Vispirms kādu laiku ironizēju un kritizēju, pēc tam, kad ieraudzīju, ka mammai pavisam slikti, palīdzēju tikt vaļā no vīra, jo redzēju, ka problēma jau pārāk nopietna. Viņš dzer, viņa depresijā. Atkal, jau strādājot par psihologu, mammas stāvokli pati nevarēju saprast, nevarēju pat iedomāties, cik viņai bija grūti psiholoģiski, cik viņai bija smagi, cik sāpīgi, cik viņa bija iznīcināta. Kāda tā bija vardarbība, kā viņa cieš! Domāju, viņai tas viss pašai patīk, jo labu dzīvi viņa nemaz nepazina. Ja atņems slikto, kā tad aizpildīs tukšumu? Domāju – pati vainīga. Teorētiski domāju pareizi, bet praktiski – kāda es biju psiholoģe, ja nevarēju pati sajust, izprast sāpes. Kur bija mana empātija?! Ja nevarēju izprast sāpes, kā varēju palīdzēt viņai psiholoģiski? Es palīdzēju tikt galā ar dzērāju tā, kā varēju, rīkojos! Nenoņēmu sirds sāpes, bet palīdzēju pragmatiski ar dzīvokļa jautājumu. Iesaistījos viņas dzīvē nevis ar empātiju, bet ar aukstu prātu un pragmatisku rīcību, un, nav brīnums, man izdevās, es uzvarēju – izrāvu mammu no šausmām, izrāvu viņas vīru no dzeršanas. Tā bija tā saucama šoka terapija, mammas vīrs vienkārši nobijās, ka pazaudēs visu, jo mammas dzīvē parādījās stipra persona, un tagad viņš jau vairs nevarēja ar mammu manipulēt. Viegli, bez liekām pūlēm, liekām emocijām, liekiem pārdzīvojumiem, ātri savedu mammas dzīvi kārtībā. Man tas izdevās ļoti vienkārši tādēļ, ka dotā situācija nebija mana, tāpēc, ka tā man bija pavisam nesāpīga. Es viegli saplānoju un īstenoju prātīgu un loģisku rīcības plānu mammas dzīves sakārtošanai. Tajā laikā nevarēju pat pieļaut tādu, kā man šķita, stulbu domu, ka pati būšu ļoti tuva mammas situācijai. Pat ne tuvu – bet iekšā tajā visā. Pēc kāda laika pati mocīšos un bremzēšu, skriešu uz riņķi! Tikai tad sapratu, cik mammai bija sāpīgi, kāpēc viņa bija tik vāja. Šīs sāpes traucēja kritiski domāt, paralizēja spēju rīkoties un mainīt situāciju, nogalināja vēlmi cīnīties ar problēmu. Mammas bēdās es mācēju uzvarēt, jo es biju ārpus situācijas. Es vainoju mammas vājo raksturu, bet ko tagad darīju pati? Kāds absurds – ar viņu slikti un bez viņa slikti…
…Pēc LIDO apmeklējuma mēs devāmies slimnīcas meklējumos, navigatora mums nebija, ceļu nezinājām. Viņš bija pie stūres, es blakus kā stūrmanis. Kamēr braucām pareizā virzienā, viss bija mierīgi, tikko pazaudējām ceļu, viņš jau bija baigi neapmierināts. Es tikai viņu mierināju un skraidīju, rīdziniekiem prasīju pareizo ceļu. Viņš tajā laikā kā kungs sēdēja mašīnā neapmierināts. Es nervozēju, lai tikai kungam viss būtu labi. Džentlmenis, ģimenes “galva” sēdēja un gaidīja, kad “kakls” kārtējo reizi aizskries pakaļ norādījumiem un tiks galā. Es turējos, klusēju un laboju situāciju. Galu galā, mēs atbraucām uz īsto vietu. Slimnīcas ēka bija liela, ar daudziem korpusiem. Kamēr es atradu īsto, kamēr es piereģistrējos, kamēr iekārtojāmies palātā. Viss tas bija ļoti stresaini un neparasti, jo slimnīca galvaspilsētā krietni atšķiras no provinces. Ļoti lielas platības, telpas un ļoti augstprātīgs personāls. Tas viss ļoti biedēja. Emmu ievietoja bērnu ķirurģijas nodaļā 9. stāvā, es paliku kopā ar meitu slimnīcā. Svētdien, iebraucot, protams, nevienu ārstu nesatikām, bet tā gribējās ātrāk tikt galā ar visu, pēc iespējas ātrāk uzsākt izmeklējumus, lai noskaidrotu diagnozi un sāktu ārstēšanos. Mūsu puiši atvadījās un devās atpakaļceļā uz mājām. Bija ļoti skumji, ka mēs ar meitu bijām spiestas palikt slimnīcā, gribējām braukt kopā ar viņiem uz mājām. Lai šī saslimšana būtu tikai nepatīkamais sapnis, mēs pamostos un dzīvotu tālāk laimīgi!
Bet, protams, es sapratu, ka tas viss notiek reāli un viss tiek darīts tikai Emmas labā. Un tā ir viennozīmīgi vienīgā pareiza izvēle – ārstēties nevis raudāt. Laiks slimnīcā gāja ļoti lēni. Mūs ievietoja četrvietīgajā palātā, kaut gribējās dabūt divvietīgu, lai neviens netraucētu. Nākošajā dienā sākās slimnīcas ikdienas gaitas. Meitai paņēma analīzes, kā parasti to dara slimnīcās. Bet, kas mani tiešām izbrīnīja, ka pie mums palātā no rīta ieradās vesels māsiņu pulks un visu acu priekšā iepazinās ar katru pacienta diagnozi un anamnēzi. Īsumā tika stāstīts, kādas manipulācijas tiks veiktas pa dienu. Kaut ko tādu es vēl nebiju redzējusi! Tāpēc pirmo laiku mēs jutāmies ļoti neērti, jo ar mums kopā gulēja citi pacienti, pavisam svešinieki.
