju tik gudra, pragmatiska, bet kāpēc šajā gadījumā es pieļāvu vienu un to pašu kļūdu visu laiku, katru reizi darīju vienu un to pašu – dzinu prom, pēc tam ilgojos un mēģināju vēlreiz? Tā ir patoloģiskā bremzēšana kaitīgā situācijā – tā pati neiroze. Es negribēju ticēt, ka mans galvenais psiholoģiskais projekts ar nosaukumu “ideāla ģimene” bija izdzīvojis sevi pēc 16 kopdzīves gadiem. No tiem pirmos divus gadus mēs bijām ļoti jauni un vienkārši pētījām kopdzīvi. Viņš iemīlējies – es nē. Nākošos piecus gadus nodzīvojām laulībā pirmās grūtniecības dēļ. Pēc šiem pieciem gadiem mēs gandrīz izšķīrāmies, jo es jau sāku savu pragmatisko dzīves posmu un sedēju uz diviem krēsliem, viņš arī pavadīja laiku ar brāli un kompāniju laukos vai kaut kur citur, bet bez manis. Mēs viens otram vairs nebijām interesanti. Bet es paliku stāvoklī otrreiz, tas attālināja šķiršanos vēl uz dažiem gadiem. Pati pieņēmu lēmumu dzemdēt, viņš negribēja. Man bija vienalga, ko viņš domā par manu lēmumu, jo pati pieļāvu iespēju, ka viņam nemaz nav nekādas lomas šajā jaukajā pasākumā. Pēc dēla piedzimšanas četrus gadus nodzīvojām ārēji mierīgi – es dzīvoju pēc pragmatisma principiem, viņš – pēc “pofigisma”. Pēc tam vēl pāris gadus stūrgalvīgi domāju, ka turu visu zem kontroles. Tā turpinājās līdz meitas saslimšanai, līdz operācijai, tik ilgi, kamēr varēju izturēt. Pēdējos divus laulības gadus valdīja pilnīgs haoss, vai, precīzāk nosaukt, murgs. Ar manām rokām sastrādāta šausmu filma. Jau pastāvīga vīra dzeršana, bet laiks jau bija pazaudēts, es redzēju, ka sākās neatgriezeniskas pārvērtības. Vienalga, domāju, vēl varēšu tikt galā. Kļūdījos. Šķiršanās posmā un pēdējos deviņus mēnešus pēc šķiršanās jau aktīvi cīnījos ar bijušā vīra dzeršanu. Mans prāts protestēja: “Tā nav taisnība, neticu, tā nevar būt, ne ar mani!!! Ideālas ģimenes projekts dzīvo, tas nav pagalam, tas eksistē, tikai vajag vairāk papūlēties.” Nesanāca, vēl drusku, atkal nesanāca, tad vienalga mēģināšu vēl, es taču varu, es taču ticu. Atkal pa vecam? Nekas, vēlreiz… Un tā bezgalīgi. Nu, jā, es vienmēr biju psiholoģisko trilleru žanra cienītāja, tikai nedomāju, ka pati kļūšu par filmas galveno varoni – upuri.

Es ar savu perfekcionista būtību domāju, ka vienmēr rīkojos pēc ideāli izdomāta dzīves plāna. Es domāju, ka pati vadu. Kāda pašpārliecinātība!!! “Brūss visuvarenais” sieviešu kleitā. Par to samaksāju pilnā mērā.

Manas ambīcijas, tieksme pēc komfortablas dzīves izspēlēja niknu jociņu. Domāju, ka dzīves gudrība “nevar veidot karjeru un privāto dzīvi” ir vāju cilvēku attaisnojums. Es esmu citādāka – spējīga un spēcīga, lai kļūtu par ieguvēju visās dzīves jomās.

Kas man varēja nodrošināt atbilstošu dzīves līmeni? Pēc manām domām, tikai es, jo es labāk par visiem zināju, ko es gribēju, un aktīvi meklēju pieeju, efektīvus paņēmienus, kā nodrošināt sev labu dzīvi. Vai vīrs man palīdzēja? Protams, nē. Viņš bija vienkārši puišelis, un, pēc manām domām, viņš man neko nevarēja dot. Manā horizontā bija kaut kas spēcīgāks un viltīgāks, ar kuru es sāku pamazām īstenot savus plānus labākai dzīvei. Vīrs tikai izmantoja visus labumus priekš sevis un negribēja neko pat padomāt. Vai viņš reāli neko nemanīja? NETICU! Vai tāpēc sāka dzert, jo juta, bet negribēja neko darīt, cīnīties, mainīt? Diez vai! Varbūt?

