– Kaut kas, meistar?

«Kungs,» Lenss viņu izlaboja. – Mon kungs.

«Kungs Jolk, jūsu rīcībā,» goblins nolieca galvu. «Ko jūs gribējāt, kungs…» pauze pēc šī vārda bija nedaudz garāka nekā nepieciešams, «Pr.

«Redziet, es tik ļoti steidzos, ka aizmirsu savu maku.» – Lenss atbruņojoši pasmaidīja. – Ne biļetes, ne banknotes, ne čeku grāmatiņas. Tas izrādījās ļoti neveikli.

Greisai ceļojuma somā bija pavisam maza summa – tikai dažādiem ceļojuma sīkumiem. Trešās klases pasažieri nenēsā līdzi izspiedušos makus, pilnus ar skaidru naudu. Un pats Lenss, izejot no mājas, paķēra tikai dažas mazas monētas: gadījumam, ja viņam būtu jāmaksā kabīnes vadītājam. Viņa lokā esošie cilvēki uz spēli aiznes tikai čeku grāmatiņu vai banknotes. Veikalnieks, vai drēbnieks, vai… kur nu kurš, pirkumu fiksēs un mēneša beigās atsūtīs rēķinu. Bet pat tad, ja viņam būtu līdzi čeku grāmatiņa, čeka rakstīšana būtu kā vilcienā ar milzīgiem burtiem uzrakstīt «Lancelota Datona bija šeit».

«Tas bija patiešām neērti,» goblins piekrita. «Būs īpaši neērti izlaist tik pieklājīgu kungu tuvākajā stacijā.»

– Vai tiešām neko nevar darīt? – Lenss noņēma gredzenu no pirksta.

– Nāc, nav bezcerīgu situāciju. – Goblins no sienas skapja paņēma piezīmju grāmatiņu un pildspalvu ar tintnīcu. – Nākamais vagons pie vilciena galvas ir otrās klases, iedod zīmīti konduktors. Pirmajā brīvs palika tikai servisa nodalījums. – Viņš jēgpilni pasmaidīja.

Lenss garīgi iesmējās: ar gredzenu, ko viņš nolika uz galda, varēja nopirkt trīs pirmās klases nodalījumus. Tomēr lombards par to nedos patieso cenu…

«Man ir vajadzīga trešā klase, paldies,» viņš teica.

Goblina uzacis pacēlās uz augšu.

– Hm. Nu, ja jūs to vēlaties.

– Piekto karieti, lūdzu.

Goblins uzrakstīja pildspalvu uz papīra. Viņš pacēla galvu.

– Piedodiet par manu atklātību, Mona kungs, bet trešās šķiras karietē jūs būsiet kā pāvs starp zvirbuļiem.

Bet goblinam taisnība. Kad Lenss ielidoja vilcienā, viņš tam nebija noskaņots, taču pa ceļam pie priekšnieka vairākas reizes uztvēra pārsteigtus skatienus. Pirmās klases pasažieriem nav nekāda darīšana ar pūli.

«Es saprotu,» Lenss pievilka.

– Man ir viens diriģents, vesels puisis, tāpat kā tev. Es domāju, ka viņš dalīsies ar savu mēteli, ja pareizi prasīs.

Lenss attaisīja atslēgu piekariņu no pulksteņa ķēdes un nolika to uz galda.

«Es tagad iešu, pagaidi nedaudz,» goblins izkāpa no aiz galda.

– Vai atļausiet man izmantot rakstāmrīku?

– Noteikti.

Lenss iemērca pildspalvu tintnīcā un sastinga, domādams. Pareizie vārdi nenāca prātā. Tēvs priecāsies, uzzinot, ka ir aizgājis. Visas dienas, kas bija pagājušas kopš slepkavības mēģinājuma, viņš nekad nav noguris atkārtot, ka visiem trim ir jāpamet galvaspilsēta. Ka lordkancleram ir pietiekami daudz rūpju, neuztraucoties par savu spītīgo dēlu. Taču ne šie vārdi lika Lensam par visu aizmirst, bet gan viņa meitas skatiens. Tu vari sev stāstīt, cik gribi, ka Nerīnas kundze ir pieredzējusi kaujas burve un spēs nosargāt meitenes daudz labāk nekā viņš pats, kuram nekad īsti neveicās kaujas burvestības. Jūs varat atcerēties daudz, daudz vairāk pareizo vārdu. Bet viņi visi izgaisa pirms vienas domas: kaut kas notiks, un viņa nebūs.

«Čau tēt! Es sekoju jūsu padomam. Ja kaut kas notiek, jūs zināt, kur mūs meklēt.

Uzburot uz pirksta gala liesmu, Lenss izkausēja zīmogvaska malu, aizzīmogojot vēstuli, pavilka sev pretī citu lapu, uzrakstīja un aizzīmogoja parādzīmi.

Palicis pēdējais.

«Sveika, Karīna! Atvainojiet, ka lūdzu jums palīdzību, bet sagadījies, ka tagad nevaru rakstīt tiem, ar kuriem mans vārds uzreiz tiks saistīts. Pievienoju vekseli, lūdzu iedot šīs vēstules atnesējam tajā norādīto summu apmaiņā pret ahāta gredzenu un atslēgu piekariņu ar manu monogrammu.»

Būtu labāk, ja šīs lietas neatrastos lombardā. Nav nepieciešams atstāt papildu pavedienus, kas varētu novest pie tā.

«Iedodiet kvīti lordkancleram, viņš samaksās.»

