Mēs ar viņu bieži staigājām pa apkārtni un vienmēr atradām tēmas nesteidzīgām sarunām – daba, ziedi, izšuvumi, to visu pārrunājām ne reizi vien. Reizēm nonācām pie kāda maza ezeriņa vai dīķa, tur bija vienkāršs koka soliņš zem izplesta koka un stundām sēdējām ēnā, bieži vien vienkārši klusējot vai izņēmuši no somām rokdarbus un izšuvuši.
Starp citu, es atklāju, ka Agnesei ir daudz nepabeigtu izšuvumu, burciņas ar sēklu pērlītēm, krellēm un krāsainu pavedienu šķeterēm. Par laimi, viņa izšuva ar krustiņu, šī tehnika man bija pazīstama (paldies manai vecmāmiņai!), un izšuvumi nereti glāba no garlaicības.
Reizēm aizdomājos, kas noticis ar īsto Agnesi? Viņa pamodās lidmašīnas salonā, jūras krastā, varbūt pat manā dzīvoklī? Kā viņa izdzīvo šo likteņa kūleni? Protams, es priecājos, ka mana māte nebūs tik nemierināma, it kā es tikko pazustu.
Tomēr dzīva meita, pat ja viņa ir gandrīz bez prāta, ir labāka par meitu, kuras nav blakus. Mana māte savāks savu gribu dūrē un metīsies glābt meitu, vilks pie ārstiem un mēģinās atjaunot atmiņu.
Un, ak Dievs, Agness būs jāuzvelk lietišķais uzvalks un jāiet uz mūsu ofisu… Es klusi nopūtos – nabaga Agness, man viņas tik žēl! Man šķiet, ka viņai tas būs daudz grūtāk nekā man.
Tā nu desmit dienas paskrēja vēja spārniem, es biju gandrīz pieradis pie šīs jaunās, nedaudz miegainās un slinkās dzīves.
Todien es atgriezos no pastaigas viena; Marija bija mani pametusi agrāk; viņai bija jāuzrauga, kā viņas virtuvē tiek gatavots ievārījums – vai pareizi noņemtas putas un cik daudz cukura tiek izlietots.
Lēnām gāju pa aleju uz māju, caur lapām skatījos saulē, biju slinkā, «roņa» noskaņojumā – tā Svetka teica, sasodīts.
Visa mājsaimniecība bija drūzmējusies uz terases, trokšņoja, smējās, meitenes-istabenes čīkstēja un koķeti koriģēja cepurītes.
Tiklīdz es piegāju klāt, visi šķīrās un es ieraudzīju jaunu vīrieti. Manuprāt, viņam bija kādi astoņpadsmit gadi, varbūt nedaudz vecāks, augumā īss, bet plecos plats. Viņa pelēkās acis skatījās uz mani atklāti un priecīgi, kviešu krāsas blondie mati ierāmēja viņa šauro seju. Viņš plati pasmaidīja un piegāja pie manis:
– Mammu, man tevis ļoti pietrūkst!
Kamilla, tā sauca Agneses dēlu (vai jau mans dēls?) mani cieši apskāva un noskūpstīja uz vaiga. Un es…es pēkšņi izplūdu asarās, apskāvu puisi pie sevis un sirds no prieka skaļi pukstēja, it kā dēls beidzot būtu atgriezies mājās.
6 nodaļa
Tad bija pusdienas, mēs visi centāmies Kamilu pabarot garšīgāk, dodot viņam labākos gabaliņus. Es redzēju, ka visi mājas iedzīvotāji mīl šo labsirdīgo puisi, un es biju ļoti gandarīts.
Vereti jautāja, vai mēs rīkosim vakariņas par godu jaunā meistara ierašanās brīdim?
Kamils uzmeta seju, un es teicu, ka ne ātrāk kā rīt, nē, labāk visu noorganizēt divās dienās.
Man ir tiesības būt kopā ar savu dēlu bez svešām acīm. Viņš apmierināts pamāja ar galvu un Vereti aizgāja, sakot, ka visu nokārtos.
Pēc pusdienām Kamils aizskrēja uz staļļiem, «nu, mums jāpaskatās uz suņiem.»
Pasmaidīju, ļāvu puikam izklaidēties.
Vēlā vakarā mēs kopā vakariņojām. Kamils stāstīja par «iestādi», kurā viņš mācījās, par saviem draugiem un skolotājiem. Es klausījos un jutos tik mierīga un komfortabla, pirmo reizi šajās dienās.
Tad mēs iekārtojāmies mazajā viesistabā. Uz galda bija vīna karafe, bet uz šķīvja – augļi.
Kamils skatījās uz mani caur vīna glāzi, viņa acis smējās:
– Mammu, vai varu lūgt tev kādu pakalpojumu?
– Jūs varat, bet vispirms vienosimies uzrunāt mani kā «tu». Es neesmu jūsu mentors, bet jūsu māte, un man šķiet, ka es vēl neesmu tik vecs. Labi?
Viņš pasmaidīja un pamāja:
– Tagad ir mana kārta. Vienkārši apsoli man, ka nesmiesies un saki, ka man ir plebeji ieradumi.
