– Ir svētki! – Pārtraucis klepot, zēns norādīja ar pirkstu kaut kur uz priekšu un, saspiedis rokas kā megafons, lūstošā balsī iesaucās: – Piran! Svētki!

Tas nebija ilgi, un viņš atkal sāka klepot.

– Kur tas ir?! – aizkaitināti jautāju.

Es neko nevarēju redzēt. Silans vēlreiz norādīja ar pirkstu, un tikai tagad es pamanīju, ka pie tās pašas klints zem pils ir pienaglots vēl viens mazāks dreifējošais koka gabals, un tam blakus ūdenī, parādoties un pazūdot, šūpojas kāds gaišs plankums. Silana redze bija asāka nekā manējā, es nebūtu sapratusi, ka viņš ir cilvēks.

Tad mūsu koks sāka izvērsties un tikt pienaglots pie klints, un pārdomām vairs nebija laika. Kad bagāžnieks atsitās pret akmeni, man bija steidzami jālec ūdenī, lai nesaspiestu kājas. Peldējām blakus, turoties pie zariem un saknēm. Tas bija šausmīgi neērti un biedējoši, un visi mani spēki tika iztērēti, cenšoties neaizrauties, kas bija diezgan problemātiski. Tomēr tas ir labāk nekā tikt sasmalcinātam.

– Līna, mēs apstājāmies! – Silans pēkšņi teica.

– Kas? – Es to uzreiz nesapratu.

– Izskatās, ka esam iestrēguši! “Zēns nekavējoties uzkāpa atpakaļ uz bagāžnieka. – Ej ārā, nyera! – Viņš pastiepa man roku.

Es tik tikko varēju uzkāpt atpakaļ un nokritu uz vēdera, es biju tik nogurusi no šiem piedzīvojumiem. Tikmēr koks pagriezās perpendikulāri akmenim un karājās no vienas puses uz otru, bet nepeldēja nekur citur, atšķirībā no daudziem maziem un lieliem gružiem.

– Vai esam kaut ko pieķēruši? – es ierosināju.

– Tā izskatās! – Silans man piekrita.

Lai cik noguris es biju, nebija laika apgulties. Iztaisnojusies, viņa sāka ar acīm meklēt Piranu. Pamanāmā aizķeršanās, pie kuras mēs viņu redzējām, netika atrasta tajā pašā vietā, bet puisis atradās tur – ar seju uz leju uz ūdens, ko ieskauj mazi gruveši. Viņa ķermenis nedzīvi šūpojās pa viļņiem, muguru šķērsoja dziļa asiņaina skramba.

Manī kaut kas nepatīkami nosprāga. Es šo vīrieti īsti nepazinu, bet viņš mēģināja man palīdzēt un arī nokļuva šeit manis dēļ. Es viņu negribu… Es aizliedzu sev pat domāt par slikto un skaļi teicu, vairāk, lai nomierinātos:

– Viņš bija smagi ievainots. Droši vien bezsamaņā.

Silans man īsti neticēja, viņš tikai skumji pamāja ar galvu. Gluži kā pieaugušais.

"Izskatās, ka viņš ir noslīcis, nyera," zēns paskatījās uz mani tā, it kā viņš pats būtu pie tā vainojams.

"Kamēr mēs to neatklāsim, mēs noteikti nezinām."

Es nolēmu puisi nepieskaitīt pie mirušajiem, nebūdams par to simtprocentīgi pārliecināts. Līdz Piranai bija kādi pieci metri, bet, kad stumbrs atkal pagriezās uz priekšu, mēs atradāmies nedaudz tuvāk.

– Es peldēšu!

Pirms es paspēju reaģēt, Silans satvēra šo garo elastīgo sakni un ieslīdēja aukstajā ūdenī. Dažos sitienos viņš atradās blakus cietušajam – straume viņam palīdzēja. Par laimi, šeit, tieši pie klints, tas bija daudz lēnāks.

– Viņa kāja kaut kam aizķēra! – zēns kliedza.

–Vai vari to atkabināt? – ES biju noraizējies.

Silans man neatbildēja, turpinot mānīties ar Piranu. Viņš uzlika galvu uz pleca, tad pagrieza puisi uz muguras. Sālsūdens labi noturēja virsmu, padarot šo uzdevumu viņam vieglāku. Izplūde manāmi palielinājās, un stumbrs, uz kura es paliku, gandrīz nekustējās uz priekšu un atpakaļ, tikai nedaudz šūpojoties.

– ES palīdzēšu!

Es īsti negribēju atkal iekāpt ūdenī, bet zēnam acīmredzami bija vajadzīga palīdzība, lai tiktu galā ar spēcīgu jaunekli, kurš bija lielāks par viņu.

– Nyera, nē! Labāk palīdzi man vilkt.

Pēc komandas es izvilku sakni.

– Velkam! – zēns saspringti iesaucās un no visa spēka spārdīja.

Pirānu kaut kā uzvilkām uz koka stumbra, kas prasīja neticamas pūles un atjautību. Nolika gareniski, nostiprinot vismaz starp zariem, lai nenokristu. Tikai es joprojām nesapratu, vai viņš ir dzīvs vai nē.