“Kāpēc viņiem zināt par mūsu problēmām?” protestējām mēs ar meitu. Gan mēs, gan citi pacienti tajā brīdī, kad skaļi deklarēja diagnozi, jutāmies nevis kā cilvēki, bet kā pērtiķi zoodārzā. Personāls, skandinot diagnozi, nevarēja pat iedomāties, ka mums ir ļoti nepatīkama tāda publicitāte. Pēc tam pieradām pie visa – pie skaļās runāšanas, kura neko nenozīmēja, jo pacienti, kuri dzirdēja mūsu diagnozi, mainījās katru dienu, un viņiem bija pilnīgi vienalga. Viņus neinteresēja citu slimība, jo viņi galvenokārt rūpējās par sevi un saviem bērniem. Kas attiecas uz medicīnas personālu, tas bija speciāli sagatavots, lai norobežotos no visa. Un mēs ar meitu nomierinājāmies, jo cilvēks ir tāda būtne, pie visa pierod. Viss, kas viņu nenogalina, padara stiprāku.
Pēc māsiņu skaļās apgaitas mūs ik rītu apmeklēja ārsts. Mums nozīmēja nodaļas vadītāju kā ārstējošo dakteri. Viņš bija ļoti respektabls vīrietis vidējos gados, līdzīgs Emmas vectēvam. Tikpat garš, ar īsiem matiem, stiprām rokām un labu seju, ar prezentablām brillēm. Mums ar Emmu viņš ļoti iepatikās, raisīja uzticību un kaut kādu pārliecību par to, ka viss izdosies. Personāls un pacienti slavēja mūsu ārstu, visi vienā balsī teica, ka viņš ir labākais savā jomā, ka mums ļoti paveicās. Es nodomāju:
“Labi, ka paveicās, jo veiksme mums tagad ir ļoti svarīga. Labi, ka paveicās vismaz ar ārstu, jo par veselību to īpaši nepateiksi!…”
…Biju skolas koncertā, veltītā Ziemassvētkiem, uzstājās skolas aktīvākie un talantīgākie bērni, dziedāja korī, dejoja, mani bērni arī piedalījās!!! Mēs kopā ar omu baudījām izrādi un ļoti lepojāmies ar Emmu un Alefu. Abi divi dziedāja korī, mani malači!!!
Alefs melnajā uzvalkā ar taurentiņu izskatījās ļoti gaumīgi. Emma uzstājās kaķenes tēlā ar mīļām austiņām un ūsiņām. Ar omu skatījāmies un pļāpājām klusiņām, kamēr uznāca meita ar meiteņu kori. Visas skaistules sastājās vietās un iesāka savu dziesmiņu. Es atgriezos gadu atpakaļ savās atmiņās. Šodien es biju mierīga un baudīju jauku vakaru. Gadu atpakaļ mana dvēsele raudāja, skatoties uz veselīgiem, stipriem bērniem un uz vienu vājiņu meitenīti. Tik maziņu un tieviņu… Skatījos uz viņu, bet redzēju sevi – mazu un vāju.
Tajā brīdī pajautāju sev:
“Vai es kaut kad savā dzīvē vēl sēdēšu mierīgi koncertā, vai es kaut kad varēšu aizmirst visus murgus?”
Psiholoģijas lekcijās no mūsu gudrā cilvēka – profesora es ne vienu reizi vien dzirdēju, ka sieviešu psihe uzbūvēta tā, ka tā diezgan ātri aizmirst negatīvās emocijas, saistītas ar traumatisko situāciju, citādi sieviete nevarētu dzemdēt bērnus.
Viņam bija taisnība! Pārliecinājos par izteiciena pareizību pati. Pirmo reizi tad, kad dzemdēju savu otro bērnu, kaut pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka nekad vairs tā nemocīšos. Otro reizi atzinu todien, kad baudīju koncertu. Pēc gada es aizmirsu nevis faktu, bet gan negatīvās emocijas, pārdzīvotās tajā periodā. Pie profesora vārdiem par sievieti vēlos pievienot savu novērojumu – sievietes, dotās psihes īpašību dēļ, vairakkārt piedod. Varbūt tāpēc es tik ilgi mēģināju sākotnēji ar vīru, pēc tam ar Bijušo salīmēt mūsu attiecības. Es ātri aizmirsu negatīvās emocijas, pārdzīvotas pastāvīgajos konfliktos. Es turēju atmiņā konfliktu kā faktu, bet ātri aizmirsu, cik sāpīgi bija strīdēties, klausīties apsaukāšanu un justies pazemotai. Pēc šķiršanās, deviņus mēnešus pēc kārtas, ik pēc trim nedēļām atkārtojas šīs murgs. Trīs nedēļas viņš dzīvoja manā dzīvoklī ar maniem bērniem. Pēc tam viņš sāka dzert. Sākumā tas bija it kā nemaz nemanāmi, pēc tam doza tika paaugstināta līdz tādam stāvoklim, ka viss jau bija acīmredzami. Un tad es vaicāju sev:
