“KĀPĒC ATKAL?” Un vēl daudz visādas nevajadzīgas filozofiskas muļķības. Mēs strīdējāmies, un viņš bija atvieglots, priecājās – beidzot varēšu kā pienākas piedzerties! Brauca uz laukiem un dzīvoja tur trīs nedēļas bez raizēm par mājas darbiem, par pulciņiem, par brokastīm un vakariņām, par to, ko bērni ēdīs pa dienu. Es šīs trīs nedēļas kā laba mamma nodrošināju bērniem visu nepieciešamo normālai dzīvei un cietu, un tēloju varoni, un žēloju sevi, nabadzīti. Viņš pēc trīs atpūtas nedēļām ņēmās prātā, beidza dzert uz laiciņu un cīnījās ar manām dusmām, skaisti dziedot par to, ka viņš visu saprata un uzsāks dzīvi no jauna. Grūti jau pateikt, kas nāca pirmais – apsaukāšanās, pazemošana, raudāšana vai piedošana. Bet visi šie draugi gāja ciešā pulkā. Tādu jautru dzīvi es sev nodrošināju deviņus ilgus mēnešus…

…Atbrauca bērnu tēvs, atkal smirdēja kā alus muca. Pasēdēja pie dēla istabā, pēc tam es pusstundu vēdināju istabu no ekskluzīvās smaržas.

Iesāku programmu “Mīli sevi, ja gribi, lai tevi mīlētu citi”. Nopirku sev jaunu mēteli, meitai feinu virsjaku, omai stilīgu pusmēteli Ziemassvētku sagaidīšanai. Ļoti gaidīju svētkus, cerēju kā līdz ar Jaunā gada sākumu vecajām rūpēm pienāks gals…

…Slimnīcā es paņēmu līdzi laptopu un strādāju pa dienu, tātad manu prombūtni darbā īpaši neviens nejuta. Attālinātā kontrole arī bija efektīva. Darba telefons arī bija līdzi, tāpēc pa dienu ļoti daudz strādāju. Emmai veica visādus izmeklējumus, tajā laikā es uzzināju par bilirubīnu, meitai tas krietni pārsniedza normu. Izmeklējumi tika veikti visās jomās, un tie aizņēma ilgas trīs nedēļas. Pēdējais noteicošais bija magnētiskās rezonanses izmeklējums. Pēc tā mēs varētu jau konkrēti zināt, kas ar mums ir un kas notiks tālāk.

Tajā laikā es daudz ko biju sapratusi – kukulis ir norma, ja gribi, lai tavs bērns dzīvotu. Tā bija mana pirmā pieredze “pateicības” sniegšanā. Godīgi, es to nosauktu par triviālo kukuli. Cik man bija neērti materiāli motivēt ārstu! Es vienkārši nekad nebiju to darījusi un nezināju spēles noteikumus. Zināju tikai vienu – meitai jādzīvo. Pateicības sniegšanas īstenošanas plānu es apspriedu ar daudziem cilvēkiem, izņemot vienu. Pareizi atminējāt – ar vīru! Viņu neinteresēja pateicības problēmas, viņš sēdēja ar mazo dēlu uz slimības lapas laukos un nodzēra problēmas. Viņam nebija laika pat padomāt par reālo rīcību meitas izglābšanai. Viņš baudīja savu bēdu, dzerot no dienas uz dienu. Viņš man, protams, zvanīja uz slimnīcu, bet, kā parasti, reibumā un ar šķībām runām par nabadzīti meitiņu. Es vienkārši, kad viņš zvanīja, dzirdot viņa balsi, netērēju savu laiku un nervus, metu nost klausuli. Kad viņš zvanīja skaidrā, visbiežāk no rītiem, prasīju reibumā nezvanīt. Viņš, protams, solīja, bet situācija atkārtojās pastāvīgi. Man jau bija vienalga, jo neticēju, ka vīrs viens pats bez manas kontroles tiks galā ar dzeršanu. Es sapratu, ka viņš dzers jebkurā gadījumā, it īpaši tagad, kad ir iemesls. Man bija jau vienalga, jo primārais priekš manis bija mana bērna izglābšana. Mani neuztrauca mūsu ar vīru attiecību attīstības scenārijs. Man nebija nedz vēlmes, nedz laika, nedz brīva spēka un enerģijas, lai par to vispār domātu.

Atceros ļoti spilgti, kā vienu vakaru es gulēju ar Emmu slimnīcas palātā un turēju meitiņas tieviņo rociņu savās rokās, un prasīju, lai slimība no Emmas rociņas pārietu uz mani. Viņa bija tik trausla un skaista tajā brīdī – īsts eņģelītis. Man bija tik draņķīgi, bet uz sejas mēģināju noturēt smaidu. Meita, paskatoties man acīs, prasīja:

“Māmuliņ, ko tu, kas tev ir? Kāpēc tu esi tik skumja? Viss taču labi! Mani izārstēs!”

