– Govis! – Glorija iesaucās un metās uz pļavas pusi.

Saimniece Nerīna ar strauju kustību satvēra viņu aiz svārkiem.

– Dod man pildspalvu, iesim un paskatīsimies kopā. «Viņa pamāja ar galvu uz mājām aiz pļavas. – Ej, mēs tevi panāksim. Šeit joprojām nav kur pazust.

Lenss vēlreiz paskatījās apkārt. Aiz tiem pret horizontu stiepās dzelzceļa sliedes, sagriežot pļavu divās daļās. Apmēram divsimt jardu aiz sliedēm un pļavas bija zaļa meža siena. Šajā pusē sliedēm cauri pļavai uz pilsētu veda zālē izmīdīta taciņa. Virs koka karkasiem un šindeļu jumtiem slējās mūra mājas, viens, likās, pat trīs stāvus augsts, un tālāk apvārsni aizsedza kalns, kur brūnajās akmens nogāzēs šur tur zaļoja zāle un krūmi.

Viņi virzījās uz pilsētu, atstājot ganāmpulku aiz sevis.

– Tas ir Čūsku kalns? – Greisa jautāja, šķieldama pret sauli.

– Var būt.

Lenss atskatījās uz pērkona dārdi. Izmetis savas mantas, viņš noķēra Loriju, kura lidoja no visām mazajām kājiņām. Mazulis čīkstēja, paceļot viņu virs galvas, griežot apkārt.

– Vēl, tētiņ, vēl!

– Pietiek, Rāceņ, – iejaucās Greisa. – Tētis ir noguris.

– Nekas. Mēs visi esam noguruši.

Viņš pagrieza galvu, meklēdams zīmes ar ielu nosaukumiem, taču, pat ja tādas bija, caur blīvajiem priekšdārzu apstādījumiem, kas ieskauj mājas, tās nevarēja saskatīt.

Aiz muguras atskanēja sirdi plosoša čīkstēšana, Lenss pielēca un sniedzās pēc burvības. No alejas ar mežonīgu čīkstēšanu izlēca cūka, kurai mugurā karājās mazs goblins, turēdams ausis. Netālu skrēja mazs vilku mazulis, metās augšā un mēģināja nokost cūkas šķiņķi. Aiz viņiem aizlidoja bērnu bars, kas kliedza kā cūka. Lorija iekliedzās un metās viņiem pakaļ, bet Nerīnas kundze atkal aizķēra viņu aiz svārkiem.

«Šķiet, ka mazulim šeit patīk,» viņa pasmaidīja.

«Vismaz kādam šeit patīk,» Lenss nodomāja.

Vai viņš kļūdījās, sūtot savu ģimeni uz šādu tuksnesi? Salīdzinot ar Čūsku kalnu, pat Cūkas nagu šķita rosīga metropole.

«Man arī šeit patīk,» sacīja Greisa. – Klusi.

Atspēkojot viņas vārdus, bērnu banda, jau bez cūkas, metās kliedzot pretējā virzienā. Vecākais, apmēram septiņus gadus vecs cilvēkpuika, basām kājām, ceļgalos saplēstām biksēm, apstājās, ziņkārīgi raudzīdamies uz svešiniekiem.

– Sakiet, kur ir Sunny Lane? – Lenss viņam jautāja.

– Nāc, es tev parādīšu. – viņš svarīgi teica. Sākumā viņš kustējās lēni, it kā cenšoties piešķirt sev kādu cieņu, bet pēc pāris minūtēm apmaldījās un sāka izlaist.

Viņi šķērsoja pilsētas centru. Uz trīsstāvu mājas bija zīme «ugunsdzēsēju dienests», uz kaimiņmājas – «rātsnams», un blakus «Raushas kundzes universālveikals». Lenss neviļus pasmaidīja, atcerēdamies galvaspilsētas universālveikala galerijas, kas piepildītas ar maģiskām gaismām.

– No kurienes tu esi? – zēns ziņkārīgi jautāja.

«No Cūkas nagu,» Lenss atbildēja.

Bija skaidrs, ka vārds viņam neko neizsaka, bet viņš pamāja ar svarīgu skatienu.

– Cik ilgi būs jāpavada pie jums?

– Redzēsim, kā būs.

«To saka arī meistars Grīns.»

– Meistars Grīns? – jautāja Nerīnas kundze.

– Viņš ir īsts kaujas mags no galvaspilsētas! – Puiša balsī bija neviltota sajūsma. «Nomalē ozols stāvēja sauss, zibens to nolauza, tāpēc viņš to izdarīja ar rokām,» zēns iztaisnojās, pielika svarīgu izteiksmi savai netīrajai sejai un kustināja rokas, rādot «kā», «un ozols sakrita gabalos – bam!» «Mēs to izjaukām malkai,» viņš mierīgāk piebilda.

Lenss pārmija skatienus ar saimnieci Nerīnu.

– Cik ilgi viņš šeit ir? – viņa jautāja.

– Tātad es ierados pirms divām dienām. Viņš saka, – zēns mainīja balsi, it kā kādam atdarinot, – vecumdienās ir noguris no pilsētas trokšņiem. «Viņa vecmāmiņa un vectēvs bija no šejienes,» viņš normālā tonī piebilda un atkal čīkstēja: «Es nolēmu paskatīties, kāda tā ir viņa dzimtene.»

Tādu sakritību nav. Skatiens, ko Greisa viņam veltīja, teica to pašu. Viņa pacēla Loriju, apskāva viņu un pār meitas plecu vēlreiz paskatījās uz Lensu.

