Tad viņa man uzmeta kādu plānu kreklu.

Cita meitene atnesa skaistu baseinu un ūdens krūzi. Es nomazgāju seju šajā baseinā, un viņi man iedeva mīkstu drāniņu, lai nožūtu.

Visu šo laiku meitenes pļāpāja bez pārtraukuma, viņu pļāpāšana nemaz netraucēja visu izdarīt ātri un veikli, mamma teiktu: «autopilotā»

Tiklīdz atcerējos par mammu, pilotiem, lidmašīnām, man reiba galva, es šūpojos, viņi mani ļoti uzmanīgi pacēla un nolika gulēt.

Spalvu gulta bija mīksta, spilveni sulīgi, sega maigi spieda manu nogurušo ķermeni, es aizmigu.

Es nezinu, cik ilgi es gulēju. Varbūt es gulēju vairākas stundas vai varbūt pat pāris dienas?…

Atvērusi acis, es paskatījos apkārt, cerot, ka viss notikušais ir tikai sapnis. Nē, diemžēl tas viss bija pa īstam.

Logs bija nedaudz atvērts, aizkari viegli plīvoja, no ielas bija dzirdamas kādu balsis, suņu rejas un zirgu kaukšana.

Istaba, kurā es gulēju, bija iekārtota ceriņu-ceriņu toņos – aizkari, paklāji, gleznas pie sienām, pat ziedi vāzēs, viss maigi violets un lavandas.

Atklāti sakot, man patika šīs istabas apdare, es pati izvēlētos šādus toņus savai guļamistabai.

Gaišā koka mēbeles bija jaukas un mīļas, atzveltnes krēsli un krēsli bija apvilkti ar audumu ar ziliem un violetiem ziediem.

Arī gultas veļas audums bija maigi ceriņu krāsā un patīkami smaržoja pēc lavandas.

Atmetu segu, piecēlos kājās, likās, ka reibonis ir pārgājis, un nišā pie loga ieraudzīju skaistu tualetes galdiņu ar lielu spoguli. Piegāju pie spoguļa un, lai nekliedzu, sāpīgi iekoda man plaukstā.

Galu galā no spoguļa uz mani skatījās cita sieviete – ne es!

Kungs, vai es neesmu es?

Tā sieviete, tas ir, jaunais es, bija nedaudz līdzīga man – tāda paša gara, diezgan slaida miesas būves, tādas pašas pelēcīgi zaļas acis, bāla āda.

Bet viņas mati bija gari, vara sarkani. Pretstatā maniem taisnajiem, pelnu krāsas matiem, es skatījos uz skaisti lokojošām sarkanām šķipsnām. Likās, ka ap manu seju – vai drīzāk viņas seju – bija uguns mākonis.

Viņas skropstas un uzacis bija arī sarkanā krāsā, un viņas lūpas bija pilnīgākas. Viņa droši vien bija vēl skaistāka par mani, bet kur ir īstā es?

Manā galvā griezās simtiem versiju par notiekošo – miegs, nāve, citplanētiešu nolaupīšana…

Kluss klauvējiens pie durvīm pārtrauca manas fantāzijas.

Durvis klusi atvērās un istabā ienāca padzīvojusi sieviete.

Viņa bija ģērbusies dārgāk un elegantāk nekā kalpones.

Viņas cepure bija cieši ciete un rotāta ar mežģīnēm, un pie jostas karājās liels atslēgu saišķis. Viņa paskatījās uz mani ar tumšām, nedaudz sašaurinātām acīm, viņas lūpas bija cieši saspiestas, un uzacis bija savilktas kopā, tā ka viņas seja nebija īpaši draudzīga, bet gan stingra un nepavisam ne mīļa.

Viņa nolieca galvu un teica nedaudz aizsmakušā balsī.

– Labdien, Agneses kundze! Ceru, ka labi atpūties un saņēmi spēkus.

Agnese! Tā sauc šo skaisto sievieti, kuru es redzu spogulī, tāpēc tagad tas ir mans vārds.

Es nolēmu, ka man mazāk jārunā un vairāk jāklausās. Turklāt visi domā, ka es nokritu no zirga un sasitu galvu.

Nu es tiešām nokritu, tikai nezinu, kur un no kurienes!

«Labdien,» es atturīgi atbildēju.

Es nezināju šīs sievietes vārdu, tāpēc nolēmu aprobežoties ar vienkāršu sveicienu.

Viena no tām meitenēm plīvoja istabā, zemu notupdamās man priekšā, mazliet mazāk zemu pretī bargajai dāmai ar atslēgām. Un tad viņa sāka murgot:

«Kundzīt, jūs varat palūgt Vereti kundzei aiziet uz virtuvi, tur atveda krājumus, mums vajag aizvest, un viņi arī dārzā lapenē nokrāsoja soliņu un izsmidzināja krāsu uz grīdas, un arī…»

«Ar to pietiek, Sadij, tu esi nogurusi dāmu.» Uz priekšu, es tūlīt atnākšu un nokārtošu.

Bargā dāma teica un pacēla plaukstu. Meitene apklusa un aizbēga. Un Vereti (tāds ir vārds, neaizmirstiet) atkal nolieca galvu:

«Saimniek, ļaujiet man kārtot biznesu.» Es nosūtīšu pie tevis kalponi, pusdienas tevi gaidīs ēdamistabā.

