Ceru, ka šai Agnesei ar viņu nebija attiecības? Nē, ne šo! Es pat negribu par to domāt.
Arī pārējie trīs kungi pusmūžā un diezgan patīkamā izskatā mani sagaidīja ļoti draudzīgi.
Es nedaudz atslābu un izelpoju…
Bet tad viņš parādījās durvīs…
4 nodaļa
Tiklīdz es ieraudzīju šo vīrieti, mana galva sāka dauzīties: «Skrien, bēdz, briesmas!»
Vīrietis bija ģērbies viscaur melnā – no galvas līdz kājām, pat rokas bija paslēptas plānos melnos cimdos. Vienīgais, kas izcēlās no pilnīgi melnā attēla, bija lielais gredzens, kas tika nēsāts virs zīmoga. Gredzens bija izgatavots no kāda nezināma metāla, nevis zelta vai sudraba, ļoti liels, un, kad uz tā krita atspulgi no daudzajām ēdamistabā aizdegtajām svecēm, gredzens mirgoja ar spilgtām gaismām – tas bija gan skaists, gan baismīgs. laiks.
Svešinieks bija garš, platiem pleciem, un viņa melnie mati karājās gandrīz līdz pleciem. Viņam bija maza, smaila bārda un tas, ko es sauktu par degunu, bet viņš bija vairāk plēsīgs nekā lepns.
Bet pats galvenais, kas mani biedēja, ieraugot šo šķietami diezgan izskatīgo kungu, bija viņa skatiens.
Viņa melnās acis zem sarauktajām uzacīm izskatījās tik caururbjošas un rāpojošas, ka man gribējās ar rokām aizsegt seju vai vēl labāk aizbēgt kaut kur tālu.
Šis vīrietis nolieca galvu, sveicināja mani ar kādu vispārīgu frāzi, tad visiem pārējiem viegli paklanījās.
No tā, cik ar cieņu viņi sveicināja šo kungu, es sapratu, ka viņš ir kaut kāds svarīgs un cienīts cilvēks. Un ka man ir jābūt ļoti uzmanīgam un modram ar šo «melno» vīrieti.
Pie durvīm sāka stāties cilvēki ar jauniem traukiem, sapratu, ka laiks doties pie galda. Laipni smaidīdama, viņa izdarīja neskaidru žestu:
– Lūdzu, kungi.
Jaunais blondais vīrietis pielēca un izvilka man krēslu pie galda galvgaļa. Lieliski, tagad es zināšu, kur sēdēt. Pārējie viesi sēdēja man abās pusēs un viņam pretī ieņēma tikai rāpojošais vīrietis melnā krāsā, viņš nekad nenovilka cimdus, bet likās, ka tas nevienu nepārsteidza.
Vakariņas bija nesteidzīgas, kalpi nesa un aiznesa traukus un lēja dzērienus. Es iemalkoju baltvīnu, pēc tam iemalkoju paštaisītu limonādi un ar dakšiņu ap šķīvjiem mētāju nelielus, man nezināmus trauku gabaliņus, pamatojot to ar to, ka neesmu pilnībā atguvies un nevaru ēst.
Saruna ritēja kā parasti. Ik pa laikam iespraudu piezīmes, pasmaidīju, pamāju.
Beidzot es arī uzzināju, ka jauno blondo vīrieti sauc Augusts de Kontjē, vienu no vecāka gadagājuma vīriešiem, garu un resnu, sauca par baronu Bernardu, īsu kungu, kurš nepārprotami cieta no elpas trūkuma, sauca par monsieur Dupont, trešā vārds. vīrietis, pilnīgi pliks, es un nedzirdēju vai palaidu garām. Viņš bieži smējās un stāstīja smieklīgus stāstus.
Visi melnajā tērpto kungu vienkārši sauca par Milordu. Tāpēc saprotiet, ko tas nozīmē. Viņš neēda daudz, dzēra nedaudz sarkanvīna no kristāla glāzes, maz runāja, bet ļoti uzmanīgi visus klausījās un pamāja vai kratīja galvu.
Tikai vienu reizi, kad Augusts stāstīja par saviem suņiem un to, kā viņi dievina mazo kaķēnu, kas pēkšņi parādījās audzētavā, Milords plati pasmaidīja. Viņa smaids pilnībā pārveidoja viņa seju – es pēkšņi ieraudzīju skaistu, drosmīgu, vēl ne vecu vīrieti.
Es nenovērsu acis no viņa, mani tik ļoti pārsteidza šis īslaicīgais smaids. Viņš paskatījās uz mani – un smaids uzreiz pazuda no viņa sejas, un Milords atkal pieņēma savu agrāko auksto izskatu.
Viņš paskatījās uz mani pāri galdam, un viņa nākamais jautājums, kas bija adresēts man, ieveda mani stuporā:
– Agneses kundze, kad apsolīja ierasties jūsu dēls, mūsu cienījamā Kamila?
