Kas iepriecināja? Tie, kuru dēļ strādāju un darbojos dažādās jomās, tie, kurus audzināju – mani bērni. Pietiek bremzēt vienā un tajā pašā situācijā. Īstais laiks atzīt vienkāršu realitāti – mums nav pa ceļam. Mēs esam pilnīgi atšķirīgi, pietiek vainas sajūtas dēļ upurēt sevi parazītiem. Īstais laiks ieguldīt sevī un bērnos, viņi to novērtēs. Viss darba rezultāts jābauda tiem, kam tas bija domāts – sev un bērniem. Neviens svešinieks, kas spēlēja labā puiša lomu, vairs neielīdīs manā kabatā, mana makā un manā sirdī, kur ir vieta tikai tiem, kas ir mans turpinājums vai sākums… Pietiek mocīties, ja var baudīt dzīvi, kura ir tik skaista. Vienkārši vajag atvērt acis un skatīties uz priekšu nevis atpakaļ!
Tā es sevi mierināju un uzrunāju pēc deviņiem mēnešiem kopš šķiršanās dienas. Un turpināšu uzrunāt līdz laikam, kad uzrakstīšu – beidzot es esmu brīva un laimīga!…
…Līdz kārtējā gada beigām bija palikušas tikai piecpadsmit dienas, jutu, ka šīs dienas man ir ļoti nozīmīgas un tās es atcerēšos ilgi, pat mūžīgi. Ticēju veiksmei, saviem spēkiem un prātam!…
…To pēdējo kopīgo svētdienu mēs jautri pavadījām LIDO centrā, gardi pusdienojām, izklaidējāmies slidotavā. Bērni mēģināja iemācīties slidot, es kopā ar vīru turēju bērnus un mēģināju viņus iemācīt. Turējos, kaut nevarēju uz Emmu mierīgi skatīties, sirds sāpēja no viņas dzeltenās sejiņas, actiņām, tievajām rociņām. Gribējās raudāt – nedrīkstēju, bija ļoti bail – nevienam neteicu, jo nedrīkstēja. Pati sevi atbalstīju, manus vecākus arī orientēju, kā uzvesties mazmeitas klātbūtnē. Alefam bija viegli, jo viņš zināja tik daudz, cik vajag zināt bērnam viņa vecumā, lai neuztrauktos par māsu. Vīrs, domāju, pārdzīvoja kā jebkurš normāls cilvēks, bet es viņu tajā laikā slikti sapratu un varēju uztvert tikai no negatīvās prizmas – trekns un ar trīcošām rokām pastāvīgā paģiru stāvokļa dēļ. Man nerūpēja, ko viņš domāja, jo viņš vairāk domāja par sevi – kāpēc ar viņu tas viss notiek? Nevis par meitas izveseļošanās plāna izstrādi un īstenošanu. Viņam prātā bija cita programma – kā iedzert, lai es nepamanītu.
Šī svētdiena bija pēdējā diena manai dzīvei “pirms”, tālāk sākās mana dzīve “pēc”. Konkrēti manas dzīves, labi, vēl manu vecāku divi dzīves posmi. Pārējiem tās bija vienkārši nepatikšanas. Manā “pirms” posmā, kad es domāju, ka dzīve ir ideāla un pareiza, es to viegli vadīju, un grūtības uzskatīju par niecīgām niansēm. Dzīve “pirms” bija kā izcili izdomāts scenārijs, pārdomāts dzīves plāns, stratēģija, vai kā bērnībā – izcili izpildīts mājās darbs. Bet, cik laika tas aizņēma, cik pūļu tika veltīts un no kuriem avotiem tika izmantota informācija, lai paveiktu darbu, tas mani netraucēja. Galvenais man bija gala rezultāts – izcila vai laba atzīme manas dzīves dienasgrāmatā. Es ļoti maz rūpējos par jūtām, par sekām, par sāpēm, jo man viss izdevās, un nebija pamata raizēm. Tā bija teorētiskā pieeja dzīvei, bez emocijām, bez pārdzīvojumiem. Kāpēc pārdzīvot, ja viss zem kontroles, viss saplānots un zināms jau iepriekš un pirms jebkuras iesāktās darbības – gala rezultāts obligāti būs izcils vai teicams. Vienkārši es vēl biju jauniete – ideāliste.
Kad sākās dzīve “pēc”, sākas mans nobriešanas process. Teorētiskās zināšanas no “pirms” dzīves man ļoti palīdzēja. Es ļoti labi turējos gan ārēji, gan iekšēji, ticēju savam plānam. Teorija palīdzēja man izturēt visu, bet, protams, prakse parādīja, ka nav gudri domāt, ka visu var zināt uz priekšu. Var plānot un prognozēt, cik gribi, bet dzīve ienesīs savas korekcijas. Īpaši tad, kad tu nemaz tās negaidi. Bez šaubām, var un vajag ticēt, tikai bez stūrgalvīgas pašpārliecinātības, ka es vadu visu. Realitātē es vadīju tikai to dzīves pusi, kura bija manos spēkos – emocionālo noskaņojumu, gribasspēku, ticību un atbildību. Posms “pēc” – tā jau bija praktiska dzīve ar reālām emocijām, sāpēm un reizēm, kad manā ideāli izdomātajā scenārijā laiku pa laikam ieviesās stingra realitāte ar rupjām korekcijām. Arvien biežāk manā ideālajā dzīves plānā es manīju patoloģiskas novirzes, kuras krietni atšķīrās no manas ideālās vizījas…
…Ļoti grūti atgriezties tajās dienas, ja tevi mēģina iznīcināt tagadne. Bijušais atbrauca atkal uz manu dzīvokli, sačukstējās ar dēlu! Es atkal sēdēju un pārdzīvoju, nervozēju, negribēju, lai viņš pavada laiku ar bērnu… Galu galā, viņam izdevās izvest mani no sevis. Es jau vairāk nevarēju mierīgi sēdēt un klusēt. Uzbraucu virsū, kamēr viņš devas uz durvīm:
“Ko sačuksties ar manu bērnu, manā dzīvoklī? Tu jau, ko varēji, visu esi piedarījis!”
