Pamostoties tumsā vienatnē ar kailu izskatīgu vīrieti apkaklītē, nospriedu, ka tas ir nežēlīgs joks. Mani nolaupīja un aizvilka uz industriālo zonu kaut kādu neskaidru iemeslu dēļ.

Biju gatava cīnīties ar visu, kas pagadās, aizstāvot savu dzīvību un godu, bet izrādījās, ka esmu citā pasaulē, kur maģija un pūķi ir norma. Vienīgā problēma ir tā, ka es vispār neatceros, kā es šeit nokļuvu un kāpēc manās rokās bija īsts zobens, turklāt maģisks!

Ar šī zobena palīdzību man izdevās izkļūt no alas. Es atrados pamestā pilī pilnīgi viena, izņemot mazus inteliģentus ziedu pūķus un milzīgu zirnekli, kas medī naktī.

Mana atmiņa ir kā zālē izmētāti puzles gabaliņi, un katrs jauns mani tikai mulsina vēl vairāk. Bet incidents man palīdzēja atcerēties visu un pat vairāk. Tagad es precīzi zinu, kur iet mana sirds, un darīšu visu iespējamo un neiespējamo, lai atgrieztos pie meitas.

Es skrēju tā, kā biju skrējusi tikai vienu reizi – glābjot savu dzīvību, par kuru atcerējos tikai pirms kādas pusstundas. Man dega plaušas, sāka sisties kāju muskuļi, bet es lidoju ātrāk par vēju pa ceļu uz jūru.

Ja vien paspētu laicīgi! Ja vien zēni saprastu, kādas briesmas viņiem draud, un domātu bēgt!

Kaklā bija kamols, jo stulbi nolēma mani iepriecināt ar šiem stulbajiem gliemežvākiem, sasodīts! Es sev nepiedošu, ja…

Nekad nebiju bijusi pie okeāna, taču no video internetā zināju, ka, ja jūra nepiemērotā laikā atkāpjas no krasta, tā ir droša cunami pazīme. Un jo tālāk ūdens atkāpsies, jo varenāks vilnis skars krastu. Daļa, kur es devos peldēties, bija līcis ar nosaukumu "Pūķa mēle". Šādās vietās cunami var būt daudz bīstamāks un viļņi var sasniegt labas piecstāvu ēkas augstumu.

Bet cik ilgā laikā jūra atgriezīsies?

Es neatceros…

Lielā augstuma un attāluma atšķirība ļāva cerēt, ka ūdens nekādā gadījumā nesasniegs pili, lai tikai paspētu atgriezties…

Kaut kur ceļa vidū puiši mani panāca. Pīrs un Gans, šķiet, saprata, ka ir noticis kaut kas neparasts, un metās pēc trakās Pūķa ēnas.

– Kas noticis, nyera? – viens no viņiem ejot uzdeva jautājumu.

Pa šo laiku man acu priekšā peldēja apļi, un man vairs nebija gandrīz nekādas elpas. Un sāpes sānos bija tik nežēlīgas, ka nācās piebremzēt, bet es turpināju, smagi elpojot, ātrā tempā virzoties jūras virzienā. Tas nebija tik viegli, man nācās nepārtraukti šķielēt un pīlēt no spēcīgām pretvēja brāzmām.

– Jūra… Tā tagad atgriezīsies… Visu aizskalos. Zēni ir klāt… Mums viņi jāglābj! – Man tikko pietika elpas šai pēkšņajai frāzei.

– Kā tas visu nomazgās?! Jā, mūsu rajonā tas nekad nav noticis! – Pīrs labsirdīgi piezīmēja. "Tev nav jābaidās, njera."

"Ziemā bieži vētra, bet vasarā…" Gan viņam piebalsoja.

Šajā brīdī nokļuvām vietā, kur aizaugušais ceļš nogāzās krastā, un mūsu acīs atklājās zvērīga aina savā nekanoniskajā skaistumā. Jūra ļoti atkāpās, pilnībā atsedzot līča dibenu, cik tālu vien acs sniedza. No šejienes tas izskatījās ķieģeļu sarkans, iespējams, no aļģēm vai koraļļiem. Turklāt man izdevās pamanīt duci dažādu kuģu skeletu, kas atgādina pussabrukušus skeletus…

Un daži bija salīdzinoši svaigi, kas starp citiem izcēlās ar savu novitāti un iekrita acīs.

"Yoyo…" sacīja Gans.

"Jūsu…" Pirs norija lāstu. "Viņš teica, ka mums vajadzēja to noslīcināt tālāk."

Apstiprinājuši minējumu, ka tie ir tie paši Draku vergu tirgotāji, puiši, ne vārda nesakot, paskatījās uz mani un apmulsuši unisonā murmināja:

– Piedod, nyera.

Bet es ignorēju viņu atvainošanos, jo kaut kur ārā – jūrā, kur dibena līmenis strauji kritās, strauji paceļoties, mūsu virzienā jau virzījās milzu vilnis. Ļoti, ļoti drīz viņa būs klāt – tikai dažu minūšu jautājums…

Pa taku augšup mums pretim skrēja nobiedētie zēni Maķedons un Silans, kliedzot un vicinādami rokas.