Vai arī tas notiek?

– Patiešām? – Lenss nejauši jautāja. – Vai viņš ir vietējais?

Šādās pilsētās visi pazīst visus, visus atceras, un viņu mazmazbērnam atgādinās vecvecmāmiņas grēkus.

– Jā, vecā Ūla stāsta, ka dzimusi tajā pašā gadā kā viņa vectēvs. Un viņa meita, māte, tas nozīmē, meistars Grīns, aizbēga ar garāmejošu huzāru, uh!

Zaļš… Galvaspilsētas aristokrātu dzimtu vidū šāda uzvārda nebija, bet «burvis no galvaspilsētas» nenozīmē «dzimis galvaspilsētā». Tas huzārs – ja viņš, protams, pastāvētu – varēja būt provinces muižnieks, bet meitenei no šāda tuksneša viņš šķita īsts princis.

«Ūlas saimniece droši vien pazīst visus šeit no šūpuļiem,» iejaucās Nerīnas kundze.

«Kāda viņa ir» saimniece,» zēns ķiķināja. «Bet tas, kas ir patiesība, ir patiesība.» Tiklīdz tas sāk runāt par vecajiem laikiem, jūs nezināt, kur skriet.

Jums viņa jāiepazīst un rūpīgi jājautā par šīs Grīna māti. Nez, kā viņu sauca?

– Un šeit ir Sunny Lane. «Jums jāiet tur, kur ir rozes,» sacīja zēns.

Lai kā Lenss skatījās aiz spēcīgā žoga, viņš nevarēja saskatīt rozes starp sulīgo zaļumu starp ābelēm un ķiršiem.

«Gorsi aizgāja tajā gadā,» piebilda zēns. – Viņi dzīvo pārējā.

Nerīnas kundze, pasniedzot pildspalvu Lorijai Greisai, noņēma no vārtiem stieples gredzenu un gāja pa taku.

– Tieši tā, Sunny Lane, piektā māja. Šeit ir zīme,» viņa teica.

«Kas ir piektais, kad trešais,» zēns uzstāja. – Viens divi trīs.

– Vai maki lasit? – Lenss jautāja.

– Kāpēc man tas ir vajadzīgs? – zēns paraustīja plecus. – Labi, es skrēju.

– Uzgaidi minūti. – Lenss pasniedza viņam vara monētu. – Paldies.

«Neapvaino mani,» zēns sarauca pieri. «Vectēvs saka: tu palīdzi, tad viņi tev palīdzēs.»

– Es tā nedomāju. Pērciet veikalā konfektes un pacienājiet savus draugus.

– Labi. – Puisis paspēra soli atpakaļ. Pagriezās pret Loriju. – Kāds ir tavs vārds? Vai jūs dodaties pastaigā?

«Glorijai šodien jāatpūšas no ceļa,» sacīja Greisa.

– ES neesmu noguris! – Lorija iespurdza ar kāju un nopūtās.

«Redzēsim rīt,» Greisa pabeidza.

«Tad tiekamies rīt, Glorija.» – puika aizbēga.

«Es nedomāju, ka mēs varam turēt bērnu mājās,» Nerīnas kundze domīgi sacīja, pieskatot viņu.

Arī Lenss tā nedomāja.

«Viņas gādīgajai, pustrakai tantei būs jāatceras māksla novērst acis.» – miesassargs pasmaidīja. – Pagaidi šeit, kamēr es apskatīšu māju.

Durvis nebija aizslēgtas, un iekšā, paldies dievam, valdīja relatīva kārtība. Pat ja kaimiņi paņēma kādus sīkumus, kas saimniekiem vairs nebija vajadzīgi, ar to, kas mājā palika, dzīvei pietika.

Telpu guļbūves iekšienē sadalīja telpās ar dēļu starpsienām, kas pārklātas ar pašūtiem paklājiem. Divās istabās bija platas, rupji, bet labi saklātas gultas: izskatījās, ka laulātie guļ vienā, bet bērni gulēja blakus, kā tas bija ierasts trūcīgās ģimenēs. Virtuvē stāvēja tikpat raupjš, bet pamatīgs galds, plīts kvēloja ar balinātiem sāniem. Bufetē bija trauki, verandā bija muca ūdenim, bet aizmugurējā istabā bija dažādi baseini un koka bļodas.

Atstājusi savas mantas, Greisa devās meklēt soliņus, Nerīnas kundze izgāja ar Gloriju pastaigāties pa dārzu, un Lenss paņēma rokeri un spaiņus un pārcēlās uz aku.

«Jā, tie nav ūdens artefakti jums,» viņš garīgi pasmīnēja, uzceļot trīcošo konstrukciju uz pleca. Jūgs griezās, un, pirms Lenss izdomāja, kā noturēt līdzsvaru, viņš saslapinājās no galvas līdz kājām, kamēr meitenes ķiķināja, lūkojot aiz žoga.

Atlikušo dienas daļu Greisa pavadīja, mazgājoties, beržot, beržot, un Lenss zaudēja rēķināšanu, cik spaiņus viņš atnesa. Lorija, ātri apskatījusi māju, pētīja dārzu un tik tikko spēja piespiest viņu uz brīdi atgriezties un paēst. Nerīnas kundze viņu vakarā atnesa rokās, guļot, un mazulis nepamodās, kad viņu izģērba un nolika gulēt. Miesassargs uzklāja sev gultu uz grīdas. Greisa piedāvāja aizvest meitu uz citu guļamistabu, lai atbrīvotu gultu, bet Nerīnas kundze tikai pasmaidīja.