– Vai tu zini, kur viņš ir?

"Jā," mans sarunu biedrs pamāja. "Un es arī zinu, ka jūs esat īsta pūķa ēna, lai gan ne Lindara, kuru Reg izvēlējās."

– Kas? – Pārsteigta par šādu izteikumu, es lūkojos viņā. – Bet kur?..

"Es zināju, ka Lindara un man ir plāni attiecībā uz viņu, bet tad parādījās Reginhards Berliāns un visu sabojāja!"

Naža apziņa mani nobiedēja. Viņš ļoti mainījās, šķita, ka kļuva aukstāks, un no viņa runas pazuda pat ierastā neprātība. Bet tas nav tik vienkārši!

– Un… Ko tagad? – jautāju, spriežot, vai piekrist vai uzstāt, ka esmu Lindara, bet vienkārši mainījusies.

Kaut kas man teica, ka melot ir bezjēdzīgi.

"Es nezinu, no kurienes jūs nācāt, bet jūs esat svešinieks, lai gan jūs esat ļoti līdzīgi." ES to jūtu. Bet es redzēju arī ķēdes, kas tevi pieķēdēja pie viņa… Hmm. Tas ir ļoti dīvaini.

Viņš skatījās man acīs un kādu brīdi mani nopētīja. Man bija vajadzīgas zināmas pūles, lai nenoskatītos prom. Viņš saprata, ka esmu svešinieks! Viņš redz dažas ķēdes!

– Tomēr tam nav nozīmes. Galvenais, ka Drakendorts tevi atpazina un palīdzēja. Tagad jums ir jādara savs pakalpojums un jāpalīdz šai zemei," tikmēr Nazis turpināja. "Esmu pārliecināts, ka ar to pietiks, lai atbrīvotu Berliānu." Es tev palīdzēšu nokļūt viņa alā.

Pārsteidzoši, man nebija jādzen Nazis prom ar rupjību. Izteicis savu neparasto priekšlikumu, viņš nekavējoties aizgāja, negaidot manu reakciju. Tiklīdz durvis aiz viņa aizvērās, es iegrimu gultā, jūtot, cik vājas ir manas kājas. Sarežģītā saruna mani noteikti izsmēla.

– Enerģijas vampīrs! – nolamājos pieskaņā.

Asya nekavējoties parādījās no vannas istabas.

"Nyera Lina, es to iztīrīju…" viņa ar ātru, neatlaidīgu skatienu paskatījās apkārt istabā un čukstus jautāja: "Vai esat aizgājuši?"

"Jā," es pamāju.

"Man nevajadzēja atstāt tevi vienu, man vajadzēja lūgt kādam palikt pie tevis," Līna paskatījās uz mani. "Vai esat pārliecināts, ka viņš neko sliktu neizdarīja, kamēr es devos prom?" Vēljoprojām tu…

– Nekas. Taču saruna izrādījās grūta. Nazis teica, ka viņš man palīdzēs glābt draklordu.

– Oho! Un viņš zina, kā to izdarīt?!

– Nē, bet viņš teica, ka palīdzēs aizvest mani uz alu.

Aisana kādu laiku klusēja.

– Līna, vai tu zini, kā atbrīvot dralordu?

– Godīgi? – ieskatījos sava jaunā drauga plaši atvērtajās acīs. – Man nav ne jausmas. Bet es ļoti ceru, ka dralords pats zina. Vai aizvedīsi mani uz kungu kambari?

Es negribēju tur iet viena, un tas mani nedaudz sarūgtināja. Agrāk pat tukša pils mani nebiedēja, bet tagad, līdz ar cilvēku ierašanos, šķita, ka tā vienlaikus kļuva bīstamāka. Paradokss…

– Noteikti! Ja nu šis aizdomīgais puisis seko, kas zina… – Asija sarauca pieri, it kā lasot manas domas.

Piekrītoši pamāju ar galvu, devos uz ģērbtuvi, lai saģērbtos. Pēc dažām minūtēm mēs abi gājām pa tumšu koridoru. Es nēsāju roku lāpu, ko biju laimējis no Aisanas, un viņa paņēma vēl vienu, ievietoja gredzenā pie sienas un aizdedzināja no tā, ko nesa rokās. Koridors uzreiz iedegās siltā gaismā, un mēs devāmies tālāk.

Es iepriekš izvairījos apmeklēt šo spārnu, kad uzzināju no Sonic, ka šeit dzīvo pils īpašnieks, bet tagad man šķita, ka man vajadzētu apskatīt arī šo vietu.

– Vai, jūsuprāt, tas nav bīstami? – Aisans atkal pārgāja uz oficiālo toni, uzmanīgi apskatīdamies apkārt.

Viņa pacēla lāpu augstāk, apgaismojot telpu.

"Es nezinu, bet man šķiet, ka šī vieta man nekaitēs." Tāpēc labāk pagaidiet šeit.

Daļēji es patiešām uztraucos par Asiju, daļēji es negribēju, lai viņa redzētu kaut ko nevajadzīgu.

– Apaļā deja…

Spēcīgs trieciens, kas satricināja sienas, neļāva viņai pabeigt. Čīkstot, mēs instinktīvi notupāmies, Asija gandrīz nometa lāpu, un es domāju par alternatīvu apgaismojuma avotu – ugunsdrošu.

–Līna, kas tas bija?