– Šeit! – Man bija nedaudz laika atvilkt elpu un grasījos steigties viņiem pretī, taču Pirs mani aizturēja.

– Es tevi nelaidīšu! Ar to nepietika, lai Pūķa ēna nomirtu!

Puisis mani atvilka ar kāpurķēžu traktora sīkstumu un spēku, bet Gan devās pretī zēniem manā vietā. Man ir jāatdod savs pienākums, ciema zēni skrēja daudz labāk par mani. Pavisam drīz Gan bija puišiem blakus un paņēma mazo Maķedoniju zem paduses. Viņš vienkārši paņēma vecāko Silanu aiz rokas un uzvilka atpakaļ kalnā.

Jūra draudīgi šalca, vilnis jau drupināja līcī kuģu skeletus, strauji augot augstāk un augstāk. Es skaidri sapratu, ka mums nebūs laika nokļūt pietiekami tālu, lai pasargātu sevi no elementiem. Kamēr Pīrs mani vilka pretējā virzienā, manas smadzenes strādāja līdz galam, meklējot risinājumu, un manas acis šaudījās apkārt.

Ko viņi ieteica tajos pašos videoklipos, kurus Agripina skatījās daudz? Kāpt augstāk un paķert kaut ko stipru un cietu? Labāk ir uzkāpt uz dzelzsbetona ēkas augšējo stāvu un spiesties stūrī, un vēlams izvēlēties istabu bez logiem…

Tas viss ātri pazibēja galvā, bet nekā piemērota te nebija, izņemot…

– Uz mežu! Ātrāk! – es kliedzu un, savukārt, vilku Ganu uz kokiem apmēram piecdesmit metrus no ceļa.

Mežs bija diezgan vecs, koki bija spēcīgi un augsti, daži ar vairāku apkārtmēru gariem stumbriem. Viņi biezā joslā nolaidās gandrīz līdz pašam krastam. Vēl bija cerība, ka šī josla, kas mūs šķir no upes, kas otrpus līcī ieplūst, darbosies kā mols. Varbūt tajā pašā laikā viņi vismaz nedaudz aizturēs ūdeni un to, ko tas nes sev līdzi?

Ne mazākas briesmas radīja visādi gruži un gruveši. Viņš tev iesitīs pa galvu ar kaut ko smagu, un viss – tavas izdzīvošanas iespējas būs nulle.

– Kokos! Ātri! – Gan iesaucās pārgurušajiem zēniem, metot tos augstāk.

Viņi paklausīgi uzkāpa. Silans ir diezgan veikls, taču Makedonam vairs neatliek spēka, un Gans, uzreiz viņu panākot, burtiski vilka augšā pa bagāžnieku.

– Nyera Lina, tu zini kā…

– Nav svarīgi! Dodiet man pacēlāju! – Es jau biju izlēmusi par koka izvēli un, satverot zaru, uz kuru mani bija uzmetušas Pirana spēcīgās rokas, sāku kāpt augšā, cik ātri vien varēju.

Izrādījās, ka tas nav tik grūti. Bija zarains koks – bija tāds prieks tajā kāpt. Kāpt augšā vienmēr ir daudz vieglāk nekā vēlāk nolaisties. Es atcerējos piemērotu gadījumu no savas biogrāfijas. Atrodoties patversmē, es uzkāpu augstāk par visiem citiem un tad nosēdēju apmēram stundu, nevarēdama tikt lejā. Nācās izsaukt glābējus. Protams, vēlāk es tiku sodīts, un mana māsa bija ļoti sarūgtināta un mēģināja mani aizlūgt, taču ar tādu pašu rezultātu.

Interesanti, kas notika ar manu nabaga Marinku?..

Paspējām uzkāpt aptuveni līdz stumbra vidum – vienā mirklī līdz ceturtajam stāvam, kad zemi satricināja zvērīga spēka trieciens – krastā trāpīja gigantisks vilnis. Kliedzot, es no visa spēka ieķēros zaros. Trauksme bija tik skaļa, ka bija viegli kļūt kurls. No šejienes tas nebija redzams, bet es nojautu, ka šī jūra drupina krastam vistuvāk augošo koku stumbrus.

Pirmais vilnis mūs nesasniedza, bet otrs, vēl lielāks un briesmīgāks, jau steidzās pēc tā.

– Nyera! Nyera, ejam vēl augstāk! – kaut kur aiz apziņas malas prasīja Pīrs, kurš rāpās pēc manis, bet es biju sastindzis no šausmām un man atlika tikai ieplestām acīm vērot tuvojošos elementus.

Koki, kuros steigā uzkāpām, atradās gandrīz no pašas meža malas. Tikai tagad sapratu, ka tā bija liela kļūda. No šejienes pārāk labi bija redzama ūdens siena, kas tuvojās krastam. Likās, ka viņa nesteidzas un kustas lēni un majestātiski, bet patiesībā tā bija tikai ilūzija…

Jauna vēja brāzma mani gandrīz norāva no zara. Pir palīdzēja man noturēties, puisis piespieda visu manu ķermeni pret raupjo stumbru un kliedza man ausī:

–Cieši satveriet, ieguva! Un lūdziet Pūķim priekšteci!