Kamilla devās tālā ceļojumā uz labirintiem, un es varēju atļauties pavadīt tik daudz laika ar Dastinu, cik mēs abi vēlējāmies.

Mēs staigājām ilgi. Mēs ilgi braucām kalnos, pastaigājāmies gar upi un apmeklējām skaistus izcirtumus un pļavas, kuru bija daudz.

Dastins beidzot nomainīja savu melno mēteli pret gaišiem krekliem, viņa mati vairs nebija tik nevainojami, viņš sāka valkāt šajās vietās diezgan populāra stila cepuri, kuru iecienījuši gan vīrieši, gan sievietes.

Tikai viņš nekad nenovilka melnos cimdus… Es nejautāju, kāpēc – viņš gribēja, viņš viņam pateiktu.

Kādu dienu sēdējām skaistā zālienā, bija karsts, pāri ziediem lidoja bites un tauriņi. Dastins grauza zāles stiebru un domīgi skatījās uz kalniem, viņa seja bija tik mierīga un skaista…

Es viegli pieskāros viņa rokai un jautāju:

«Sakiet man, jūs bijāt muižnieks, kas man palīdzēja izbēgt no cietuma?»

Viņš viegli pasmaidīja un apskāva mani aiz pleciem:

– Kā es varēju tevi tur atstāt?

– Bet kāpēc? Kāpēc tu nolēmi riskēt ar visu manis dēļ?

Viņš paliecās pret mani:

– Droši vien tāpēc, ka es nevaru dzīvot bez tevis, mīļā meitene…

To pateicis, Dastins sniedzās pret mani ar lūpām un…

Manā galvā uzsprāga tūkstoš gaismas, un vēderā izcēlās īsts ugunsgrēks.

Es pat nepamanīju, kā mūsu drēbes gulēja bezveidīgā kaudzē kaut kur zem koka.

Es noglāstīju viņa spēcīgo krūtis, plakano vēderu, un viņš ar savu karsto elpu kutināja manu ausi…

Es nezinu, cik ilgi mēs mīlējām viens otru, bet, kad es atjēdzos, saule jau bija sākusi riet pie apvāršņa.

Mēs bijām laimīgi viens ar otru. Mums nebija daudz jārunā par mīlestību – tas viss tika izlasīts mūsu acīs, mēs izšķīdām viens otrā un visa pasaule šķita laipna pret mums.

Kādu dienu es nolēmu pajautāt Dastinam, kāpēc viņš vienmēr valkā cimdus pat vislielākajā karstumā.

Dastins uzmanīgi paskatījās uz mani, nopūtās un klusi sāka novilkt cimdus.

Nez kāpēc jutos neomulīgi, sirds pukstēja straujāk, elpošana paātrinājās…

Viņš lēnām novilka cimdus un pastiepa plaukstas pret mani…

Tās bija klātas ar šausmīgām rētām un zili violetas krāsas plankumiem. Viņš novērsās:

«Tas ir šausmīgs skats, vai ne.» Mīļais?

Es paņēmu viņa kroplās plaukstas savās un pienesu pie savām lūpām:

«Man tevī patīk viss – tavas acis, lūpas un arī rokas,» es pasmaidīju. «Ja vēlaties, varat pastāstīt savu stāstu, bet es nevēlos uzstāt.»

Dastins pievilka mani sev klāt, aplika roku ap pleciem un lēnām sāka stāstu.

Kādreiz, kad šeit vēl bija maz cilvēku, mūsu zemēs apmetās skaistas un lepnas radības – spārnotie pūķi. Neviens nezina, no kurienes viņi nāca un kāpēc. Šie pūķi sāka dzīvot tālu kalnos, un tad parādījās šīs neskaitāmās alas un labirinti.

Šī iemesla dēļ cilvēkiem kļuva pieejami ļoti ārstnieciskie minerāli, kurus mēs izmantojam līdz šai dienai.

Cilvēki sākotnēji bija piesardzīgi pret šīm lielajām radībām, taču drīz kļuva skaidrs, ka pūķi ir cēli un laipni – tie nekad nevienam nekaitēs, ne zvēram, ne cilvēkam.

Un vēl viena lieta… Šie pūķi nebija gluži parasti. Katru gadu viņu dzīves cikls tika atjaunots, pieaugušais pūķis kļuva par cilvēku un dzīvoja šādā formā nākamo gadu.

Pūķiem laiks nepaskrēja tik ātri kā cilvēkiem, tāpēc, kamēr parasts cilvēks kļuva par gadu vecāks, pūķis kļuva tikai par mēnesi vecāks.

Laiku, ko pūķis dzīvoja cilvēka ķermenī, viņš pavadīja darbā, palīdzot cilvēkiem, sakārtojot viņu dzīvi, veidojot jaunas apmetnes.

Tā radās mūsu pilsēta…

Es, baidīdamies palaist garām vārdu, jautāju:

– Tātad visi šie cilvēki… Pūķi?

Dastins pasmaidīja:

– Nē, protams, ne visas… Paklausieties, kas notika tālāk.

Diemžēl laipno un drosmīgo radījumu vidū bija arī ne tik cēli cilvēki. Tās bija čūskas bez spārniem. Viņi ne tikai negribēja dzīvot mierā un saticībā ar citiem, bet mēģināja kaitēt citiem.

