– Kas tā ir? Jaunā kalpone?– viņa jautāja neapmierināti.– Kāpēc viņa nestrādā? Ātri sakopiet šo vietu, uz ko jūs skatāties!

– Noklusē un seko man!– Sergejs sadusmojās un sagrāba viņai roku.– Marats, aizved Ritu uz ēdamistabu.

– Nāc, tā būs labāk.– sacīja Marats, velkot mani aiz rokas.

Sergejs pazuda gaitenī, un es nolaidu skatienu un nezinu, ko domāt.... Man tas ir grūti. Bet Marats tagad ir daudz pieklājīgāks nekā pirms dažām minūtēm. Viņš uzliek man rokas uz pleciem un aizved mani prom.

– Ignorējiet to un neļaujiet tam iet uz savu galvu....– viņa runā tā, it kā būtu noraizējusies par mani.

Tikai man nav par ko uztraukties.... Es sekoju Maratam un nokļūstu plašā ēdamistabā. Man pavisam nepierasta atmosfēra..... Šeit viss ir gaišās krāsās.... Viss ir izgatavots ar gaumi un izskatās vienkārši neticami.... Es jūtos kā muzejā....

– Sēdi!– Marats teica.

Es apsēžos pie galda, bet man vispār negribas ēst. Es neesmu pieradusi ēst, kamēr visi nav sapulcējušies. Un šeit ir tik daudz ēdiena, ka varētu pabarot visus Sergeja sargu......

Sergejs atgriezās pēc pusstundas, it kā nekas nebūtu noticis. Viņam šobrīd diez vai rūpēja ēdiens. Es nezinu, ko es gaidu.... Sergejs ir vecāks par mani. Cik es esmu stulba.... Es domāju, ka ir muļķīgi cerēt, ka es viņam varētu mazliet patikt.....

– Kāpēc tu neēd?

– Vēl ne visi ir pie galda…" es viņam atbildēju.

– Jūs varat sākt, kamēr vēl nav atdzisis! Jums nevajadzētu ilgāk gaidīt, ja jūs apsēžaties, sāciet ēst....

Pēc vakariņām es kopā ar Janu devos uz kāpnēm. Mani kaut kas grauž iekšā. Un tā nav laba sajūta..... Nē, tās nav bailes. Bet blakus viņam sirds man krūtīs sāk pukstēt straujāk....

– Kas notiek?– Jana jautāja.

– Šī meitene, Kristīna, kas viņa ir?

– Kristīna ir eskorts, kas ir atvesta šeit, lai apmierinātu Sergeja Viktoroviča vajadzības.– teica Jana.

– "Saprotu," es teicu, samazinot balsi.

Ja nebūtu Sergeja, droši vien tāds pats liktenis būtu sagaidījis arī mani. Varbūt man tomēr vajadzētu viņam uzticēties.....

– Iesim.– teica Jana.

Es aizgāju uz augšu un no lejas dzirdēju dīvainu skaņu. Es nevarēju saprast, vai tas bija kliedziens vai pīkstiens.... Apstājusies pie margām, es pagriezos. Viņš, šķiet, ir ap..... Tur lejā?

– Vai jūs to dzirdat? Kāds kliedz.

– Nav neviena, uz ko kliegt, droši vien tie ir suņi, kas iedzen kaķi stūrī, neskatoties uz to!– Jana teica.

Es palieku istabā viena ar savām domām, mēģinot saprast, kāpēc viņš man palīdzētu. Pat ja pieņemt, ka viņš kādreiz vēlēsies mani redzēt tādu kā šīs meitenes, es nepiekrītu.... Nekādā gadījumā....... Un tam nav nekādas jēgas...... Bet tikai doma, ka viņš bija blakus šai Kristīnei, liek man sāpēt krūtīs....... Vai es esmu greizsirdīga? Tas nevar būt....

Sergejs

Visā ceļa garumā Rita turas pie manis, ne mirkli nelaižot vaļā. Es saprotu, ko viņa jūt.... Bailes no tā, ka tava dzīve izgaismosies acu priekšā, nepazūd. Es noskaidrošu, kas to izdarīja, es nogalināšu viņu ar savām rokām.......

Mēs ieejam savrupmājā. Rita joprojām sēž, baidās kaut ko pateikt. Es saprotu, ka mūsu pirmā tikšanās aizgāja mazliet greizi.... Bet ir pienācis laiks viņai saprast, ka šeit viņa ir pilnīgi drošībā.... Neviens viņai nepieskarsies un nekaitēs. Viņa tiks aprūpēta....

– Braucam! Bez manas atļaujas tev ir aizliegts iziet no mājas.

– Es esmu cietumnieks? Vai man ir jāpaliek ieslodzītam?– viņa saka, skatoties man acīs.

– Nē! Tu neesi cietumniece Rita, tu esi mans viesis..... Tu vari atrasties jebkurā mājas vietā, bet dažas dienas tev būs jāatturas no došanās ārā......

Es dodos prom no Ritas. Dodot viņai iespēju paskatīties apkārt, lai viņa saprastu, ka ir droša..... Ļaujiet viņai paskatīties apkārt.....

– Bogdans, novieto sargus pa visu perimetru! Neviena pele nedrīkst tikt cauri!– Es viņam pavēlu.

– Nokopējiet to! Viss izdarīts....

– Un jā, puišiem vajadzētu turēt acis uz viņu....– Es viņam saku.