Viņš iekoda man pretī: “Visu piedarījusi esi TU! Tu mani izdzini!”
Es uzsprāgu atkal, kārtējo reizi. VIŅŠ mani izveda no līdzsvara, joprojām tas viņam izdevās ļoti labi. Kas mani izveda? Viņš ar savas vainas neatzīšanu, vainas novelšanu uz maniem pleciem! Acīmredzamais fakts, ka ar savu kārtējo izgājienu un saldajiem solījumiem par ideālo dzīvi viņš izdarījis man ļoti sāpīgi. Viņš nenoturējās, neturēja vārdu, viņa vārds neko nemaksā! Protams, kā vienmēr! Tāpēc es piekasījos! Kā viņš varēja neturēt man un bērniem doto vārdu? Vai to var piedot? Kāpēc deva vārdu, ja zināja, ka neturēs to. Tā ir nodevība, viņam uzticēties nedrīkstēja, uzticēties bija ne tikai riskanti, bet pat bīstami! Kā tā var? Apsolīt bērniem un neturēt vārdu! Vai tā rīkojas nobriedusi persona, divu bērnu tēvs? Vai tas ir īsta vīrieša labs piemērs? Kur bija mans aukstais psihologa prāts? Jā, es biju pārāk iesaistījusies, nevarēju pārvarēt savas emocijas. Viņš nevarēja pārvarēt savu tieksmi dzert. Es negribēju pieņemt viņa dzeršanu, viņš negribēja mainīties. Es gribēju, lai viņš nedzertu, viņš gribēja, lai es nepiekasos pie viņa dzeršanas.
Ko gribēju pierādīt viņam? Neko, vienkārši gribēju sāpināt tikpat stipri, kā viņš mani. Un vēl vēlējos pierādīt viņam, ka vainīgs ir tikai viņš vienīgais. Ja ne viņa dzeršana, mēs varētu sarunāties, atrast kompromisu jebkurā konfliktsituācijā. Viņš gribēja pārliecināt mani, ka viņa dzeršana nemaz nav tik milzīga problēma, ka viņš daudz nedzer. Es visu izdomājusi sev, un viss.
Kāpēc es mēģināju viņam kaut ko pierādīt, ja viņa pozīcija bija acīmredzama? Jo man joprojām bija sāpīgi, es vēl nebiju atbrīvojusies no viņa psiholoģiski, no mūsu slimajām attiecībām. Biju tajās pārāk iesaistīta, es diemžēl nestāvēju aiz spoguļloga un nevēroju kādu bijušo pāri, kuri piedalās psiholoģiskajā eksperimentā, bet pati dzīvoju tajā un cietu.
Kāpēc? Varbūt joprojām neticēju, ka tās ir beigas, ka nevarēšu viņu izmainīt. Katru reizi domāju, ka šī ir tā īstā reize, kad viņš beidzot sapratīs – dzīvot bez ģimenes nevar un negrib, ka ir spēlējies jau pietiekami! Sapratīs, ka es viņu nepiespiežu, ka viņš pats to visu grib.
Pietiek, bija jāatzīst, ka viņš ir monstrs! Es nekad nesagaidīšu, ka viņš atgriezīsies atpakaļ tāds, kā bija, un kļūs par labu puisi. Es biju tipiskais upura profils, tipiskā stulbā sieviete. Bet kaut kad, sensenos laikos, biju tik gudra. Domāju, nekad nepieļaušu tādu kļūdu, tādu stulbību un vājumu, jo es esmu cita – visprātīgākā, visspēcīgākā, visnevainojamākā – ar vienu vārdu sakot, perfekta. Kā es kritizēju savu mammu, bet tagad atkārtoju viņas kļūdas, tipisko stulbas sievietes kļūdu – iesaistījos un nevarēju kontrolēt savas jūtas, emocijas. Atceros, kā bērnībā mamma ar vīru ļoti asi konfliktēja. Pirmajā laikā es, kamēr biju vēl bērns, ļoti viņus abus žēloju un vienmēr lūdzu mammu piedot tētim. Bet piecpadsmit gadu vecumā – pusaudžu krīzes vidū – jau lamāju mammu, mācīju pamest dzērāju, skaidroju, ka ar tādu cilvēku viņai nav, ko darīt un ko gaidīt. Pati nekā nevarēju saprast – kāpēc mammai tik grūti tikt galā ar tādām problemātiskām attiecībām? Atceros, kā viņa visu laiku viņam piedeva. Domāju, ja viņai tik slikti ar tādu niecīgu vīru, kāpēc nevar pamest? Domāju, tas taču ir tik viegli, pametīs – uzreiz kļūs labāk, un viņa būs uz mūžu laimīga.
Pēc tam kādu laiku nejaucos, jo jau kārtoju savu tīneidžera dzīvi. Mamma arī neprasīja pēc palīdzības, it kā viss viņiem nokārtojās – mammas vīrs kodējās no dzeršanas. Kamēr viss neatsākās – vīrs atkal dzer, viņa atkal mokās un piedod katru reizi. Es jau tajā laikā biju jauna, tikko apprecējusies sieviete un atkal nesapratu mammas vājumu.
