Viņa kliedziens man palīdzēja sagatavoties laikā. Sekojot padomam, viņa satvēra koka stumbru, piespiedās pie tā un satvēra zarus, kad pienāca jauns vilnis. Koks čīkstēja, bet nepadevās – galu galā mēs bijām daudz augstāk gar krastu, un šeit vilnis zaudēja trieciena spēku.

Ledainais ūdens sasniedza manu krūšu līmeni, bet nepacēlās augstāk. Zari, nūjas, kaut kādi gruži, viss tika vilkts lejup pa straumi. Kaut kas sāpīgi trāpīja man pa roku. Kliedzot atlaidu tvērienu, un mani izglāba tikai tas, ka Pīrs cieši turējās. Mūs sita un dauzīja, mežs stenēja kā simts rēgi, un pirksti sāka kramptēt no aukstuma, bet straume nebeidza spiest.

Dievs, kā es ienīstu aukstumu!

Es vairs nesapratu, cik daudz laika pagājis. Likās pēc mūžības, ka esmu stāvējusi līdz krūtīm ūdenī, pretojos straumei un iztēlojos visas šausmas, kas mūs piemeklētu, ja mēs nebūtu paspējuši laikā piecelties.

Un pēkšņi kaut kas notika.

Pirans aiz manis izdvesa mutisku skaņu un pazuda. Man uzreiz kļuva daudz grūtāk noturēties no zara, uz kura stāvēju, un kādu laiku tās plīvoja kā karoga mastā. Man bija smagi jācenšas tās aptīt ap koka stumbru. Vairāk vai mazāk uzticami nostiprinājusies, paskatījos pār plecu un redzēju, kā puisis aizrijās mazliet tālāk, ik pa brīdim ar galvu palaižoties zem ūdens. Viņam izdevās satvert no apakšas izsprausto zaru, taču ūdens spiediens bija tāds, ka viņam vienkārši nepietika spēka atgriezties, lai paslēptos aiz stumbra.

– Svētki! – es kliedzu. – Iedodiet man savu roku!

Es mēģināju atgāzties un, izmantojot tikai kājas, sasniegt puisi, taču veltīgi. Gandrīz krītot, viņa atkal satvēra koku. Sākotnēji šī ideja bija muļķīga. Arī Pirs to saprata. Viņš negatīvi pakratīja galvu, un uzreiz viņu atkal pārklāja netīra straume.

Vēl nedaudz, un viņš tiks aizvests! Steidzami kaut kas bija jādara!

Viņa pagrieza galvu, skatījās apkārt, bet visur, kur jūs skatāties, bija tikai verdošs ūdens, koku stumbri izlīda no tā un nebija cerības. Tikai kalnā uzceltā pils sērīgi vēroja mūsu ciešanas.

Biezs šķembu gabals no kaut kur no sāniem pagriezās un ietriecās Piranam plecā, un viņš, nespēdams pretoties, atlaida rokas. Ūdens viņu uzreiz pacēla un, griežot straumē, vilka lejup pa straumi.

– Nē! Svētki! – es šausmās iekliedzos.

Un pēkšņi garām aizpeldēja Silans, kliedzot un plīvojot. Es pat izbrīnā noelsos. Šķiet, ka arī nākamajā kokā notikusi nelaime! Atklāti sakot, es sapratu, ka drīz viņiem sekošu. Viņa turējās no visa spēka, bet no aukstuma sastindzis ķermenis pastāvīgi tika pakļauts sitieniem. Mani, protams, sedza koka stumbrs, taču cieta īpaši skartie pirksti. Turklāt ik pa brīdim kaut kas aizpeldēja no sāniem, izlaužoties cauri meža joslai – kaut kas līdzīgs tam, kas aiznesa Piru.

Upe aiz meža kļuva par viļņa riestu. Gar to ūdens var pacelties ļoti tālu. Bet viņa pagriezās tur pie strauta, kur stāvēja tīkli, un viņai atliek vien cerēt, ka ciema, kas atradās augstāk pakalnos, iedzīvotājiem netiks nodarīts kaitējums.

A! – es iekliedzos, kad viņi man trāpīja pa sānu kā dauzītu aunu.

Mana redze aptumšojās, manas rokas pašas no sevis atlaidās, un tajā pašā brīdī netīrais ūdens apskaloja manu galvu. Es sāku plekstēt, nepievēršot uzmanību sāpēm sasituma vietā. Peldēšanās šādā straumē izrādījās pavisam savādāka nekā peldēšana mierīgā upē vai dīķī. Es tik tikko varēju noturēties uz virsmas un paspēju elsties pēc gaisa, taču mani satraucošā ātrumā vilka un mētājās apkārt, kā smilšu graudiņš glāzē, ik pa brīdim aizsedzot galvu.

“Pūķa priekštecis un viņa ēna, palīdzi man! Man jāatgriežas pie Zlatas! – pazibēja doma, kad kārtējo reizi nonācu zem ūdens…

Kaut kas sāpīgi parāva manus matus, izraujot šķipsnu, un uzreiz aizķērās mana krekla apakšā, vilkdams mani sev līdzi. Tas mani vilka atpakaļ, un, kaut kā griežoties, es izmisumā sasniedzu virsmu. Man izdevās vēl vienu elpu ieelpot, pirms atkal biju zem ūdens. Acis nebija iespējams atvērt dažāda lieluma gružu dēļ, taču, griežoties, ar rokām aptaustīju diezgan resnu un īsu zaru, kuru satvēru.