Kamēr šāda čūska vēl bija maza, tā atrada pieaugušu ziedošu koku un apmetās uz tā zariem, pamazām atņemot visu spēku un sulas. Koks pamazām izžuva, nomira, nevarēja pretoties nekaunīgajam viesim, un čūska kļuva stiprāka, ieguva spēku un laika gaitā pārcēlās uz dzīvi kokā.

Pūķiem bija jāiznīcina visas šīs radības uzreiz pēc to parādīšanās, taču spārnotie radījumi bija pārāk laipni un nevarēja aukstasinīgi nogalināt savus radiniekus…

Čūskas pamazām nolaidās zemienē, tuvāk cilvēkiem. Dažiem bija ļoti grūti, un dažiem pat izdevās sadraudzēties ar jaunajiem kaimiņiem, kļūstot par viņu sabiedroto.

Un jā, arī čūskas varēja daļu savas dzīves nodzīvot cilvēka izskatā, bet šis cilvēks bija nožēlojams gļēvulis un nelietis.

Tā radās svētā sapulce un čūskas kults…

Es klausījos ar plaši atvērtām acīm – tāpēc es redzēju to dīvaino altāri ar koku un čūsku! Un šīs svētības ir sekotājas, un, iespējams, tās ir pašas čūskas.

Dastins turpināja:

«Es jūs nenogurdināšu ar stāstu par simtiem gadu ilgušo konfrontāciju starp pūķiem un čūskām.» Čūskām izdevās izdzīvot un pat ļoti apgrūtināja daudzu cilvēku dzīvi – daži bija spiesti uz visiem laikiem pamest savas mājas. Jāsaka, ka pūķi vienmēr palīdzēja šiem cilvēkiem pārvarēt lielus attālumus bez zaudējumiem. Pūķu, diemžēl, kļuva mazāk, bet čūskas savairojās. Jūs paši redzējāt, pie kā tas noveda.

Viņš paskatījās uz mani un viegli pasmaidīja:

– Tagad es jums pastāstīšu par sevi…

Mana bērnība bija parasta – laimīga un dzīvespriecīga, pārsteidzošu atklājumu pilna, kā jebkura laimīga bērna bērnība, un it īpaši, ja šis bērns dzīvoja brīnišķīgā… pūķu pasaulē. Mūsu tēvs bija dižciltīgs ļoti senas dzimtas pārstāvis – viņš bija drosmīgs un stiprs, gatavs jebkurā brīdī palīdzēt ikvienam, vai tas būtu vīrietis vai pūķis.

Tajos laikos cilvēki bieži cīnījās. Čūsku kults darīja visu iespējamo, lai veicinātu šos cilvēku netikumus – alkatība, skaudība, nelieši uzbruka mierīgām apmetnēm, nogalināja vīriešus, izturējās pret sievietēm, sagūstīja bērnus, lai tie augtu verdzībā…

Vienā no šiem kariem cilvēki no neliela kalnu ciemata tika iegrūsti lielā šķūnī, logi un durvis tika aizsegti un aizdedzināti…

Mūsu tēvs uzzināja par šo briesmīgo noziegumu un steidzās palīdzēt nelaimīgajiem. Kad viņš tur ieradās, uguns jau dega, bet viņi vēl bija dzīvi. Tēvs ar saviem spēcīgajiem spārniem dzēsa uguni, izkaisīja degošus baļķus, iznesa cilvēkus no tā velna… Ar pēdējiem spēkiem viņš visus šos cilvēkus aiznesa drošā attālumā, bet pats vairs nespēja tikt galā ar brūcēm un apdegumus.

Cilvēki centās palīdzēt savam glābējam, auklēja viņu, kā vien varēja, bet tas viss bija veltīgi. Tēvs neizdzīvoja. Un šie cilvēki uz visiem laikiem saglabāja savās sirdīs cēlā pūķa piemiņu un pateicību…

Tā nu mēs ar māsu palikām bez tēva. Mūsu māte nomira vēl agrāk – pūķi reti mirst no vecuma…

Mums ir ļoti reti sastopamas meitenes, bet, kad tas notiek, tas visiem ir dubults prieks. Mana māsa vienmēr ir bijusi visas mūsu ģimenes lepnums un pielūgsme. Viņa bija skaista – zilas acis, slaida figūra, grezni melni mati, gudra, drosmīga un drosmīga, kā visi pūķi.

Reiz, dzīves gadā vīrieša izskatā, viņu pamanīja tā čūska, kas tagad sevi dēvē par svētumu. Viņš iekāroja Bereniķi, manas māsas vārdu, un lika saviem palīgiem viņu noķert. Viņa tika sagūstīta zemiskā veidā un ievietota tajos cietumos, kur jūs jau bijāt. Es par to uzzināju pārāk vēlu… Kad steidzos turp, Berenice jau bija mirusi, viņa nepaklausīja čūskai un tika nomocīta līdz nāvei…

Es ielauzos viņa kamerās un prasīju, lai viņš iznāk ar mani uz godīgu cīņu, viņš tikai smējās un teica, ka godīgas cīņas nav viņa metode. Viņš nezināja, ka abas mana māsa un es esam pūķi, un nolēma, ka viņš viegli tiks galā ar mani, tāpat kā viņš ar viņu.

Viņa vīrieši mani ielenca un ievilka spīdzināšanas telpā. Viņi iekūra uguni zem milzīga katla, un, kad ūdens sāka vārīties, viņi nolēma mani uzvārīt dzīvu šajā katlā, bet, lai pagarinātu savu baudu, apbrīnojot šo darbību, šie nožēlojamie gļēvuļi vispirms iemērca manas rokas verdošā ūdenī.…