Pārsteigta par viņa atbildi, es skatos uz viņu un nesaprotu. Tas nevar būt.... Es nenokārtoju eksāmenu un projektu, lai to saņemtu.... Kā viņam tas viss izdodas? Nauda nevar visu izlemt par citiem cilvēkiem. Vai arī tā izlemj visu par visiem?
– Ko? Bet…" es pārsteigti izteicos.– Tas tā nevar būt!
– Jums jādomā par kaut ko citu! Un aizmirst par saviem draugiem....– saka Sergejs.
– Vai tu nesaki, ka man ir tiesības izvēlēties?
– Vai tevi kaut kas uztrauc?– Viņa man jautā.
– Apģērbi manā garderobē ir pārāk atklāti. Es nevaru sazināties ar cilvēkiem, kurus pazīstu, un viss tas.... Man šķiet, ka tu man kaut ko nesaki....
Es tik daudz ko vēlos viņam pateikt.... Bet mani pārtrauca telefona zvans. Sergejs izņēma telefonu un atgriezās birojā. Es stāvēju vestibilā apmēram desmit minūtes. Mēģinu noskaidrot, kas noticis, bet pagaidām nevaru to izdarīt. Viss prasa laiku.... Marats un Jana stāv viens otram blakus un par kaut ko čukst. Man ir vienalga. Es gribu saprast, kāda ir viņa palīdzība....
Sergejs iznāca no kabineta, un uz brīdi man šķita, ka viņš ir auksts. Man uz ādas uzmetās zosāda. Viņš izskatās dusmīgs. Mahiniski atkāpjos no viņa.....
– Neuztraucieties! Ja drēbes jums nepatiks, mēs tās nomainīsim.... Tagad jums vajadzīgas brokastis! Jana, aizved Ritu uz ēdamistabu!– viņš teica, skatoties uz mani.– Man ir steidzami jārīkojas! Tāpēc negaidiet un brokastojiet....
Es paskatījos uz Sergeju un sekoju Janai. Man nav vēlēšanās ēst brokastis. Visa šī situācija mani ļoti uztrauc. Man ir daudz jautājumu. Tikai Jana neļaus man darīt muļķības.
Es eju cauri un apsēžos pie galda. Te atkal ir pārāk daudz. Es negribu ēst viena. Man šeit neviena nav..... Nav ar ko runāt....
– Jums vajadzētu brokastot.– teica Jana.
– Es negribu brokastot viena. Kāpēc tu neēd kopā ar mani?
– Mēs esam tikai darbinieki un jau sen esam brokastojuši.– viņa teica
Pēc viņas teiktā man vispār negribējās ēst brokastis. Man negribīgi nācās ēst vismaz maz.... Es piecēlos no galda un aizgāju uz guļamistabu. Sergejs teica, ka es varu apskatīt māju, bet man nav vēlēšanās to apskatīt. Un sēdēt un neko nedarīt, es nevaru....
– Jana.... Sakiet, vai šeit ir kādas grāmatas? Es nevaru šeit vienkārši sēdēt un neko nedarīt.– Es viņai saku.
– Nogulieties vannā un izbaudiet savu brīvību.– viņa atbild.
Esmu viens pats guļamistabā, karājos no stūra uz stūri. Jana atnesa vakariņas guļamistabā. Viņa man neko nesaka. Es tikai sēžu krēslā un skatos pa logu.... Pārdomāju Sergeja vārdus par izvēli, un domāju, ka zinu, ko man vajadzētu darīt tālāk....
8. nodaļa
Sergejs
Rita jau ir pamodusies. Maratam vajadzēja brīdināt Janu, lai viņa izskatās pareizi, ņemot vērā viņas vēlmes..... Meitene jau izskatās kā nomedīts dzīvnieks. Pēc slepkavības mēģinājuma pret viņu stingri uzdeva apsargiem viņu uzraudzīt. No Ritas galvas nedrīkst nokrist ne mats....
Atveru no biroja atsūtīto jauno piegādes dokumentu un pirms parakstīšanas to rūpīgi izlasu. Šis jautājums ir jārisina tūlīt. Tad man jātiek galā ar Kristīnu. Viņa pati sev izraka bedri.
Es domāju, ko ar viņu darīt. Nav jēgas viņu nogalināt, bet ir viegli viņu aizmukt. Es jau grasos sazināties ar savu padoto, kad no zāles atskan Ritas balss.
Kas tur notiek? Vai viņa vēlas mani redzēt?
Es pieceļos no rakstāmgalda un iznāku no kabineta. Rita pagriezās pret mani. Es ātri ieskatījos viņas izskatā un ieraudzīju apmulsumu skaistajā sejā. Marats un Jana atkāpās malā. Viņi zina, ka es nevaru paciest, kad man stāv uz muguras. Es tuvojos Ritai. Viņa ir tā, kas mani šobrīd visvairāk interesē. Es ieskatos viņas zilajās acīs un pamanu uztraukumu. Es brīnos, kas viņai bija tik steidzami nepieciešams.... Klausos, kā viņa stāsta par mācībām, draugiem un drēbēm, kas viņai nepatīk.... Es redzu, ka viņa grib vēl kaut ko pateikt, bet visu sarunu pārtrauc telefona zvans.