Pieķērusies ar rokām, sajutu arī to stumbru, no kura zars atdalās – tas bija vesels koka stumbrs! Biezs, ne mazāks par to, uz kura nesen meklēju glābiņu. Man neticami paveicās, ka nesaprotamā veidā tas mani skāra tikai īsi. Sasodīts tāds koloss ar visu savu svaru, tas arī viss. Mani piedzīvojumi Dragon Reaches būtu beigušies, bet tagad tā bija mana pestīšanas iespēja.

Tas viss lidoja cauri manām domām, kamēr es ar visu savu spēku uzkāpu uz stumbra, turēdamies pie lokanajiem zariem. Man par laimi, koks negriezās, un man izdevās ātri uzkāpt. Es apsēdos pie viņa un nokritu uz stumbra, piespiežot vaigu pret mitro, raupjo mizu, smagi elpojot un mēģinot tikt galā ar pulsāciju ausīs.

Dažus mirkļus vienkārši mēģināju noturēties, ļaujot straumei mani nest kaut kur uz priekšu, bet drīz vien sapratu, ka ūdens ātrums palēninās, un koka stumbrs lielā lokā sāk griezties pa kreisi. Sēžot taisni, es sāku skatīties apkārt.

Realitāte bija tāda, ka paisuma viļņa spēks lēnām izsīka, ūdens vairs nevarēja pacelties tālāk kalnā. Šķita, ka tās apakšējie slāņi ir sākuši atkāpties un atgriežas jūrā, un, ja aiz tā tiktu aizvilkts līdzi mans “glābšanas stumbrs”, tas būtu viss.

Mani asi nokratīja – improvizētais plosts pieskārās dibenam, un es pagriezos. Krasts bija tikai trīs metru attālumā, un es uz vienu sekundi gandrīz nolēmu nolekt un mēģināt tam pārpeldēt, taču tas uzreiz palielinājās.

Četri metri, pieci… Septiņi… Viss ir bezjēdzīgi. Es ar ilgām skatījos uz zemi.

Ja tādu kolosu vilks, tad tas mani vienu vai divas reizes novilks.

Fragments, uz kura es sēdēju kā uz zirga, bija sešus metrus garš. Koks bija izrauts ar saknēm un nolauzts kā sērkociņš. No manis vistālākajā galā stumbrs bija saplēsts kā birste, un es sēdēju tuvāk dibenam, un tas, ko ņēmu par zariem, kad izkāpu no ūdens, bija nekas vairāk kā sakņu lauskas. Šķiet, ka šis sabiezējums strādāja līdzsvaram, neļaujot mucai apgriezties.

Ūdens kustībā bija redzams raksts, visi atkritumi, apgriežoties, virzījās uz klints pusi, uz kuras stāvēja pils. Tas ir, pirms tam tas neizskatījās pēc klints, bet tagad, kad ūdens gāja tai apkārt no tās puses, kuru es redzēju, tā arī izskatījās. Šeit esošā klints pacēlās trīs vai četru stāvu augstumā, īsumā, un mans koks lēnām un neizbēgami virzījās uz to. Citi atkritumi tur apgriezās un aizbrauca pretējā virzienā – uz jūru.

Es pagriezu galvu, mēģinot izdomāt, kā tikt ārā, bet nekas labāks par burvju zobenu nenāca prātā. Bet Cleaver joprojām lādējās, un tagad es patiešām nožēloju, ka to nepārbaudīju.

Stulbi! Bija jāskrien nevis uz krastu, bet gan uz cietumu. Ja zobens būtu atjaunots, es vienkārši lūgtu viņu palīdzēt zēniem. No otras puses, pastāvēja pretēja iespēja, ka zobens vēl nebija gatavs. Tad es nevienu neglābtu.

Joprojām bija cerība, ka Ganam un Makam paveicās vairāk nekā mums.

–Līna! – īss kliedziens knapi tika cauri stihijas rūkoņai.

Silans pamāja ar roku man no ūdens! Es viņu dzirdēju tikai tāpēc, ka bijām diezgan tuvu. Puisis uzminēja aizķerties uz kādu aizķeršanos un tagad no visa spēka mēģināja airēt manā virzienā, bet kur viņš bija!

– Spēku, turies! – es kliedzu.

Viņa pārcēlās uz pašu stumbra malu – tuvāk saknei, taču joprojām nevarēja to sasniegt, un zēns jau sāka nest uz sāniem. Vēl nedaudz, un mēs atkal apmaldīsimies šajā virpulī.

Izmisumā sāku šķirot izvirzītās saknes, cerot atrast kādu garāku. Un šis parādījās! Izvilkusi viņu no ūdens, viņa to kā virvi uzmeta puisim. Viņa palaida garām, bet mēģināja atkal un atkal. Piektajā mēģinājumā Silanam izdevās to noķert, lai gan nācās atlaist aizķeršanos, tomēr man izdevās viņu izvilkt.

– Esmu šeit! Es esmu gudrs šeit! Viss būs labi!

Es cieši apskāvu puiku, kurš trīcēja ne mazāk kā es, bet uzreiz bija jālaiž vaļā, kad viņš sāka drudžaini klepot. Izdevās to norīt, nabaga puisīt.

Man pašai bija šausmīgi slikti. Es dzēru šo sāļo, netīro vircu visu mūžu un, iespējams, tādā virpulī dabūju smadzeņu satricinājumu. Joprojām nav zināms, kas padara jūs slimu vairāk.