Dievs, viņš ir mans glābējs.... Ja nebūtu Marata, es nezinu, kas būtu noticis tālāk....

Sergejs pielaboja manu kreklu un izgāja kopā ar Maratu, atstājot mani vienu. Līdzās viņam es jutos piespiesta un padevīga, bet tagad, kad viņa nebija blakus, es varēju atviegloti elpot. Izmantojot Sergeja prombūtni, es pārģērbos viņa atnestajā kleitā un apavos. Visas drēbes lieliski pieguļ. Viņš pat nekļūdījās ar apakšveļas izmēru. Kad viņam bija laiks to izdomāt....

Domājot par to..... Es pat nepamanīju, ka palātas durvis ir aizvērtas.... Es izbrīnos, kad man uz pleca pieskaras roka. Es pagriežos un ieraugu Sergeju.

– Klusums! Tas esmu tikai es..... Tas bija ātri, tu pārģērbies!

– Es gribu no šejienes izkļūt? Vai tas ir iespējams?– es brīnījos, skatoties uz viņu. Es vairs nevaru šeit palikt. Man nekad nav patikusi slimnīcas atmosfēra. Un, cik vien sevi atceros, es bieži esmu bijis šeit....

– Sekojiet man.... – Sergejs sacīja, pielabojot kādu manu matu šķipsnu.– Un esi laba meitene....

– Es neesmu bērns! Kāpēc es tā teiktu? Man ir 23 gadi…

Es to saku un noķeru viņa vieglu ķiķināšanu.... Es nezinu, ko viņš ir domājis, bet tas mani mulsina....

Mēs izgājām ārā, ieskaujot apsargiem. Izzvanīja Sergeja telefons. Viņš apstājās, norādot uz melnu džipu.

– Iekāp mašīnā! Es būšu turpat!

Es eju pie mašīnas un skatos uz Sergeju. Viņš runā pa telefonu, neskatīdamies uz mani. Piebraucošas automašīnas skaņa lika man pagriezties. Pagriezu galvu un ieraudzīju viņu pārāk tuvu. Viss ap mani klusēja. Šķiet, ka visa dzīve pārāk ātri plūst manu acu priekšā. Manas kājas nepakļaujas....

Nobijusies aizveru acis un jūtu, kā spēcīgas rokas velk mani pie sevis. Muskatriekstu un priežu smarža noteikti ir Sergeja. Kad es viņu apskāvu, es nespēju pārtraukt drebēt. Man ir bail. Mēs abi nokrītam uz zemes. Es neko neredzu, tikai vēl spēcīgāk iegrimstu viņa kreklā....

– Sergej!" sauca Marats, pieskrienot.– Vai ar tevi viss kārtībā?

–Fuck! Sekojiet viņam pakaļ! Noskaidro, kas stāv aiz slepkavības mēģinājuma!– nopriecājās Sergejs.– Atrodi man šo mr@z dzīvu!

Es trīcēju. Es nevaru pārtraukt trīcēt savu ķermeni, un man acīs parādās asaras.... Es negribu viņu pamest.....

– Tas ir beidzies… – Sergejs izrunāja, glāstot manu galvu.– Nāc, mums jāceļas uz augšu....

Es atveru acis. No šoka nespēju atlaist. Man priekšā joprojām ir šī automašīna. Sergejs piecēlās no asfalta un palīdzēja man piecelties kājās.

– Nekas nesāp?– Viņš jautāja, skatoties manās asaru pilnajās acīs.

Es pakratīju galvu, saspiežot roku viņa piedurknē.

– Sergejs Viktorovičs!" sacīja sargs.

Es apsēdos mašīnā blakus Sergejam, bet mans ķermenis joprojām drebēja, un man nervozi trīcēja rokas.....

Sergejs

Ir pulksten 11 no rīta. Viņa ilgi snauž. Vai es viņu pārdozēju? Viņa jau kādu laiku nav pamodusies. Es uztraucos, līdz viņa sāka atmosties. Es izsaucu ārstu… Par tādu naudu, kādu es viņam maksāju, viņš drīz lidotu.

Viņš ienāk istabā, apsēžas viņai blakus. Viņa daudz mirkšķina. Viņa ir ļoti smieklīga. Ārsts rāda viņas pirkstus un lūdz viņai tos saskaitīt. Rita pretojas, jo ir pārliecināta, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tikai uz mani šie triki nedarbosies. Es domāju, ka es iejauksimies. Es pats nevēlos šeit iestrēgt. Man ir daudz darāmā.

– Atbildi, kad tev jautā!– Es viņai saku

Pēc maniem vārdiem viņa atver acis un paskatās uz manu roku. Dažas minūtes viņa ir apjukusi un tad paskatās zem segas.

Es turpinu skatīties uz viņu.... Vai viņa domā, ka es izmantoju viņas bezpalīdzības stāvokli? Kādas izkropļotas domas klejo viņas galvā. Lai gan, ja par to padomā, tas nav slikti. Let them hover.... I don't give a damn....

Es pagriežu skatienu uz ārstu. Analīzēm un visiem viņas izmeklējumiem jau vajadzētu būt gataviem. Visi šie testi ir tikai viltus. Mani interesē viņas izmeklējumu rezultāti. Man jāsaprot iemesls, kāpēc meitene bija jānosūta uz Ilyas..... Viss nav atkarīgs tikai no skaistās sejas, ir jābūt kaut kam citam.... Un šeit tas ir.... Meitene ir nevainīga....

