Protams, ka vecmamma no Emmas tēva puses mēģināja pažēlot mazmeitu, es viņu uzreiz apstādināju un pirms sarunas ar mazmeitu nodevu omai instruktāžu, sagatavoju, ko var un ko nevar runāt, kā uzvesties (bez asarām un raudāšanas klausulē).

Es viņai un viņas dēlam teicu kategoriski:

“Nekas vēl tik šausmīgs un nepārvarams nav noticis, lai pieļautu raudāšanu un žēlošanu, jācīnās, jāpārliecina sevi un mazmeitu par izveseļošanos. Emmas klātbūtnē runājiet jautri un pozitīvi, tikai par konstruktīvām un abstraktām tēmām, kuras neskar Emmas slimību – runājiet par visādiem ikdienas jaunumiem, labām ziņām, smieklīgām situācijām..”

Pie sevis domāju – kā var būt tik vāji? Nedrīkst pat pieļaut sliktu domu, jo domas, kā mēs zinām, ir materiālas. Jādomā pozitīvi! Kā man tajā laikā noderēja manas zināšanas psiholoģijā.

Bet viņi, man šķiet, nodomāja, ka es esmu vienkārši cietsirdīga. Man bija vienalga, ko viņi par mani domā, es rūpējos tikai par meitas izveseļošanos un ar visiem saviem spēkiem sargāju meitas pozitīvo noskaņojumu no visādām raizēm.

…Todien bija jau ceturtā ziemas brīvlaika diena. Bērnu brīvlaiks sakrita ar Ziemassvētku brīvdienām, un es jau ceturto dienu pavadīju mājās ar bērniem. Pa šo laiku es paspēju sapirkt visiem maniem tuvajiem Ziemassvētku dāvanas, apmeklēt ar bērniem svētku teātra izrādi, nopirkt svētku eglīti un izrotāt to, uzkopt māju, paslidot un pamācīt bērnus slidot, kā arī iemācīties no galvas reizināšanas tabulu līdz seši. Pagāja jau gandrīz divas nedēļas no pēdējās dienas, kad mēs mēģinājām ar Bijušo sadzīvot kopā, no dienas, kad viņš izvācās no manām mājām un apmetās pie vecākiem. Es dzīvoju mājās ar savu ģimeni, viņš kā bezpajumtnieks pie mammas. Tāpat kā pēdējos deviņos mēnešos, atkal viņš pēc divām klusām nedēļām sāka mani kaitināt, šovakar zvanīja man daudzreiz, es necēlu klausuli, lai neatkārtotos tas pats, kas iepriekš. Kad es pakļāvos viņa manipulācijām, man bija tik sāpīgi, ka es mēģināju sāpināt pretī, runājot un lamājoties ar viņu pa mobilo. Tā kā viņam nekas neizdevās, viņš zvanīja bērniem, kuri, protams, ar viņu runāja, bet bērnus viņš nekaitināja, tieši otrādi, vilināja ar svētku dāvanu pirkšanu. Tāpēc caur bērniem viņam mani sakaitināt neizdevās, jo bērni jau bija tik gudri, ka zināja – labāk tā, kā ir tagad – vecāki dzīvo atsevišķi. Viņš sāka zvanīt manai mammai un viņas vīram, bet manējie arī jau labi apzinājās, ka labi ir tā, kā ir tagad – es dzīvoju savā mājā kopā ar bērniem un suņiem, ar tuvākajām būtnēm, kuras es mīlu un tie mīl mani. Tāpēc arī viņi neatbildēja uz zvaniem, jo visi pie visa jau bija pieraduši. Tādi zvani no Bijušā bija jau parasta lieta, viņš zvanīja, pēc tam lamājās, uzbrauca un atvainojās. Viss atkārtojās deviņu mēnešu garumā, un neviens vairs neuztvēra nopietni tādus zvanus, visi zināja jau iepriekš, ko runās un kādā stāvoklī zvana. Stulbumus reibumā, kad ir ļoti drosmīgs. Skaidrā viņš nekad nezvanīja.

Man bija nepieciešami deviņi mēneši pēc šķiršanās fakta, lai apzinātos izveidotās situācijas absurdu. Es izšķīros, bet joprojām turēju šo manas dzīves nopietno un tik nozīmīgo notikumu noslēpumā. Baidījos atklāt taisnību, jo pati neticēju laulības beigām. Cerēju, ka šķiršanās izmainīs tagadējo monstru un atgriezīs man atpakaļ skaisto, slaido septiņpadsmitgadīgo puisi, kurš ir līdz ausīm manī iemīlējies. Mans ideālais plāns tika īstenots daļēji, es diezgan viegli dabūju juridisku brīvību, bet monstra pārveidošana kavējās, ļoti kavējās – veselus deviņus mēnešus. Tikmēr es sapratu savā plāna īsto mērķi – atbrīvoties pašai, nevis izmainīt citu. Kā mēs studējām vairākās psiholoģijas lekcijās – indivīda temperamentu nevar izmainīt. Var tikai attīstīt spējas. Pēc ilgstošiem novērojumiem varu piebilst – cilvēku izmainīt nevar, bet var attīstīt viņa spējas vai bezspēju. Tādējādi es attīstīju savu kritisko pašapziņu un viņa bezspēku. Labi, ka ne otrādi, tas mani reāli iepriecināja!

Todien atkal Bijušais zvanīja un prasīja:

“Kāpēc tu esi tik cietsirdīga, tev kauns vecāku priekšā? Nedomā par viņiem, par to, kā viņi uztvers tavu kārtējo piedošanu! Es tevi mīlu, bez tevis dzīvot nevaru!”