Es atgriežos pie Ritas. Es paņemu viņas roku un vedu viņu uz māju. Viņai būs laiks apskatīties apkārt, bet tagad viņai vajadzētu atpūsties un nomazgāties. Mēs uzkāpjam pirmajā stāvā un apstājamies pie guļamistabas gaiteņa galā. Neviena no manām sievietēm šeit nekad nav bijusi. Rita ir pirmā, kas dzīvo šajā guļamistabā blakus manai.

Viņa ir daudz piedzīvojusi. Viņai ir daudz jautājumu, kas situāciju nemainīs. Es neesmu burvis, un es nevaru mainīt notikušo. Man nav spēka mainīt viņas pagātni, bet es varu mainīt viņas nākotni. Dodiet viņai iespēju piepildīt savus sapņus.... Tikai tad, ja viņa to vēlas......

– Es daudz ko nesaprotu," viņa man saka.– Un es joprojām nesaprotu iemeslu, kāpēc tu man palīdzi....

– Klausies: "Reālo pasauli ir grūti saprast! Lai atdzimtu un sāktu no jauna, no daudz kā ir jāatsakās!" – Es viņai atbildu.

– Ziniet, man vienmēr ir teikuši, ka mana dzīve ir bezvērtīga......

– Muļķis! Tava dzīve pieder tev! Tev ir tiesības pašai pieņemt lēmumus, un man ir žēl, ka tev šī iespēja tika atņemta pirms..... Tagad, ja tu mani uzklausīsi, tu varēsi daudz ko kompensēt.... Centies nepiepildīt savu galvu ar domām.....

Rita atšķiras no visām pārējām meitenēm. Tīra un nelokāma.... Vienīgais, kas liek man eksplodēt galvai.... Kuru es gribu aizsargāt un aizstāvēt.... Viņa ir kautrīga, bet ne stulba. Viņai vienkārši nav drosmes.

Viņai ir vajadzīgs kāds, kas ar viņu aprunātos. Kāds, kam viņa var uzticēties.... Kamēr es par to domāju, pie mums pienāca mājkalpotāja. Viņa ir apmēram piecus gadus vecāka par Ritu. Es domāju, ka viņas sapratīsies.

Es vēršos pie Janas un pavēlu viņai pieskatīt Ritu un par visu ziņot man.

Es atstāju viņus vienus un dodos lejā. Marats un viņa vīri stāv pie biroja durvīm. Es ceru, ka viņi ir atnākuši ar jaunumiem. No Marata nomāktā skatiena varu noprast, ka ir radušies neparedzēti apstākļi, un man tas vairs nepatīk.

– Vai jūs viņu atradāt?

– Jā, tas ir izdarīts, viņš ir pagrabā, bet mums ir problēma!– Marats teica.– Iljass ar saviem vīriem stāv pie vārtiem. Viņš vēlas runāt!

– Ļaujiet viņam iziet cauri!– Es negribīgi viņam saku.– Es būšu kabinetā.

Viņš ir pēdējais, kas man vajadzīgs. Slikts laiks, kā vienmēr. Man vajadzēja to novietot agrāk, kad man bija iespēja.... Es eju uz biroju un apsēžos pie rakstāmgalda. Es zinu, kāpēc esmu šeit, un tomēr viņa klātbūtne liek man vēlēties nogalināt šo sūdi.

Iljass ar savu neapmierināto seju ielauzās manā kabinetā un trieca roku uz galda. Es redzu, kā viņš sadusmojās, un es pat zinu iemeslu..... Viņam vajadzīgs neliels nervu remonts....

– Ko jūs darāt?– Iljass bija dusmīgs.– Tavi vīri nogāza manus vīrus. Jūs nozagait manu meiteni, un viņa ir daļa no mana biznesa.

– Palēnini! Jūs neesat savā mājā! Meitene pieder man!

– Mums bija darījums!– Ilyas teica.– Tev nevajadzēja pieskarties maniem darījumiem, bet tu pārkāpi noteikumus! Šī meitene man tika pārdota par parādu! Tu viņai vēl neko neesi izdarījis… Atdod viņu atpakaļ!

Nekas nemainās. Cilvēki viņam ir tikai rotaļlietas, lai pelnītu naudu. Bet šoreiz es neļaušu viņam to darīt.......

– Cik daudz ir parādā viņas ģimene?– Es viņam atbildēju un izvilku čeku grāmatiņu.

– Ha-ha-ha… No kura laika jūs maksājat par prostitūtām?" Ilyas sarkastiski jautāja.

– Viņa nav prostitūta, kopš tu tā uzspridzināji savu pakaļu! Tagad saki man summu.– Es uz viņu rejāju.– Jo tu nesaņemsi meiteni!

Iljass droši vien saprata, ko es gribēju pateikt. Viņa seja krasi mainījās. Es nolēmu paturēt meiteni, bet viņš neļaus viņai atpūsties....

– Kurš teica, ka nauda ir vienīgā problēma? Jūs ielaužaties manā teritorijā!– Iljass bija sašutis.– Vai tu zini, cik es par to varētu saņemt izsolē?

– Vai jūs mani nedzirdējāt? Es viņu paturēšu! Aizmirstiet par saviem plāniem attiecībā uz viņu. Tev nebūs nekādu problēmu piesaistīt savam biznesam pāris citas jaunavas.– Es metu to uz viņu.