Es atbildu uz zvanu un otrā galā dzirdu pazīstamu balsi. Kurš gan būtu domājis, ka Demjans uzdrošināsies man piezvanīt personīgi? Tam jābūt pamatotam iemeslam. Es domāju, ka šis iemesls ir Rita......
– Nu, sveiki tur! Es dzirdēju baumas, ka tu esi paņēmis Ilyas preces! Tas nav kārtībā!– Demyan teica.– Vai es tev to iemācīju? Melnais vilks!
Es jūtu, ka saruna var pāriet uz paaugstinātu toni, un es negrasos meiteni iesaistīt sarunā. Es dodos uz savu kabinetu un aizveru durvis. Ir lietas, ko viņai vēl nevajadzētu zināt. ......
– Viņa pieder man, Demjan! Ilyas atteicās no piedāvātās naudas! Neviens negribēja viņam piedāvāt vairāk!
– Jebkurā gadījumā, ja neesat pieskāries precēm, atdodiet tās! Pretējā gadījumā jūs zināt, kas var notikt!– sacīja Demjans un nolika klausuli.
Ak, kur nu vēl. Vai viņš vispār dzirdēja, ko viņam teica? Dusmu uzplūdā es atmetu telefonu malā un dodos atpakaļ uz vestibilu. Rita skatās uz mani ar neizpratnes pilnu skatienu un atkāpjas......
– Neuztraucieties! Ja drēbes jums nepatiks, mēs tās nomainīsim...... Tagad jums vajadzīgas brokastis! Jana, aizved Ritu uz ēdamistabu! Man steidzami jārīkojas! Tāpēc negaidiet un brokastojiet....
– Marat, ejam ēst!– Es runāju nopietni.
Es dodos uz viesu istabu. Ja Kristīna man nepastāstīs, ko Iljass ir iecerējis, viņai būs vēl sliktāk. Viņa ir šeit, lai kaut ko izspiestu, par to es nešaubos. Atveru durvis un ieraugu Kristīnu saplēstā kleitā. Ar smaidu uz sejas eju pie viņas un apsēžos viņai pretī.
– Vau, tu esi diezgan labi turējusies…" Es saku, pieskaras viņas matiem.
– Don't.... Nevajag…" Kristīna raudādama sacīja, spiežot kājas uz augšu.
– Tevi brīdināja nepārkāpt robežu!– Es draudīgi teicu, bīdams roku gar viņas apakšstilbu.– Tagad paskaties uz sevi!
– Es ne.... tevi ienīstu!– Kristīna kliedza.
Satver viņu aiz kakla, lai viņa klusētu. Es negribu, lai Rita viņu dzirdētu vai redzētu. Kristīna šobrīd izskatās kā piekauts kaķis.
– Kas tu esi, lai celtu uz mani balsi?– Es viņai jautāju.– Es grasījos tevi palaist, bet tagad esmu pārdomājis!
Kristīnes acis no bailēm paplašinājās. Viņa baidās. Viņai vēl ilgi jāstrādā, tikai tagad nevis savam labdarim, bet maniem puišiem, un samaksa par labi padarītu darbu ir dzīvība.
– Marats, iesēdini viņu mašīnā! Mēs izbraucam!
– Braucam!– Marats negribīgi sacīja un satvēra Kristīnas apakšdelmu.
Pāri pilsētai mēs nokļuvām bāzē, kur trenējas mani cilvēki..... Es izkāpju no mašīnas un satieku savu palīgu....
– Boss!– sacīja vīrietis.
– Robijs! Man vajag vairāk cilvēku!– Es viņam saku.– Izvēlies labākos!
Es eju uz ēku un pret žogiem. Puišiem noderētu nomainīt vidi un sakopt. Es atspiežu elkoņus uz tiem un paskatos uz leju. Šobrīd notiek pāris cīņas starp labākajiem cīnītājiem. Es skatos uz tiem no augšas. Puiši ir labā formā. Robijs viņus ir labi sagatavojis, taču viņiem jāstrādā pie taktikas. Es skatos uz savu pulksteni. Man nav daudz laika. Man vēl ir jārūpējas par dažiem steidzamiem darījumiem.
– Ei, puiši! Es šodien esmu labā noskaņojumā, gaidiet no manis paaugstinājumu un prēmiju!– es viņiem saku, svilpinādams.
Es iznāku no ēkas un tuvojos Robijam. Es grasos ar viņu aprunāties, arī.....
– Tātad, vai jūs izvēlējāties puišus?
– Jā, viņi ir pie mašīnas.– Robijs atbildēja.– Vai kaut kas notika?
– Nekas! Esi gatavs visam.– Es atbildēšu.
– Lai ko jūs teiktu!– Robijs atbildēja.
Es piegāju pie mašīnas un paskatījos uz puišiem. Viņi visi ir labā formā. Tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Es atstāju meiteni šeit. Viņa nevar aizbēgt no šejienes.
– Dosimies atpakaļ!– Es viņiem saku.
Es iekāpju mašīnā un dodos mājās. Aizdedzu cigareti un atliecos sēdeklī. Es ieelpoju dūmus un domāju par to, ko varētu darīt Demjans. Bez viņa man bija daudz ienaidnieku, par dažiem no tiem Demjans pat nezināja. Kad atgriezos mājās, gaitenī sastapos ar Yanu.
– Apstājies! Paēdini zēnus! Turklāt būs labāk, ja Rita šovakar ieturēs vakariņas pie sevis. Viņai tā būs labāk.
