– Sergej, es tevi labi pazīstu! Kādēļ tev tas vajadzīgs? Vai vēlaties spēlēt labdari?– Ilyas teica.

– Tā jau ir mana problēma! Es jums maksāju, un jūs atstājiet viņu mierā!

– Tev nevajadzēja to visu sākt!– Iljass bija sašutis un pameta biroju.

Šeit жес@ка.Выхожу no kabineta, un es pamanīju Ritu. Viņas samērā mīlīgā sejas izteiksme nav maināma.... Viņa pat nenojauš, ka viņai būs jāatdzimst no jauna. Marats stāv viņai blakus un izskatās noraizējies. Acīmredzot kaut kas ir noticis....

– Vai vakariņas ir gatavas?– Es jautāju Janai.

– Jana, ej un noskaidro!– Marats teica.

Jana devās uz ēdamistabu. Manas acis ir pievērstas Ritai. Izņemot pievilcību, es viņai neko nejūtu.... Jā, viņa ir jauka meitene.... Nav brīnums, ka Ilyas nav sevī. Pārorientēju skatienu uz Maratu, kurš sarunājas ar sargiem. Es tuvojos viņam, lai noskaidrotu, kas notiek......

– Kas notiek?

– Kristīna ir šeit, viņa ir pie durvīm!– Marats teica.

– Kas jes@ka, slikts laiks, kā vienmēr!– Es nopriecājos, saspiežot rokas dūrēs.

– Ko darīt?– jautāja Marats.

– Ielaidiet mani! Uzzināsim, ko viņa vēlas!

Es atnesu vēl vienu. Ilyas to izdarīja? Nolēma noskaidrot, kas notiek? Tā nenotiks.....

– Un Rita? Kas ar viņu?– jautāja Marats.

– Viņa ir mana!– Es saku ar smaidu uz sejas.– Izvēlies labāko, lai viņu sargātu. Ilyas, ka ещеубл@док.Он neļaus tai aiziet!

– Tur esošie puiši iztaujāja vīrieti, kurš bija mēģinājis noslepkavot Ritas dzīvību. Katrā ziņā viņam nebija nekāda sakara ar Iljasu. Viņš teica, ka kāds puisis viņam par to samaksājis, un viss. Kas tas puisis ir, viņš nevar aprakstīt!

– Jūs domājat, ka tas man kaut ko pasaka?– Es metu to uz viņu.– Sekojiet standarta paraugam.... Atbrīvojieties no viņa, ja viņš neko nezina!

Es stāvu ar muguru pret Ritu. Viņai nevajadzētu uz to skatīties. Kristīna ieskrien mājā un metas man klāt. Es nevaru paciest, kad cilvēki tā rīkojas, bet cenšos savaldīties. Visas šīs muļķības par viņas pazušanu man sāk dzīt nervus. Bet visvairāk mani sadusmoja tas, kā viņa runā ar Ritu. Viņa nav sava mazā pirkstiņa vērta. Es vairs nespēju sevi savaldīt. Kristīna pēdējā laikā ir uzņēmusies pārāk daudz. Vairāk, nekā viņai vajadzētu. Viņa ir tikai shl@ha, bet viņa uzvedas kā mājas dāma........

– Noklusē un seko man!– Es satvēru viņai roku, lai aizvilinātu viņu prom no Ritas.– Marats, aizved Ritu uz ēdamistabu. Es būšu turpat!

– Nāc, tā būs labāk.– pagriežas pie Ritas un ved viņu prom.

Es aizvedu Kristīnu uz viesu istabu. Tālākajā istabā, kur neviens viņu nevar dzirdēt, un aizslēdzu durvis. Viņa skatās uz mani, un viņai tas patīk. Šī idiote vēl nav sapratusi, kas viņu gaida. Kristīna apsēdās uz gultas bez manām zināšanām.... ♪ Spēlējot spēles ♪

– Vai es tev ļāvu apsēsties?

– Bet tev tas patīk…" Kristīna teica.– Vai tas ir tās meitenes dēļ? Kas viņa ir?

– Piecelties!

Tas ir viņas paštaisnums, kas mani sadusmoja. Lielākā daļa vieglprātīgo cilvēku vispār nelieto prātu. Meklējot peļņu, viņi aizmirst par vissvarīgāko..... Par savām manierēm un cieņu.... Tādu sirsnīgu un tīru meiteņu, kā Rita, ir palicis tikai nedaudz..... Esmu gatavs viņām palīdzēt, bet ar tām, kas pārkāpj robežu, man ir citas sarunas…

– Kā tu uzdrīkstējies ierasties manā mājā bez ielūguma? Es neatceros, ka būtu tevi rezervējis uz šovakar.– Es paaugstinu toni, skatoties viņai acīs.

– Es… es… es… es…" viņa saka.

– Jūs gribējāt uzpildīt! Es tev to došu! Jūs to ilgi atcerēsieties....

Rita

Atveru acis un palūkojos apkārt. Šī vieta ļoti atšķiras no mājām. Pirmo reizi pēc ilgāka laika man izdevās aizmigt. Man būs vajadzīgs ilgs laiks, lai pierastu pie jaunās vides, jo tagad viss ir citādāk. Es vēl neesmu pārliecināta, ka varu uzticēties Sergejam. Kaut kas viņā mani dara piesardzīgu....... Bet vismaz neviens mani šeit nav sāpinājis, izņemot slimnīcas iekārtojumu.