To pateikusi, viņa lēnām pagriezās un aizgāja.

Pēc minūtes atskrēja pļāpātāja Sadija un ļoti ātri un veikli sāka mani ģērbt.

Bija skaidrs, ka viņa tā nebija pirmā reize, viss nepieciešamais tika iegūts ātri, gandrīz bez skatīšanās.

Sadija, ne mirkli neapstājoties, uzvilka man apakšsvārkus, sašņorēja korseti un uzmanīgi un rūpīgi uzvilka man kājās tīkla zeķes – adītas, ļoti mīkstas un patīkamas pieskarties.

Pēc tam Sadija atvēra ģērbtuves durvis un paskatījās uz mani:

– Kundze, kādu kleitu tu šodien vilksi?

– Lūdzu, nenogurdiniet mani ar jautājumiem… Izvēlieties pats.

Sadija pasmaidīja, ielīda ģērbtuvē un drīz vien nostājās man pretī, rokās turot gaiši zaļu kleitu.

– Kas ir tavs mīļākais?

«Lieliski,» es piekritu. – Tavs mīļākais derēs

Kurš zināja, ko Agnese mīl?

Sadija veikli ievilka mani kleitā, kas izrādījās patiešām ļoti pievilcīga. Tad Sadija aizpogāja mazās perlamutra pogas, iztaisnoja pienainās mežģīnes, kas bija piešūtas gar kleitas kakla izgriezumu, un apmierināti pasmaidīja:

– Vai mēs veidojam matus kā parasti?

Es nopūtos:

– Noteikti…

Ļoti ātri un rūpīgi mana cirtas galva tika izķemmēta ar kaula ķemmi un piesprausta ar kaula spraudītēm.

Sadija atkal pasmaidīja un maigi pieskārās manai sejai ar dvesmu. Acīmredzot plāns pūdera slānis bija viss grims, ko šī dāma sev atļāva.

Sadija apgriezās uz papēžiem, atmeta lielas skaistas kastes vāku un paskatījās uz mani ar jautājumu:

– Kādām rotām dāma šodien dos priekšroku?

«Šodien, Sadij, es labprātāk atstātu izvēli tev,» es atbildēju. «Pēc kritiena man ļoti sāp galva, un es nevaru skaidri domāt… Šodien visu izlemsim paši.»

Izskatījās, ka Sadija nebija pret šo variantu un, nedaudz padomājusi, no melna samta somas izņēma skaistu kaklarotu, kas mirdzēja ar zaļiem akmeņiem, kas ierāmēti dzeltenīgā metālā.

Zelts un smaragdi?…

Uzreiz man ausīs tika ielikti auskari no tiem pašiem akmeņiem.

Visu darbību noslēdza masīva rokassprādze un gredzeni. Man dekorācijas bija acīmredzami par daudz, bet Sadija rīkojās tik pārliecinoši, ka es to pieņēmu.

Tālāk viņa pastiepa roku uz plauktu, uz kura stāvēja pudeles – kristāla, caurspīdīgas, dažas bija kaut kādos sarežģītos rāmjos ar dekorācijām, dažādiem akmeņiem un emaljas ziediem.

Sadie jautāja:

– Kā ar smaržām, kundze?

Es pastiepu roku:

– Lūdzu, iedod man vieglākos,

Es patiesi cerēju, ka Agneses kundzei nepatīk smagas smaržas, jo es tās vienkārši nevaru ciest.

Sadija pamāja ar galvu un paņēma tumši zaļo stikla pudeli.

Es rezignēti pamāju ar galvu:

– Tikai piliens. Baidos, ka spēcīgā smaka man tikai stiprinās galvassāpes.

Aromāts izrādījās patiešām maigs, kaut kā garšaugs un svaigs.

Nu, Agnese, tev iet lieliski, ja vien es apstiprinu visu, kas tev patika.

Es piecēlos, mana sirds dauzījās, kājas padevās. Pusdienas ar kādu nepazīstamu, nesaprotot, kā uzvesties, ko teikt, un turklāt es pat nezinu, kur iet!

– Sadi, vai vari mani pavadīt, lūdzu?..

Viņa satvēra mani aiz elkoņa – jāsaka, ļoti uzmanīgi – un, acīmredzot, veda mani uz ēdamistabu.

Mīļās istabenes pavadībā iegāju lielā istabā, manuprāt, pat zālē.

Pa vidu bija liels galds, piekrauts ar traukiem, dažiem traukiem un glāzēm.

Acīs viss zibēja, galva griezās, patiesībā man steidzami vajadzēja pievilkties.

Paskatoties apkārt, es redzēju, ka ēdamistabā ir vairāki vīrieši.

Viņi steidzās mani sveicināt.

Pirmais uzlēca jauneklis, kurš pavadīja mani ratiņos. Viņš bija diezgan izskatīgs – gara auguma, skaisti ieveidotiem matiem, sava veida varoņmīlis, blondīne ar zilām acīm.

Man likās, ka šis blondais puisis īpaši vērīgi skatījās man acīs un saspieda manu roku nedaudz spēcīgāk par pārējiem.