Es nekad iepriekš nebiju sniedzis pirmo palīdzību slīkstošajiem cilvēkiem, un manas zināšanas šajā jautājumā bija neskaidras. Kaut ko paspēju izlasīt, kad braucu uz ciemu ar Zlatku un Gapu, bet kaut kā tas jau aizmirsās kā nevajadzīgs…

Šķiet, ka jātīra mute un deguns un jāveic mākslīgā elpināšana? Un sirds masāža?

Man galvā iešāvās stulbi multfilmu kadri, kur varoņi spiedās uz noslīkuša cilvēka krūtīm, un no viņa mutes spraucās ārā augstas ūdens strūklakas. Ne gluži tie norādījumi, kas man tagad noderētu, bet vismaz kaut kas bija jādara.

Katastrofāli pietrūka vietas manevram, cietušajam nācās sēdēt tieši uz vēdera. Ar vienu roku turot pie nolauzta zara, lai nenokristu, viņa pielika ausi pie puiša krūtīm.

"Viņš nomira…" Silans skumji izdvesa un bieži mirkšķināja.

– Uzgaidi minūti! – es viņam uzsaucu.

Nemitīgās ūdens šalkoņas un vēja trokšņa dēļ neko nebija iespējams dzirdēt.

–Līna! – Silans pēkšņi sirdi plosoši iekliedzās. – Lina, pagaidi!

Knapi paguvu iztaisnoties un satvert ar otru roku, tajā pašā mirklī mūs vardarbīgi satricināja. Koks, uz kura mēs glābāmies, pacēlās no pretējā gala un ar spēku ietriecās ūdenī.

– A! – mēs reizē kliedzām.

Uzlidojis apmēram trīsdesmit centimetrus, es ar uzplaukumu piezemējos uz Piru vēdera, un puiša mute nedaudz pavērās. Viņš atvēra acis, ieraudzīja mani un noklepojās. Tajā pašā laikā garām aizlidoja cits koka stumbrs – koloss, kas nav mazāks par mūsējo. Es sēdēju ar muguru, tāpēc es nesapratu, kas īsti notika, bet izskatījās, ka viņa tikko bija ietriekusies mums. Man par atvieglojumu palikām tajā pašā vietā, bet tikām šūpotas un mētātas tā, ka nevarēju turpināt darbības, lai glābtu noslīkušo.

"Nyera…" puiša vājā balss uzreiz neizlauzās caur manu nomākto apziņu.

– Svētki! Tu esi dzīvs! – Es nevarēju savaldīt savu prieku un, pieliecoties, impulsīvi. apskāva viņu.

"Es tev teicu, viņš ir dzīvs!" – Silans autoritatīvi paziņoja aiz muguras. – Kas ar viņu notiks, tāds kauslis? Viņam gandrīz saplēsa zarnas, kad tās viņu vilka.

Nevarēdama to izturēt, es iztaisnojos un iesmējos, jūtot, ka pār maniem vaigiem tecēja sāļi pilieni, šoreiz karsti.

Pūķis un ēna centās jau no paša rīta un, izejot no pils, ģērbos kā parasti tik karstā laikā – brīvāks balts krekls un plānas, pieguļošas bikses. Man bija aizdomas, ka šeit nav pieņemts tos vienkārši valkāt, bet es vienkārši nevarēju piespiest sevi pārvilkt tiem svārkus. Man, sava laika cilvēkam, tas jau bija labi. Bet tagad mans netīrais izskats samulsināja vietējo puisi. Tā ir dāvana, ka viņš tikko atgriezās no citas pasaules.

Pirans grozījās zem manis.

"Nyera, ļaujiet man piecelties…", bāls kā nāve, viņš pēkšņi nosarka.

Tikai tagad es sapratu, ka joprojām sēžu viņam uz sāniem un man bija krekls, kas izmirkts līdz ādai, kas sekoja visām mana ķermeņa kontūrām. Arī plānā apakšveļa apakšā tos īpaši neslēpa. Hmm…

"Jā, protams," es steigšus izkāpu no Piranas un nedaudz atkāpos. – Kā tu jūties?

– Bija nepieciešams daudz sist, bet šķiet, ka viņš ir dzīvs.

Pīrs apsēdās, gandrīz nenoraujot acis no manis, un mēģināja paskatīties sev aiz muguras. Kā jau gaidīts, viņš rezultātu nesasniedza un pastiepa roku ar roku.

"Tur ir tikai liela skramba," es pamudināju. – Bet tas ir labi.

"Labi," puisis atviegloti izdvesa. "Es domāju, ka viņš noplēsīs manu ādu, bet Pūķis priekštecis apžēlojās, tas mani sāpināja," viņš smīnēja, pieminot kādu bīstamu brīdi, un, paskatījies uz mani uz sāniem, atkal samulsa.

Zem šī viņa skatiena man pēkšņi sagribējās arī piesegties. Nē, par biksēm biju mierīgs, bet krūtis… Arr!

"Jums ir paveicies, ka jūsu kāja aizķērās uz klūgas, pretējā gadījumā tā būtu aiznesta, un atcerieties, kā viņus sauca," mūsu sarunā būtiski iejaucās Silans. – Es tevi tik tikko atbrīvoju.

"Es tiku pieķerts ar nolūku, tāpēc es airēju šeit."