Es izkāpu no gultas un piegāju pie loga. No turienes paveras lielisks skats uz milzīgo dārzu pagalmā. Taču mani uztrauc, ka lejā ir pārāk daudz cilvēku. Es taču tagad nevaru spert soli, vai ne?

Palikšana ārpus Iljasa rokām un ārpus tēva mājām negarantē manu drošību, bet Sergejs mani pārliecina par pretējo.

– Tu jau esi pamodusies? Brīnišķīgi!– teica Jana.

– Kas notiek lejā? Kāpēc tik daudz sargu?

– Viena no Sergeja Viktoroviča prasībām! Māja tiek apsargāta gan ārpusē, gan iekšpusē. Papildus apsardzei pa visu perimetru ir izvietotas kameras, un tikai dažās vietās to trūkst.– viņa atbildēja.

– Sergejs Viktorovičs, kas viņš ir?

Viņa paskatījās uz mani un smagi nopūtās. Vai arī viņa nespēj atbildēt uz maniem jautājumiem.... Sergejs ir aizliedzis visiem sazināties ar mani? Vai tikai tiem, kas daudz zina un var sniegt man atbildes?

– Viņi jums neko neteica?– atbildēja Jana.– Sergejs Viktorovičs, ietekmīgs cilvēks. Viņš ir labi pazīstama personība....

– Es nesaprotu.... Vai viņš ir gangsteris?

– Savā ziņā. Tev vajadzētu būt uzmanīgai, ko vēlies viņa tuvumā.– atbildēja Jana.– Viņš nogalināja vairāk nekā vienu cilvēku....

Tas nevar būt.... Kāpēc viņa man to visu stāsta? Kāpēc es gribēju par viņu uzzināt? No domas, ka viņš varētu mani nogalināt, mani pārņem krampji. Es domāju par to un nevaru saprast, kas ir..... Viņš teica, ka vēlas man palīdzēt.... Palīdzēt tev ar ko?

Es redzu, kā Jana aiziet līdz drēbju skapim un izvelk mežģīņu apakšveļu un kleitu. No kurienes visas šīs lietas? Viņa nolika visu uz gultas un pārgāja pie apaviem.

– Ko tu dari?

– Tev jāģērbjas.– Jana atbild.

Aplūkoju kleitu un konstatēju, ka tai ir dziļš izgriezums. Tas viss kopā ar mežģīņu apakšveļu liek man justies neērti un neērti, un es atkāpjos. Man šķiet, ka tas man ir par daudz, vēl vairāk, tas ir par daudz.

– Es… es to nēsāšu! Tas ir pārāk atklājošs.... – ar apmulsumu saku Janai.

– Uzmanīgi klausieties mani! Jums tas ir jāvalkā. Šajā garderobē ir gandrīz visas Sergeja Viktoroviča vēlmes, un tev jādara viss, kas tev likts. Nav vajadzības pretoties tam, kam jūs nevarat pretoties!– viņa teica nopietni.– Ātri ģērbieties! Nav vajadzības likt Sergejam Viktorovičam gaidīt.

Es negribīgi uzvelku visu, ko man sagādāja Jana. Tā ir dīvaina sajūta, it kā es neko no tā nebūtu valkājusi, man tas liek justies neērti. Es nevaru tā iet ārā.....

– Braucam!

– Pagaidi… – es kautrīgi saku.– Vai Sergejam Viktorovičam ir vēl kādas vēlmes, par kurām es nezinu?

– Jā! Bet jums par tām vēl nav jāzina! Viņš dos jums zināt…

Es kopā ar Yanu aizgāju lejā, kur sastapos ar Maratu, kurš bija ceļā uz Sergeja biroju. Viņš mani ieraudzīja un apstājās.

– Es redzu, ka tu viņu esi padarījis skaistu!– sacīja Marats, pagriežoties pie Janas.

– Viss ir tā, kā jūs prasījāt… – atbildēja Jana.

Ko? Viņi runā tā, it kā manis te nebūtu. Es visu dzirdu un redzu, bet neko nesaprotu. Vai viņi ņirgājas par mani?

– Labi!– Marats atbildēja.

Viņš gatavojās doties ceļā. Es nevaru vienkārši stāvēt malā. Tas viss mani dara saspringtu un nobijušos.

– Pagaidiet…" Es pagriežos uz Maratu.

– Vai tev ir problēmas?– Marats aukstasinīgi jautāja, skatīdamies uz mani.

– Sakiet, kur ir Sergejs Viktorovičs, man ar viņu jārunā! Tas ir svarīgi! – saku, skatoties uz Maratu.

– Pastāsti man, es viņam pastāstīšu!

– Nē…" es kautrīgi atbildēju.– Man ar viņu jārunā personīgi!

Dzirdu durvju atvēršanas skaņu un pagriežos. Sergejs iznāca no sava kabineta un devās man tieši pretī. Sirds man krūtīs sāka drudžaini pukstēt. Un viņš nepievērš uzmanību Maratam un Janai...... Viņš nāk tieši pie manis un skatās man acīs.

– Kas notiek?– jautā man.

– Cik ilgi jūs gatavojaties mani šeit turēt? Manas studijas, mani draugi un…" Es nepabeidzu.

– Vai tas ir viss, kas tev rūp?– viņš jautāja, skatīdamies uz mani.– Jūsu diploms ir uz mana galda. Tavi skolotāji bija tik laipni, ka pasniedza tev to agrāk.