Es biju neatlaidīga, atbildēju viņam:

“Es sen jau esmu pieaugusi sieviete un pati pieņemu lēmumus. Manējie mani atbalstīs jebkurā gadījumā! Es tevi vairs nemīlu un negribu, lai tu pat atrastos manā mājā, nerunājot par dzīvošanu. Mans dzīvoklis ir mans cietoksnis, un es vairs nekad nelaidīšu šeit ienaidniekus!”

Kaut brīžiem, kad mans prāts atslēdzās, es kā iepriekš gandrīz iesaistījos, kā iepriekš riebīga žēlastība sāka rāpties arvien tuvāk un tuvāk sirdij. Bet, galu galā, es uzvarēju, todien es izturēju un neiesaistījos. Tā bija mana lielā uzvara! Tā es domāju.

Tad vakarā viņš atkal mēģināja sazvanīt manu mammu un viņas vīru. Atkal iedzēris spēlēja uz dvēseles stīgām, izdomāja sev tik gudru, grūti prognozējamu un viltīgu plānu:

“Iesaistīšu bijušo caur viņas mammu! LAI VISIEM BŪTU SLIKTI!”

Neizdevās, nepaveicās, jo viņš tagad bija tik viegli prognozējams. Kāpēc ar viņu runāt, viss tik un tā skaidrs – mīl, bet neizturēja, tā bija tikai viena alus pudele, turpināja dzert tāpēc, ka mēs jau bijām sastrīdējušies, ko zaudēt? Bet tagad jau tiešām vairāk nedzeršu.

Tukši solījumi. Tādēļ ar viņu vairs neviens nerunāja, jo visiem apnika katru reizi vākt no ausīm nūdeles.

Kas ļoti svarīgs priekš manis todien notika – mans dēliņš, mans mīļais puika mani aizstāvēja! Pateica tēvam, kad tas pieskārās pie manis rupji un pat vardarbīgi, mēģinot piespiest mani viņu piedot:

“Tēti, nevajag kaitināt mammu, viņa ir tik tieviņa, trausla, viņai ir ļoti nepatīkami, pat sāpīgi!”

Tētis par dēla vārdiem piebilda:

“Vai man nav sāpīgi?”

“Sāpīgi, arī sāpīgi!”

Es stāvēju un vēroju bērnus, meita jau nepārdzīvoja, viņai bija vienkārši nepatīkama visa šī situācija, bet uz dēla sejas es gandrīz paspēju pamanīt, tikai uz vienu mirkli, tādu izmisumu, dēls kopā ar tēti prasīja man piedošanu. Es vēlreiz pārliecinājos, ka uz dēla psihi tas viss atstāj ļoti sāpīgu nospiedumu. Es pieķēru sevi pie domām, kā tas ietekmēs viņa pieaugušo dzīvi? Kādas būs sekas? Es sevi mierināju, bet kāda tā būs ietekme, ja blakus turpinās dzīvot tēvs dzērājs, kurš rada pastāvīgu piemēru, kā melot mammai, kā slēpt sliktu rīcību un pēc tam pārliecināt visus, ka nekas briesmīgs nenotiek, kā aizstāvēt savu vājumu, vainojot citus, kā attaisnot sevi. Ja es atstāšu visu, kā bijis, es pazaudēšu sevi kā personību, zaudēšu savu spēku, es vainošu sevi par bezspēju, par vienaldzību. Todien, izolējot tēvu no bērniem, es darīju visu iespējamo, lai bērni augtu laimīgāki, lai bērni varētu normāli attīstīties psiholoģiski veselīgā vidē, lai bērni varētu sekot kaut vienam no vecāku pozitīvajam piemēram. Ikdienā atrasties tuvu vecākam, kas māca ar savu reālo piemēru turēt vārdu, nest atbildību, cienīt un ticēt labajam. Mana pasivitāte spēlētu sliktu lomu dēla un meitas personību veidošanā.

Kādas būtu sekas? Meita atkārtotu mammas un vecmāmiņas dzīves ceļu – atļautu vīrietim emocionālu vardarbību pret sevi, tāpat kā mamma atļāva. Viņai nebūtu iespējas uzzināt un baudīt pozitīvu attieksmi un cieņu pret sievieti. Viņa domātu, ka mīlestība un ģimene, tas ir skandāli, strīdi un sāpes. Viņa uztvertu savu pieredzi kā sieviešu – vīriešu attiecību normu, kā paraugu savai ģimenei. Es to apzinājos, es to negribēju, es to nepieļaušu. Dēls iemācītos melot, slēpt, kaitināt ar īsta eņģeļa nostāju: “ES ESMU LABS. ES NEESMU VAINĪGS! CITI IR VAINĪGI!” Iemācītos padoties slinkumam, būt vājam un vienaldzīgam, būt primitīvam, dzīvot pēc hedonisma principa – dzīvot vienīgi un tikai vitālo vajadzību apmierināšanai. Iemācītos rupji attiekties pret sievieti, pret bērniem, pret ģimeni, pret cilvēkiem, pret dzīvniekiem, galu galā, pret sevi.

Man ļoti paveicās, ka es biju kaut ko mācījusies, studējusi personības psiholoģiju, un tāpēc es apzinājos, kā ģimenē esošā traumatiskā situācija negatīvi ietekmē bērnu psiholoģisko attīstību un ka tā var projecēties uz zēna un meitenes turpmāko dzīvi. Ar citiem vārdiem sakot, viņi atkārtotu mūsu dzīves scenārijus. Es to negribēju saviem bērniem, es negribēju to nevienam cilvēkam pasaulē! Tāpēc es rīkojos, tāpēc es cīnījos, tāpēc es biju tik cietsirdīga. Tā es uzskatu šodien, tā es jutu gadu atpakaļ....