Pēc rezultātu paziņošanas viņa sejā parādās apmierināts smaids. Tagad es sāku saprast, kāpēc Iljass nolēma to iegādāties. Diezgan vērtīgs eksponāts viņa kolekcijā, ko varētu pārdot par izdevīgu cenu. Bet, diemžēl, viņš to nedarīs.

– Atstāj mūs mierā!

Ārsts ir izgājis no istabas. Es stāvēju Ritas priekšā un nespēju atraut no viņas acis. Atzīšos, es negaidīju šādu rezultātu. Es labi zinu par Dimitrija lietām. Kā viņš uzdrīkstējās tā rīkoties ar meiteni.... Nolēma pelnīt uz viņas nevainības rēķina.... Tas neizdosies.... Rita paliek ar mani.... Tiklīdz viss mazliet nostabilizēsies. Es došu viņai iespēju izvēlēties – palikt vai doties prom. Ja viņa izvēlēsies otro iespēju, es nosūtīšu viņu prom no valsts uz vietu, kur neviens nevar viņu ievainot vai pie viņas nokļūt. Viņai nevajadzētu maksāt par citu kļūdām.....

Es redzu, cik viņa ir nervoza. Viņa vēlas runāt. Ļaujiet viņai runāt, es netraucēšu, gluži pretēji, esmu gatavs uzklausīt.......

– Kāpēc tu man par to nepajautā?– viņa jautā.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man to atkārtot?

Viņa domā pareizi. Viņa nav lieta.... Man neaizņems daudz laika, lai paskaidrotu, kas ir kas. Meitene ar mazliet temperamentīgu raksturu, tas ir vēl interesantāk. Es arī viņu negribu. Viņai ir jāpieņem, ka tagad viņa ir mana. Es viņai to atgādinu, un viņa, atbildot uz to, skatās uz mani un neko nesaka. Ar mani viņa būs drošībā. Kāpēc viņa ir tik nobijusies un nemierīga? Tāpat kā vakar. Vai baidāties, ka es pacelšu roku? Tas nenotiks! Es neesmu no tiem, kas paceļ rokas uz meitenēm. Es to nenoliedzu, man patīk ar viņām izklaidēties, un viņas pret to neiebilst..... Bet Rita, viņa ir cita..... Viņā ir kaut kas īpašs, kas liek tev vēlēties viņai palīdzēt…

Es pietuvojos viņai. Rita stāv pie loga un skatās uz sargu..... Viņai nāksies pierast pie tā, ka viņi ir viņās 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 7 dienas nedēļā. Kā jau teicu, tas ir viņas pašas drošības labad.....

– Tu esi mans.....– Es saku viņai uz auss.– Neviens tev nekaitēs....

Es skatos uz viņu caur atspulgu logā un lēnām palaižu roku gar viņas maigo kaklu un atslēgas kauliem. Es jūtu, kā viņa sakustas. Viņa aiztur elpu. Viņa saspringst…

Es apmetu rokas viņai ap vidukli un pievelku viņu pie sevis. Es lēnām izlīdēju cauri viņas krekliņam līdz krūtīm. Nav jēgas noliegt acīmredzamo. Es to visu redzu.... Ļaujot viņai atkāpties. Vērojot viņas kustības. Kaut kas viņā ir. Šīs meitenes nevainība ir tikai akcents, bonuss. Katrā ziņā es viņai neko nedarīšu, ja vien viņa pati to nevēlēsies. Es nometu somu no krēsla uz gultas, lai apģērbtos. Es gaidu, ka viņa mani paklausīs, bet tā vietā viņa nolemj sākt strīdēties. Velns, viņa turpinās to darīt un nonāks zem manis šeit un tagad. Viņas frāze: "Es to nevaru darīt vīrieša priekšā!" – Tas mani nogalina.

Es pietuvojos viņai un ieskatos viņas nobijušajās zilajās acīs. Šķiet, viņa nesaprot, kādu spēli viņa spēlē. Ja es sākšu spēlēties ar viņu, viņa ilgi mani neredzēs.

– Nemēģini ar mani spēlēties! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim. Cik ilgi man jāgaida?

Pēc tam, kad es to pateicu, viņa vilcinājās. Tas ir aizraujoši. Es jūtu sasprindzinājumu savā lidojumā. Ko šī meitene ar mani dara.... Apņemu viņu ap vidukli, lai viņa neko nevarētu pateikt. Viņas sejā paliek rožains sārtums. Tas ir vēl labāk, viņa nejutīs neko..... Es pieskaršos adatai uz viņas rokas un maigi izvilku to ārā.

– Auš… Tas sāp, lai gan.....

Viņa nolaiž skatienu uz manu roku, bet es viņai neļauju. Es gludi noslīdēju ar roku viņai pāri plecam, atsedzot šo trauslo ķermeni līdz pat atslēgas kaulam. Viņa sastingst un pat nemēģina pretoties. Es noliecos pie viņas maigajām rozā lūpām, lai tās nogaršotu, bet Marata parādīšanās visu sabojāja.

– Sergej!" Marats ienāca istabā.