– Labi!– atbildēja Jana.
Es atgriežos kabinetā un apsēžos krēslā. Marats ienāk, aiz sevis aizver durvis un apsēžas pretī. Es esmu pārliecināta, ka viņu acīmredzot kaut kas interesē.
– Kas nākamais?– viņš jautā.– Ko tu darīsi ar šo meiteni? Ja plānojat viņu aizvest, jums būs jāsagatavo dokumenti. Viņa tiks pieskatīta, un nevienam nebūs atļauts viņai tuvoties....
– Viņa ir mans mazais brālītis! Ticiet vai nē, es viņu nevienam nedošu!
– Vai tu esi iemīlējies? Vai tu esi iznācis no prāta? Vai tu ar savu dzīvi liksi viņai ciest? Nepietiek ar to, ka viņa jau ir cietusi....
– Varbūt viņš ir iemīlējies.... Hell if I know..... Viņa pati pieņems lēmumu! Ja viņa vēlēsies aiziet, es viņai ļausim aiziet.... Ja viņa vēlēsies palikt man tuvu, es viņu aizsargāšu līdz pēdējam......
9. nodaļa
Sergejs
Atveru Borisa atsūtīto failu un aplūkoju piezīmes. Ko? Viņš domā, ka es noraidu viņa prasības. Viņš var iebāzt tās sev pakaļā, un, ja viņš to nespēj izdarīt pats, man būs viņam jāpalīdz. Es to neatlaidīšu. Es aizveru savu klēpjdatoru un aizeju no biroja.
– Serjog, tev nav sejas! Kas notika?– jautāja Marats.
– Sapulcini puišus. Dosimies izbraucienā!
Ir pienācis laiks nokārtot lietas ar Borisu. Man ir vajadzīga šī kravas pārvadājumu kompānija, lai pārvestu manu kravu. Es nevēlos palaist garām tik ienesīgu piedāvājumu. Viņš man to nedos, man nāksies to paņemt prom....
Marats un mani labākie vīri gaida pie automašīnām. Mums viss ir jāizplāno. Visu, līdz vissīkākajai detaļai. Nekļūdieties, citādi es pats viņus nošausim.
– Uzmanīgi klausieties! Ja jūtat kaut ko nepareizu, noņemiet tos visus!– Es jums pavēlu ar ieroci, kas ielikts zem krekla.– Visam jābūt tīram un gludam. Mēs strādājam ātri!
– Vai esat pārliecināts?– jautāja Marats.
– Ja es nebūtu pārliecināts, tas nebūtu izdevies!– Es viņam atbildēju, rokās turot mapi.
Es sēžu mašīnā un braucu prom no mājas. Es ienīstu, kad man atsakās. Man viss ir jādara pašam. Mēs ierodamies norunātajā vietā. Es beigšu šeit un dosimies uzreiz pie Ritas. Es došu viņai iespēju izvēlēties.... Paliec ar mani vai esi brīva....
Automašīnas apstājas. Es izkāpju no mašīnas un, saglabājot vēsu prātu, dodos uz priekšu. Redzēju, ka Boriss jau gaida un stāv vienā vietā. Es nonāku tuksneša vidū un apstājos.
– Nu, ko tu esi nolēmis?– Es viņam atbildēju, sakrustojot rokas uz krūtīm.– Cik ilgi tu gatavojies pārtraukt?
– Slēgsim darījumu, bez maniem nosacījumiem nav nekāda darījuma!– viņš atbild, stāvēdams man pretī.
– Vai noslēgsim darījumu? Borija, tu droši vien esi mani pārpratusi! Mēs vienosimies tikai tad, kad jūs parakstīsiet uzņēmuma nodošanu.– Es runāju nopietni, kad viņam saku.
– Tu nesaproti.... Šis bizness, tas ir viss, kas man ir!– viņš noraizējies atbild.
– Katru reizi dzirdu vienu un to pašu!– Es viņam nopietni saku.– Tev nav jāpiespiež žēlums! Tu mani pazīsti, es tam neuzķeršos!
Es speru soli viņa virzienā, un redzu, kā manas kājas priekšā izlido lode, triecoties smiltīs. Ar smaidu pacelšu skatienu uz viņu. Viņam nevajadzēja to darīt. Mēs varējām to nokārtot mierīgi. Nu mums nāksies ķerties pie brutālām metodēm. Viņam daudz kas ir prātā.
– Atrodi šāvēju un nogalini viņu!– Es runāju savā apkakles mikrofonā.
Labi, ka neesmu atvedis visus savus cilvēkus. Divas no mašīnām palika Borisa sargiem neredzamās vietās, ļaujot maniem vīriem pārvietoties, neredzot viņa acīm. Lai kā es uz to raudzītos, viss notiek man par labu.
– Mēs esam noliktavā! Šāvējs ir gatavs!– Marats runā.
– Es tevi dzirdēju!– ar smaidu uz sejas teicu un metu aukstu skatienu Borisam.
Es eju viņam pretī. Viņš pagriežas un aizskrien līdz mašīnai. Man nevajadzēja valkāt nevis baltu kreklu un džinsus, bet gan tumšus, lai netiktu aptraipīts.... Es uz viņu atplecu acis, kas liek Borisam satraukties. Ar katru soli tuvojos viņam, vērojot, cik zemu viņš ir kritis....
