– Tā viņa teica? – Lensa uzacis pacēlās uz augšu, viņa acīs dejoja smaids. «Lori, mazulīt, es domāju, ka viņš bija ļoti sarūgtināts, to dzirdot.»
Mēs ar vīru, protams, sapratām, ka to teica dziednieku meita Glorija, noklausoties mūsu profesionālās sarunas. Taču Niks apvainojās un vairs nevēlējās komunicēt ar FIFA, kura pārāk augstu paceļ degunu.
Un tagad Lorija atnesa ziņu, ka gudrais un visumā laipnais zēns ir slims. Es sāku berzēt galdu, sakodusi lūpas. Visticamāk, viss ir kārtībā: esat pārpircis vai ēdis pārāk daudz ogu. Bieža bērnības kaite.
– Vai tu zini, kas noticis? – Es nevarēju pretoties.
Lorija paraustīja plecus.
«Viņa vectēvs ieradās mistera Rucena veikalā, lai nopirktu drudža ārstēšanai paredzētās ārstniecības augu tabletes, un mēs ar Vikiju iegājām iedzert ūdeni.
Es pazīstu šīs ledenes – vienīgā labā lieta, ko tās dara, ir tā, ka tās smaržo pēc piparmētras, taču tās nemazina siltumu.
«Viņš teica Rucena kungam, ka Niks jūtas ļoti slikti. Skrāpējums uz kakla, kur lapsa viņu sakoda, kļuva sarkana un izšķērdēta…
– Iekaisusi.
– Jā. Niks neēd, nedzer, kliedz no gaismas un vispār nerunā. Viņa vectēvs ir ļoti skumjš. Gandrīz raud. Viņš izņēma no maka monētas, un viņa rokas trīcēja. Visas monētas izkaisītas pa grīdu, tāpēc mēs ar Vikiju tās savācām un palīdzējām. Esmu pabeidzis?
«Labi darīts,» es mehāniski atbildēju, sastingusi vietā kā statuja.
Es varētu kļūdīties un no visa spēka cerēju, ka esmu, taču viss, ko dzirdēju, izklausījās pārāk līdzīgi trakumsērgas simptomiem. Turklāt Lorija stāstīja, ka Niku saskrāpējusi mežonīga lapsa, un viņi bieži kļūst par slimības pārnēsātājiem.
Žēl, ka vecais Niks neklausīja Lensu! Bez vakcīnas trakumsērga pārvēršas par nāvējošu slimību! Ir tikai viens veids, kā glābt zēnu – dziedināšanas maģija. Turklāt tas ir jāievada novājinātā ķermenī noteiktās devās dienā un naktī. Niks būs jāved uz mūsu mājām. Bet tad pilsētiņas iedzīvotāji pavisam drīz sapratīs, kas ir Mon pāris…
*** 14 ***
Meita aizbēga uz ielas, un Nerīnas kundze sekoja. Nomazgāju traukus, izkārtoju šūšanu, bet stāvēju sastingusi ar adatu rokās. Bija nepanesami domāt, ka pavisam netālu mirst mazs zēns un ka man, dziedniecei, bija jāsēž un jāgaida, kad viņš nomirs.
Bija tik viegli apsolīt Lensam neiejaukties, līdz pienāk nepatikšanas, ka tikai es varēju palīdzēt.
«Es tikai paskatīšos,» es nolēmu. – Es remdēšu sāpes. Varbūt tā nav trakumsērga…»
Vecā Nika drava atradās Čūsku kalna nomalē, aiz tās bija tikai pļava un pie apvāršņa tumšoja kalni. Aiz bezjēdzīgās būdas bija bišu stropu rindas. Pats saimnieks bijis biškopis, uzvilcis galvā moskītu tīklu un rokās ādas dūraiņus. Es piesteidzos pie viņa.
– Labdien, mana meita teica, ka tavs mazdēls ir slims. kā viņš jūtas?
Vecais vīrs uzmeta skatienu man ar sarauktu pieri, satraucoties ar ziņkāri.
– Paldies, mīļā. Pagaidām viņam tas ir slikti. Bet drīz kļūs labāk. Tagad es viņam atnesīšu svaigu medu, iedošu kaut ko padzerties, un viņš jutīsies labāk. Medus – tas palīdzēs pret jebkuru infekciju!
Ja tikai tas būtu tik vienkārši!
– Vai es varu viņu apciemot?
Vecā Nika sejā pazibēja dusmas. Viņš domāja, es, tāpat kā vietējie tenkas, kas visur bāž degunu, gribu būt pirmais, kas izplata tenkas.
«Nevajag, Mon kundze,» viņš atturīgi sacīja. – Viņš drīz kļūs labāks, jūs to apbrīnosit! Sveika tava meita un neļauj viņai saslimt!
Viņš teica, kā viņš viņu saskrāpēja. Tas liek domāt, ka man pašam neatliks laika skatītājiem, ja kaut kas notiks ar Loriju. Ja vien viņš zinātu, ko es nesen piedzīvoju.
Es atvēru muti. Aizvēra to. Jūs nevarat pārliecināt tādus cilvēkus kā vecais Niks. Lai arī kā Lenss centās, viņam tas neizdevās.
– Ir pienācis laiks tev, mīļā. Jo manas bites ir ļoti dusmīgas! Neatkarīgi no tā, cik daudz viņi kož.
– Vai medus jau nogatavojies? – pagriezu sarunu par citu tēmu, saprotot, ka labas vienošanās nebūs.
– Tas ir nogatavojies, nogatavojies… Ir pienācis laiks vākt. «Niks nepārprotami vēlējās pēc iespējas ātrāk no manis atbrīvoties.» – Tiekamies līdz vakaram.
Lieliski. Tieši to es gribēju dzirdēt. Man ir laiks.
Es izlikos, ka izeju uz ceļa, kas ved uz pilsētu, un, tiklīdz vecais Niks novērsās, es ieniru mājā. Degunu piepildīja slimības smaka. Logi bija aizsegti ar segām un palagiem, tāpēc istabā bija tumšs kā naktī. Kad manas acis pielāgojās krēslai, es ieraudzīju vienvietīgu gultu pie sienas – iespējams, parastos laikos mans vectēvs to būtu ieņēmis. Tagad Niks stāvēja sastingis viņai virsū un izstiepies. Viņa acis bija aizvērtas, žoklis bija cieši saspiests, un viņš elpoja ātri un sekli.
Es pārbraucu ar plaukstām pāri tievajam ķermenim, austot diagnostikas burvestību, un ar nožēlu izelpoju, kad manas šausmīgās aizdomas apstiprinājās. Trakumsērga. Bez neatliekamās medicīniskās palīdzības zēnam bija jādzīvo tikai viena vai divas dienas.
«Niks,» es saucu, noliecoties pie zēna.
Viņš viegli atvēra acis un uzreiz sajuta krampjus, mutes kaktiņos parādījās putas. Viņa lūpās sastinga nopūta. Es ātri ielēju burvību, saglabājot elpošanu un izlīdzinot sirdspukstus. Es vairs neko nevarēju darīt.
Un tieši es, dziednieks, zvērēju svētajam Humbertam, ka es nenovērsīšos no cietēja, lai arī kas viņš būtu: bagāts, nabags, bērns vai vecs vīrs!
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