Es domāju, kā nopelnīt vairāk, skrēju pēc lielas naudas, bet viņš domāja, ka pelna pietiekoši, lai uzturētu ģimeni. Kāda tā bija liela kļūda – apvienot budžetus, viņš pazaudēja naudas vērtību ikdienas dzīvē. Es, savukārt, loģiski neteicu, cik es pelnu un kā pelnu. Kāpēc nepateicu, kāpēc neizbeidzu? Es biju pārliecināta, ka tikšu galā ar visu pati klusiņām – saglabāšu ģimeni un uzbūvēšu materiālu pamatu turpmākajai dzīvei ar viņu. Bet, kamēr es viju intrigas, nokavēju. Jau bija par vēlu. Izrādījās – es atklāju sev, ka tas, kas no manis tieši nav atkarīgs, var iet pa savu neprognozējamo ceļu. Par to es nepadomāju. Zaudēju cīņā par ideālu ģimeni ar ideālu komfortu, prātīgu vīru, kamēr, spēlējot karjeras lugā, atstāju bez kontroles savu vecāko bērnu – vīru. Mans bērns – vīrs, kamēr es neredzēju, izauga un kļuva par statistiski viduvējo pārstāvi, izauga, kā pats vēlējās. Izrādās, audzināt vajag visu laiku, bez pārtraukumiem. Es paņēmu pauzi, bet pārāk ilgu, bērns pārvērtās par vīrieti – parazītu. Es mēģināju atgriezt atpakaļ savu autoritāti, bet bija par vēlu, viņš vairs mani neuzskatīja par autoritāti. Viņš pats sev kļuva par nozīmīgu personu, viņš atrada jaunu mīlestību – sevi. Sevi lutināja, sevi loloja, sevī ieguldot, no tā sasniedzot gandarījumu. Es, savukārt, bez skatiena pa malām kurli un akli īstenoju savu projektu. Ieguvu bakalaura, divus maģistra grādus, kļuvu par uzņēmuma valdes locekli, vadītāju un līdzīpašnieku ar nelielu, bet stabilu atalgojumu, trīs istabu dzīvokļa īpašnieci ar hipotekāro apgrūtinājumu, triju suņu saimnieci un divu bērnu mammu. Tādas bija manas visbiežāk spēlējamās lomas. Nebija tikai vājas sievietes, mīļotās un mīlošas sievietes lomu manā arsenālā.

Labi, ko es pazaudēju ar šķiršanas faktu? Vīru – DZĒRĀJU. Bet sabiedrības priekšā joprojām spēlēju precētas sievietes lomu. Pazaudēju dzērāja aktīvas un pasīvas atbalstītājas un upura lomu, bet sabiedrībai nekad tādu lomu nespēlēju un joprojām biju ideāla teicamniece ar ideālu ģimeni. Absurds, teorētiski šķīrusies, bet praktiski – nē. Teorētiski vadu, bet praktiski pildu. Lai tiktu galā ar saviem tarakāniem, vajag reāli šķirties un vadīt. Šeit ir tā lieta. Atlaist pagātni ar bijušo vīru alkoholiķi un baudīt dzīvi ar brīvu elpu. Es nebiju šausmīgā grēciniece, jo esmu šķīrusies un varu nodarboties ar savu projekta īstenošanu ar tādiem rīkiem, kuri ir visefektīvākie. Vienkārši projekta grupas sastāvs tika nokoriģēts, bet galvenais taču kvalitāte, nevis kapacitāte! Kā saka, bērns – tā ir pati ienesīgākā investīcija. Manā gadījumā man ir divi bērni, ir, kur investēt. Galvenais, lai būtu, ko investēt. Es par to raizējos un rīkojos. Man vairs nebija divdesmit gadi, lai būvētu mīlestību un ticētu tai, tam es jau esmu izgājusi cauri, pat divreiz savā mūžā, pagaidām pietiekoši. Vajag atstāt to, kas nesanāk, un nodarboties ar to, kas sanāk – strādāt, audzināt. Ar to, kas patīk – rakstīt. Ar to, kas iepriecina…