Viņš nobolīja acis un iesmējās.
– Nu, runājiet!
Es arī neviļus iesmējos.
– Vai es varu nedzert vīnu, bet atnest alu? Es zinu, ka alus nav paredzēts aristokrātiem un tam visam, bet man tas patīk. Un, starp citu, es redzēju, ka arī jūs dažreiz ielējat sev glāzi.
Es pārsteigta atvēru muti un iesmējos:
– Atnes savu alu un paņem man glāzi. Tu jau esi pilngadīgs un pats vari izlemt, ko dzersi un ko ēdīsi pusdienās.
Un viņa čukstus piebilda:
– Vai ir kāds gaišs?
Viņš pamāja ar galvu un ieskrēja mājas dziļumā.
Un es domāju. Galu galā man arī patīk dažreiz izdzert glāzi aukstu, vieglu putu. Un arī Agnese klusībā mīlēja šo dzērienu. Nu, Agnese, tu man noteikti patīc!
Kamils atnesa kannu gaišā alus un divas krūzes. Alus izrādījās garšīgs.
Sēdējām un pļāpājām par kaut kādiem niekiem, puisis klātienē pastāstīja par savām paukošanas nodarbībām un pat parādīja pāris paņēmienus un izklupienus, zobena vietā izmantojot nūju, ar kuru kalpones no rīta šķir aizkarus.
Kad viņš apsēdās krēslā, es paskatījos viņam acīs un teicu:
– Kamīl, man tev jāatzīstas…
Viņš mazliet nobijies paskatījās uz mani:
– Mammu… Tu esi slima?
– Nē, neuztraucies, lūdzu. Fiziski esmu diezgan vesels. Bet jūs dzirdējāt par manu neseno kritienu… Un tagad man ir atmiņas traucējumi… Es vispār neatceros dažus mirkļus. Es pat neatpazīstu dažus cilvēkus…
Neviļus es raudāju. Viņš joprojām bailīgi skatījās uz mani:
– Mammu, es… Vai tu mani atpazīsti?
Man bija tik žēl šo zēnu, jo izrādās, ka viņam nav neviena, izņemot mani… Es paskatījos viņam acīs, saspiedu plaukstu – viņa pirksti bija kā ledus:
– Es tevi atceros un vienmēr atcerēšos. Un es vienmēr tevi atpazīstu, es vienmēr tevi redzu, pat tumsā…
Es pasmaidīju:
«Bet es daudz ko neatceros vispār vai atceros lēkmes un sākumu… Es nevienam par to neteicu, baidīdamies, ka viņi pasmiesies vai čukstēs man aiz muguras… Vai arī paņems situācijas priekšrocības. Bet vai tu man palīdzēsi? Vai tu vari man pateikt? Vai pastāstīsi man kaut ko, ko es neatceros?
Viņš norija siekalas un dedzīgi pamāja:
– Protams, mammu, neuztraucies, tu visu atcerēsies! Es būšu tuvu. Un… Vai atceries augustu?
Es atspiedos krēslā un pilnīgi sirsnīgi atbildēju:
– Nē, es nemaz neatceros… Kas ar viņu notiek?
Man šķita, ka Kamils atviegloti nopūtās:
– Redzi, mammu…
Viņam nebija laika neko pateikt. Spēcīgi klauvēja pie ārdurvīm, aiz loga parādījās gaismas un skaļa balss kliedza:
– Viņa Svētības un svētās draudzes vārdā, atveriet!
7 nodaļa
Kamils pielēca kājās, pat pustumsā bija skaidrs, cik bāls viņš bija kļuvis:
– Mammu, tu kaut ko saproti?!
Es pakratīju galvu, mans kakls bija sauss, es nevarēju runāt…
Mājā dega sveces, cilvēki metās ārā no istabām, visi bija pusģērbušies, tikai Vereti iznāca gandrīz saģērbusies, pietrūka tikai vāciņš un atslēgas uz jostas. Es ievēroju, ka viņai bija skaisti šokolādes krāsas mati, kas sasieti zemā kūciņā. Viņa noraizējusies paskatījās uz mums:
«Mums tas būs jāatver, pretējā gadījumā viņi vienlaikus izņems durvis un logus…»
Vereti stingrā solī piegāja pie durvīm, atvilka aizbīdņus – un vestibilā ielauzās bruņoti cilvēki, vairāki rokās bija aizdedzinājuši lāpas. Visi vīrieši bija ģērbušies melnā no galvas līdz kājām, pat viņu sejas bija paslēptas zem melnām maskām.
Gājiena beigās bija ļoti maza auguma vīrietis, gandrīz rūķis, garā melnā halātā, uz krūtīm mirdzēja liels amulets, tīri skūto seju neaizsedza maska, bet galva bija paslēpta zem kapuces..
Rūķis paskatījās mums visiem apkārt ar savām šaurajām acs acīm un nedaudz čīkstošā balsī teica:
«Agnes Caroline Letimore Mertier, Viņa Svētības un Svētās Asamblejas vārdā jūs tiekat apsūdzēts burvībā un nekavējoties tiks nogādāts Viņa Svētības rezidencē, kur lieta tiks izmeklēta.