Jā, man ir dēls. Vai arī Agnesei ir dēls? Bet Agnese, tā ir. Es izskatos ļoti jauna? Nu laikam jau toreiz (kad?) viņi agri apprecējās un agri dzemdēja…
Varbūt ir vairāk bērnu? Tas viss kā viesulis pazibēja pa galvu… Ko atbildēt? Es pasmaidīju un iedzēru malku vīna:
– Drīz, jau drīz.
Pēc tam piecēlos no galda, atvainojos, ka nācu pamest kompāniju, atsaucoties uz reiboni (kamēr to vēl jutu), un lūdzu viesus nekautrēties un pavadīt patīkamu vakaru.
Vīri piecēlās un nolieca galvas, bet es izgāju no ēdamistabas un izgāju koridorā.
Istabene, vairs ne Sadija, aizveda mani uz guļamistabu, palīdzēja izģērbties, nomazgāties un uzvilkt naktskreklu. Pēc tam viņa gribēja man izķemmēt matus, bet es atteicos, jo man sāpēja galva! Es viņu aizsūtīju un beidzot paliku viena.
Un tagad es sēdēju omulīgā krēslā, ietinusies lielā šallē ar gariem pušķiem, kamēr manas domas lēkāja, lēkāja, pat metās. Esmu apmulsusi, nobijos, nezinu, ko darīt.
Pēkšņi pa pusatvērto logu izlidoja paka – tas izrādījās papīrā ietīts mazs akmentiņš. Pēc to atlocīšanas man palika auksti, kad ieraudzīju tikai vienu vārdu, kas rakstīts ar lieliem burtiem: «RAGANA».
5 nodaļa
Kājas padevās, sirds dauzījās, galvā pulsēja tikai viena doma – kas tas ir? Vai kāds mani redzēja nokrītu no debesīm? Vai arī kāds saprata, ka Agnese nav tā pati, ne īstā?
Un pēkšņi spilgts uzplaiksnījums, ieskats – ja nu šī ir piezīme tai Agnesei?
Ko darīt, ja kāds par viņu kaut ko zina vai tur aizdomās par kaut ko neskaidru?
Dievs, es pat nesaprotu, cik tagad ir laiks, kāda ir šī vieta un kas apdraud sievieti, kura tiek apsūdzēta burvībā…
Es daudz lasīju par inkvizīciju, skatījos filmas par Seilemas raganām un atcerējos vēl kaut ko, bet vai tiešām šeit ir tik biedējoši? Ugunskuri, spīdzināšanas, raganu mednieki? Nē, tā nevar būt!
Es apgūlos gultā un, dīvainā kārtā, ļoti ātri aizmigu un man pat nebija neviena murga.
* * *
No rīta visi rituāli atkārtojās – ģērbšanās, mazgāšanās, vieglas brokastis, kas pasniegtas uz terases…
Vairākas reizes uztvēru Vereti skatienu, kurš, labu dienu novēlējis, devās projām veikt kādus mājas darbus.
Jāatzīst, ka viņa ātri un profesionāli atrisināja visus ikdienas jautājumus, deva norādījumus istabenēm, pavārei un dažiem dārza vīriem – varbūt dārzniekiem vai strādniekiem.
Darbs ap Vereti ritēja uz priekšu, visi bez ierunām pildīja viņas norādījumus, tika mazgātas grīdas, laistītas puķu dobes, no virtuves nāca gardais cepšanas aromāts.
Vakardienas dandy kučieris lēnām gāja gar terasi.
Šodien viņš valkāja svītrainas zeķes, un kurpju sprādzes šķita nedaudz lielākas.
Viņš paklanījās, sveicinādams mani, un devās nozīmīgi tālāk virzienā, no kurienes bija dzirdama zirgu ņurdēšana. Es viņam pamāju ar galvu un neviļus pasmaidīju – ļoti kolorīts raksturs.
Es sēdēju, skatījos apkārt un domāju par to, kurš varēja uzrakstīt šo rāpojošo zīmīti.
Vakardienas viesi sēdēja nedaudz ilgāk par mani – vai tas bija viens no viņiem?
Vai arī tā ir kāda no istabenēm, dārza strādnieki, vai kāds svešinieks, kas ielīdis īpašumā. Un kaut kā neiedomājos, ka varbūt tā ir tikai kāda aizvainota meitene vai dusmīgs Vereti?
Varbūt Agnese viņus kaut kā lieki aizvainoja vai nesamaksāja pietiekami daudz par darbu? Kaut kāda protesta zīme pret dāmu? Es nedaudz uzmundrinājos. Nav jākrīt panikā no nekurienes, kad pienāks diena, būs risinājums!
Manas dienas pagāja klusi un mēreni.
Es centos biežāk palikt viena, atsaucoties uz slimību.
Īpašums dzīvoja un strādāja bez manas līdzdalības.
Māju un dārzu pārvaldīja Vereti, visu plašo īpašumu pārvaldīja Timotija kungs, pieticīgs un nopietns, apmēram piecdesmit gadus vecs vīrs. Viņš dzīvoja kopā ar sievu jaukā mājā netālu no mūsu lielās mājas. Man ļoti patika viņa sieva – resna, smejoša Marija, ļoti draudzīga, bet tajā pašā laikā nav garlaicīga ar tukšām runām.