"Izskatās pēc kārtējā viļņa," es iztaisnojos un paskatījos apkārt, bet šajā koridorā nebija neviena loga. Izkraujusi uz grīdas atlikušās lāpas, viņa no paķertās somas izņēma sveci ar svečturi. – Paliec šeit. Kliedz, ja kas notiek,” Ase pavēlēja un sāka kāpt pa kāpnēm.

Drakloda kambaru durvis tika izgāztas, tāpat kā manējās. Iekšā bija pamestības smaka, un valdīja briesmīga gulta. Viss, ko varēja apgāzt, tika apgāzts, viss, ko varēja saplēst, tika saplēsts, viss, ko varēja salauzt, tika salauzts.

– Kas te notika? – es neizpratnē paskatījos apkārt, paceļot svečturi augstāk.

Stūrī pie kamīna atradās elegants svečturis ar vienu lauztu roku. Šeit visapkārt gulēja sveces. Izvēlējusies dažus salīdzinoši neskartus, viņa tos visus nolika uz kamīna un aizdedzināja. Kļuva gaišāks, bet es vienkārši satvēru galvu, skatoties uz saplēsto matraci viesistabas vidū, izķidātos spilvenus, skaistas, bet salauztās mēbeles. Pat grezni krēsli un atzveltnes krēsli tika sagriezti un salauzti. Pilī neko tādu nebiju redzējis.

"Jā, bezjēdzīgi šeit kaut ko meklēt pat dienas gaismā…" un tad man atausa: "Meklēšana, lūk, kas tas ir!"

Viņi noteikti kaut ko meklēja istabā, bet ko tieši? Vai tu to atradi?

Uzmanīgi soļojot, es šķērsoju dzīvojamo istabu un ieskatījos guļamistabā – tā bija tieši tā pati. Pat lielajai gultai, maza lidlauka lielumā, nebija slinkums to nojaukt, un tās atliekas tagad derēja tikai malkai. Cenšoties nepaklupt, devos uz loga pusi, bet uz grīdas pamanīju mazus portretus skolas fotogrāfijas lielumā. Un šeit ir naglas, uz kurām tie karājās, es atzīmēju, apgaismojot sienu.

Nolikusi sveci uz palodzes, viņa paņēma vienu portretu un iznesa to gaismā – tajā bija attēlots vīrietis, kurā varēja izsekot pils saimnieka vaibstiem. Tēvs? No otrās uz mani paskatījās skaista pieauguša sieviete ar šiku tiāru matos, un bez parakstiem. Māte? Es nezinu, kas tas ir, bet viņi ir jauks pāris.

Identiski kadri liecināja, ka portreti patiešām bija savienoti pārī. Viens bija salauzts, bet paši audekli brīnumainā kārtā nebija bojāti. Es pēkšņi sajutos nepatīkami un skumji. Es ienīstu barbarismu!

Es sapratu, ka nevaru viņus atstāt šeit guļam, tas kaut kā nebija cilvēcīgi.

Vairs nebija jēgas palikt izpostītajās kamerās, un es nolēmu lūgt meitenes rīt šeit sakopt. Pēc tik un tik “pamatīgiem meklējumiem” šeit noteikti nekas vērtīgs nebija palicis pāri, un izglābtajam draklordam būtu nepieciešama istaba.

Beidzot es atvēru logu un paskatījos ārā, bet neredzēju neko, izņemot piķa tumsu un lietus sienu. Nopūtusi sveces svečturā, nokāpu lejā pa kāpnēm.

– Nu, kas tur ir? – Asija mani sagaidīja, pieliecoties pie manis.

Meitene man likās nobijusies.

– Jā, es atradu portretus. Nezini, kas tas ir?

"Tātad, tēvs un māte Draklodra Berliana," bez šaubām atbildēja Asija.

–Vai tu viņus esi redzējis?

– Tikai vienu reizi agrā bērnībā.

"Es redzu," es tik tikko apspiedu žāvas. Šķiet, ka spēcinošā novārījuma iedarbība ir beigusies, un nogurums nokritis kā granīta plāksne. – Mums jāsalabo rāmji. Un iztīriet draloru. Tas ir murgs…

Es pamanīju, kā Asija piesardzīgi skatās gaiteņa tumsā, un es atkal nevarēju noturēt žāvas.

"Nyera, tev laiks iet gulēt," viņa satvēra mani aiz elkoņa un atvilka atpakaļ.

Es gribēju nodzēst lāpas, bet pārdomāju. Nekas nenotiktu, bet es negribēju atstāt tumsu aiz sevis. Pagriezušies uz kāpnēm, mēs, ne vārda nesakot, sākām skriet, pakausī sajūtot briesmoņus, kas aiz sevis slēpjas tumsā, gluži kā bērnībā.

Tikai tad, kad mēs ieslēdzāmies manā guļamistabā, es jautāju:

– Asja, ko tu tur redzēji?

"Nekas," mans draugs apmulsis atbildēja.

– Kāpēc mēs tā skrējām? – es paskatījos uz viņu.

– Nezinu. Varbūt es iztēlojos lietas… Vai arī es tikai iztēlojos lietas, joprojām bija bail vienam stāvēt…

Un tad es sapratu, ka atšķirībā no manis, pilsētnieces, kas pret māņticību izturas ar veselīgu skepsi, Asija ir citas pasaules bērns. Tāds, kur daudzi izdomājumi ir patiesi.