– Nav jauki tā darīt!
– Tu! Tu drāns!– Boriss kliedza, paķerot ieroci.
– Varbūt!– Es viņam atbildu.
Es ātri izvelku pistoli un šauju viņam rokā. Boriss nometa ieroci un sāpēs iesaucās. Viņa apsargi nekavējoties ķērās pie ieročiem.
– Dari to! Es teicu Maratam.
Mani vīri ātri nošāva visus bastarda sargus. Pēc skaļiem šāvieniem iestājās klusums. Tas mani tik ļoti nomierina..... Es pietuvojos Borisam un piespiežu viņu cieši pie automašīnas. Viņš nokrīt uz zemes un mēģina ielīst mašīnā. Cik nožēlojams viņš ir… Es iespiežu viņa roku automašīnas durvīs, un mani sasniedz vēl viens kliedziens.....
– Tas sāp, vai ne?– es teicu aukstasinīgi, skatoties uz viņu.– Vai jūs to parakstīsiet?
– Es to parakstīšu! Es parakstīšu....– viņš atbild, kliedzot no sāpēm.– Atlaidiet manu roku!
– Ja tu to būtu izdarījis ātrāk, neviens nebūtu cietis!– Es viņam aukstasinīgi atbildēju.– Bet nē, jums visiem patīk apdraudēt citus.... Pastāsti man, Borja, ko tu vēlējies darīt?
Mani zēni atnesa man no mašīnas mapi. Es izņemu dokumentu un dodu viņam to parakstīt.
– Tu… tu esi briesmonis!– viņš teica, parakstot papīru.
– Es to zinu!– Es viņam atbildu un pavēršu pistoli pret viņa galvu.
– Es… Es to parakstīju!– izbijies teica Boriss.
– Es to redzu! Tu esi labs!– Es viņam atbildēju un nošāvu.
Viņa asinis notraipīja mana krekla piedurknes. Pie velna, es esmu netīrs.... Es atkāpjos no ķermeņa un dodos uz savu mašīnu. Rokā turu parakstīto dokumentu. Bet tas vēl nav beidzies, mēs esam tikai pusceļā......
– Vai ar jums viss kārtībā?– Marats pieskrēja pie manis.
– Vai jūs nevarat pateikt?
Atliek tikai sakopt šo vietu. Pārāk daudz uzmanības pievērsīsim šai tuksnesim, ja atstāsim to tādu, kāda tā ir.......
– Ko mēs darām tālāk?– jautāja Marats.
– Visu šeit sadedzināt!– Atbildu puišiem, ar sānu skatienu norādot uz Borisa mašīnu.– Marats, tu šodien sazinies ar notāru un nokārtosi uzņēmuma nodošanas aktu. Jūs nevarat kavēties. Vienojieties, lai to veiktu ar atpakaļejošu datumu.
Es sēžu mašīnā un skatos, kā uguns aprij līķus un pamestas automašīnas. Nav jēgas šeit ilgāk uzturēties.
Es dodos uz biroju, lai paņemtu dokumentus par iepriekšējiem darījumiem. Man ar tiem būs jāstrādā mājās. Bet ne šodien.....
10. nodaļa
Sergejs
Braucot mājās, es nespēju izdzīt no galvas šo meiteni. Es viņai apsolīju, ka došu viņai tiesības izvēlēties, un es turēšu savu solījumu. Tā ir viņas dzīve, un viņa var izvēlēties vīrieti, ar kuru paliks kopā.
Es aizpogāju krekla augšējo pogu un aizgāju augšup uz Ritas guļamistabu. Atveru durvis un redzu, ka viņa sēž krēslā un lasa grāmatu. Skatoties uz mani, viņa pasmaida un pieceļas kājās.
Es nesaprotu? Kādas ir tās prieka un laimes notis viņas acīs.....
Meitene pieiet pie manis un apskauj mani pie krūtīm, nekā vēl vairāk rada nenoteiktību....
– Es priecājos, ka tu atnāci!
Es atkāpjos no viņas, lai sāktu sarunu par viņas turpmāko dzīvi, bet nekas neiznāk..... Rita atkal tuvojas man un pieskaras ar lūpām man, tad atkāpjas.....
– Tu teici, ka man ir izvēle, tāpēc es šodien daudz par to domāju.... Un es to izdarīju. Ja pasargāsi mani no visa, es palikšu ar tevi....– viņa man saka.
Es skatos viņas zilajās acīs un vienkārši noslīku tajās. Es vēl neko neesmu teicis, bet viņa jau ir izlēmusi..... Es esmu gatavs viņu aizstāvēt, bet jautājums par mīlestību nav apspriežams.... Kamēr es to pilnībā izdomāju....
– Vai esat pārliecināts, ka domājat to, ko sakāt? Nav atpakaļceļa atpakaļ.....– Es viņai saku.
Tā vietā, lai atbildētu, Rita novelk kleitu un tuvojas man. Es atzīstu, ka esmu šokēts par viņas apņēmību.... Vērojot, cik apņēmīga viņa ir, tuvojoties man un vēlreiz glaimojot manam ķermenim. Es skatos viņai acīs.... Es nedomāju, ka viņa kaut ko ir pieņēmusi.... Vai jūsu hormoni darbojas?
– Rita?– Es viņai saku.