Emma bija vēl maza, es viņai skaidroju, kā spēju, kas ar viņu notiek, kāpēc ir nepieciešami visādi izmeklējumi. Es taču nebiju nekāds mediķis. Viņa man ticēja, ticēja, ka viss, ko dara mediķi, ir viņai par labu. Mēs ar meitu sākumā ticējām, ka izārstēsimies tikai ar zālēm. Bet pēc vairākiem izmeklējumiem mūsu ārsts secināja, ka vajag operēt, jo tas, kas izauga un atradās iekšā, nedod un nedos mierīgi dzīvot, ilgi dzīvot. Jo tas, kas ir iekšā, ir ļoti kaitīgs meitas organismam. Ārsts skaidroja man, kad es kārtējo reizi ienācu viņa kabinetā:

“Tas, kas izauga iekšā, traucē normālu bērna dzīvesveidu, simptomi runā paši par sevi. Gadījumā, ja pēc rezonanses būs redzams, ka tā ir tikai cista, labvēlīga rakstura audzējs, tas būs ļoti labs rezultāts. Bet cistu nevar likvidēt ar zālēm, jo tā izaugusi pārāk liela un neļauj izvadīt žulti, kā pienākas. Organisms pats sevi nogalina – parādās iekšējā intoksikācija. Tāpēc, neskatoties uz audzēja raksturu, to vajag izoperēt, viennozīmīgi.”

Tas bija acīmredzami, pat neesot mediķis, es to sapratu. Protams, slimnīcā kopā ar izmeklējumiem, mierīgu dienas režīmu un mammas rūpēm, meitas stāvoklis mazliet uzlabojās. Mēs ar meitu katru mirkli gaidījām brīnumu – varbūt tagad pēc pusdienām klozetpodā mēs ieraudzīsim skaistu, brūnu kaku! Varbūt rītdien, pieceļoties, es ieraudzīšu manu mīļo meitiņu ar normālu ādas un actiņu krāsu. Veltīgi gaidot, mēs nodzīvojām trīs nedēļas slimnīcā. Lietojām kaut kādas zāles, veicām visādus izmeklējumus, staigājām ārā divas stundas dienā līdz tuvākajam veikaliņam pakaļ pārtikai, skatījāmies multfilmas vakaros pirms gulētiešanas, un tā katru dienu. Ja nebūtu šīs saslimšanas, tie būtu vislabākie laiki mana dzīvē! Kad es visu savu laiku veltīju mūsu saskarsmei ar meitu, nevis skriešanai veiksmīgās dzīves maratonā. Katru dienu mēs devāmies pastaigā pa sniegotiem celiņiem zem sniegotiem kokiem. Emma bija tika vāja, ļoti ātri nogura, bet vienalga ļoti labi turējās un vēl mēģināja man palīdzēt nest somas ar mūsu dienas iztikas minimumu. Tajā laikā mēs ar meitu bijām īsta komanda, labākais atbalsts viena otrai. Es viņu uzmundrināju, viņa man ticēja. Meitas ticība deva man spēkus turēties. Mans uzmundrinājums deva viņai ticību. Kad es uzzināju par operāciju, viņai, protams, par to paziņoju ļoti optimistiski:

“Tev izauga nelaba lietiņa iekšā, to vajag izņemt no tevis, bet tas ir iespējams, tikai veicot operāciju. Onkulis dakteris ir ļoti gudrs, ļoti zinošs un visu izdarīs ļoti labi. Tu taču pati redzēji, ka viņš taisa operācijas katru dienu no rīta līdz vakaram. Viņam tā ir parasta lieta. Kā tev uzzīmēt skaistu zīmējumu, tā viņam izoperēt šo mantiņu. Pēc operācijas tu atkal kļūsi veselīga, un mēs brauksim mājās. Vecajā gadā izārstēsimies un jaunajā – jau kā normāli cilvēki dzīvosim!”

Tā es mierināju meitu, viņa man ticēja. Es mierināju arī sevi un ticēju viņas uzticības dēļ. Vīram es arī par visu ziņoju, bet atbalstu nesaņēmu, tāpēc pat negribas to pieminēt un atkal sūdzēties. Katru reizi, kad zvanīju, dzirdēju tikai visādus stulbumus. Tik aktuālo, tik vajadzīgo vīrieša atbalsta vārdu tā arī nesadzirdēju nevienu reizi. Spēkus meklēju sevī, meitas uzticībā, mammas un viņas vīra morālajā atbalstā un fiziskajā palīdzībā. Manas mammas vīrs bija viens no pirmajiem, kas kopā ar mani pieņēma aktīvu cīņas pozīciju. Mammas vīrs, salasoties visādus murgus, arī ļoti ātri saprata, ka galvenais ticēt vienīgi iespējamam iznākumam – tam, ka notiks izveseļošanās. Mēs ar viņu gandrīz vienlaikus uzsākām “maratonu” vai garās distances skrējienu. Precīzāk, es jau startēju, bet viņš pievienojās stafetei, līdzi paņemot manu mammu. Viņš pēc šoka stāvokļa ātrāk noreaģēja, mana mamma vēl atradās šokā, bet no šoka stāvokļa mēs viņu uzreiz izrāvām, jo Emmai bija nepieciešama spēcīga atbalsta komanda. Tātad panikai nevienam no mums laika nebija, jo uz kārts stāvēja bērna dzīve. Nevaru pateikt to pašu par Emmas tēvu un viņa vecākiem. Viņi bija pavisam citādi cilvēki. Uzzinot par Emmas diagnozi, viņi visi bez izņēmuma izvēlējās raudāšanu, pasivitāti un regresu, gan dēls, gan viņa māte vaicāja:

“Kāpēc, kādēļ Emmai vēzis? Vai, vai, vai un bla bla bla…” Un pēc tās visas tukšu vārdu caurejas nāca asaras. Cik es biju nikna par šo viņu šausmīgo diagnozi – vēzi. Neviens dzīvs cilvēks, pat ārstējošais dakteris, tādu diagnozi neizteica, jo viņš ticēja labākajam.