Nav nepieciešams būt sievietei parādā. Lenss arī tagad nebūtu sazinājies ar Karīnu, ja nebūtu bijis pārliecināts: atklājuši, ka viņa ģimene ir pazudusi, radījumu sūtītāji vispirms dotos ar jautājumiem par viņa draugiem. Jautājumi nav tieši – viss aprobežosies ar īslaicīgu, šķietami bezjēdzīgu zinātkāri draudzīgas sarunas laikā. Bet diez vai viņi atnāks pie Karīnas. Attiecības starp viņiem palika ne pārāk siltas, un pēc tam, kad viņa apprecējās, tās pilnībā aprobežojās ar retām biznesa tikšanām – pati Karīna sāka izvairīties no komunikācijas. Saskaņā ar baumām, viņas vīrs bija izmisīgi greizsirdīgs uz viņas neveiksmīgo līgavaini.

«Paldies par palīdzību un vēlreiz atvainojos par sagādātajām grūtībām.»

Pārējās divas viņš iesaiņoja šajā vēstulē un aizzīmogoja arī to. Viņš nodeva iegūto paku atgriezušajam goblinam.

– Jolka kungs, jums par manām lietām īstu cenu nedos, bet es gribētu tās paturēt. Šajā iepakojumā ir vēstule un parādzīme. «Viņš nosauca summu, un goblins izbrīnā mirkšķināja acis. «Jūs aiznesiet to Monnai Random kopā ar gredzenu un piekariņiem, viņa jums samaksās.»

Ļaujot vīram būt greizsirdīgam, Karīna vienlaikus turēja savās rokās visas ģimenes finanses, ar dzelžainu dūri kārtojot mājsaimniecību ar tādu pašu skrupulozitāti kā savulaik apskatījusi slimnīcas.

– Paldies, Mon kungs. – Goblins paņēma aploksni un pasniedza Lensam mēteli ar plāksteriem uz elkoņiem. – Lūk, ja lūdzu.

Lenss attaisīja pulksteni no vestes, paslēpa to kabatā kopā ar ķēdi un salocīja mēteli un vesti ar oderi uz āru.

Jaunais-vecais mētelis izrādījās par mazu un nežēlīgi saspiedās zem rokām.

«Pierodiet pie tā, Mona kungs,» Lenss pie sevis iesmējās. «Tiem pieticīgiem pilsētniekiem kā jūs drēbes nav izgatavojuši labākie galvaspilsētas drēbnieki.»

Stacijā nebija perona. Lenss nolēca no pakāpiena uz akmeņiem pilnās zemes un pasniedza roku, palīdzot sievai nokāpt. Greisa izņēma Loriju no vilciena. Saimniece Nerīna rāpoja lejā pa pakāpieniem, stenēdama, ar vienu roku smagi atspiedusies uz Lensu un ar otru atbalstot svārkus. Viņa iekliedzās, kad kariete sāka kustēties, un apgāzās ar galvu zemē, gandrīz nometot Lensu.

Dīvaini, līdz šim pieredzējušais miesassargs bija uzvedies pavisam savādāk. Viņš paskatījās apkārt. Arī dzelzceļa stacijas nebija, tikai kādus desmit jardus tālāk atradās koka šķūnis, aiz kura pļavā ganījās ducis govju. Kāds vecs vīrs zem nojumes košļāja zāles stiebru. Tas nozīmē, kam šī izrāde bija paredzēta.

Lenss iztaisnoja mēteli. Vakar, ieraugot viņu «jaunā lietā», Greisa noelsās: «Kam tu izskaties!» Neuzklausot iebildumus, viņa lika viņam izģērbties līdz kreklam, izvilka no somas maisiņu, no kurienes viņš izņēma adatu, diegu un mazas šķēres. Lenss mēģināja iebilst: nav jēgas bojāt acis šūpojošā vilcienā, taču viņa sieva palika nelokāma.

«Ģērbties reti, tas nenozīmē staigāt kā putnubiedēklim,» viņa sacīja, saplēsdama mēteļa oderi.

Līdz šim Lenss bija pārliecināts, ka viņa sievas mīļākais rokdarbs bija smalki izpildītas ķirurģiskās šuves. Zināmā mērā tā bija taisnība: Greisa labprātāk pavadīja savu brīvo laiku, lasot grāmatas vai kopā ar Loriju. Bet viņa joprojām bija šuvēja īpašnieku meita. Kad mētelis atgriezās pie Lensa, tas pārstāja plēsties uz pleciem un griezties padusēs, un pogas pārstāja šķirties uz krūtīm. Tiesa, es joprojām nesēdēju perfekti, taču nav vajadzības prasīt neiespējamo.

Lenss vēlreiz nogludināja grīdas, pirms paņēma savas mantas. Greisa pamanīja šo žestu.

«Tiklīdz būsim kaut nedaudz samierinājušies, es nopirkšu lētu audumu un uzšušu jums drēbes, lai aizstātu šo negodu.»

«Nav nekādas vajadzības,» viņš protestēja.

– Kas man vēl jādara? – viņa paraustīja plecus. – Lorija! Lorija, nāc šurp!

«Ļaujiet mazulim skriet,» iejaucās Nerīnas kundze. – Palika pārāk ilgi, nabadzīte.

Pats Lenss bija gatavs lēkāt uz vienas vai otras kājas kā meita. Pēc dienas, kas pavadīta, sēžot uz cieta vilciena soliņa, šķita, ka viņa dibens būtu ieguvis sola formu un mugurā būtu iedurts miets. Miega trūkums neuzlaboja ne pašsajūtu, ne garastāvokli: Lorija laimīgi gulēja visu nakti, saritinājusies vecāku klēpī, Nerīnas kundze, šķiet, varēja gulēt jebkur un kā vien gribēja, bet viņai ar Greisu bija. grūts laiks. Zem sievas acīm bija ēnas, viņa kustējās saspringti un ierobežoti: arī viņa, šķiet, bija nokalpojusi savu laiku pasaulē.