"Lūk, mums vajag citu plānu," viņš drūmi sacīja, pacēla no zemes akmeni un aizmeta to tālu prom. – Starp citu, laukumā it kā runāja, ka te izsūtīts arī cara dēls – nu, resnais, šķībs un šķībs. Kur šis ķēms tiek turēts, vai viņš arī ir aizslēgts? Godīgi sakot, vismaz ielieciet viņu vienu būrī un ļaujiet cilvēkiem skatīties naudu, un tad mēs par šo naudu nolīgsim strādnieku komandu. Kā viņu sauc, Velidur?

Mudriks piecēlās un, ne vārda nesakot, kliboja prom. Un arī Marjaša pielēca un nosodoši paskatījās uz viņu.

– Ko, Vasja, vai tu nesaproti? – viņa pārmetoši jautāja, norādot uz Mudriku. – Un pat ja es nesapratu, tas joprojām ir tas pats, kā jūs varat ievietot dzīvu dvēseli būrī? Viņam ir gana ar caru, un neviens no mums to nav pelnījis. Ja tā, tad Kazimiram labāk būtu atņemt mums dzīvības, nekā paciest izsmieklu!

Un viņa viņu pameta. Viņa steidzās pēc Mudrika, panāca, apskāva viņu aiz pleciem, un viņi aizgāja.

Vasilijs apsēdās uz akmens, paskatījās uz Vilku un sacīja:

– Sasodīts. Kāpēc es vienmēr nonāku muļķīgās situācijās? Nu, kā es to varēju uzminēt, vai ne? Sākumā saka, ka viņš ir resns kā muca, un viss greizs, un vispār… Ah-ah-ah, Dievs, es gribu mājās!

Viņš satvēra matus un sēdēja vēl mazliet. Neviena ideja neizdega, viņš arī sastrīdējās ar visiem, un bija izsalcis – ko viņš no rīta ēda, būtu labi, ja divas pankūkas. Tagad Maryasha noteikti netiks pabarota.

"Tā īsumā," sacīja Vasilijs, pieceļoties. "Esmu noguris no tā, bet man nav ko zaudēt." Vilks, celies!

Un, uzsitot sev pa augšstilbu, viņš devās kalnā uz vārtu pusi.

Tēvocis Dobrjaks dzīvoja nevis kaza, bet kaza. Sentry. Vasilijs to uzzināja, staigājot pa māju.

Viņš ieradās ar nodomu vēl vairāk strīdēties. Noskaņojums bija tieši piemērots. Bet Dobrjaks nolēma, ka jau visu pateicis, no iekšpuses aizslēdzās un tikai ieteica, kur iet.

Tomēr nevienā no šiem virzieniem nebija pārtikas, un tāpēc Vasilijs nekur negāja.

– Atvērt! – viņš spītīgi noprasīja, klauvēdams pie durvīm. – Mums jārunā. Atveriet, sasodīts!

Bet Kindly pilnībā apklusa, it kā viņa nebūtu mājās.

– Nu, ir par vēlu izlikties! – Vasilijs kliedza. – Es zinu, ka tu esi tur!

Tad viņam ienāca prātā, ka Kindly varētu būt evakuācijas ceļš. Vai viņš aizies un kur viņu meklēt vēlāk? Un tad, staigājot pa māju, Vasilijs satika kazu.

Kaza bija liela, balta, netīra, uz sāniem izliektiem ragiem. Viņš domīgi sakošļāja lūpas, šķieldams dzelteno aci.

Tad viņš piegāja uz priekšu, noliecis galvu.

Vasilijs pamanīja virvi ap kazas kaklu un tāpēc vienkārši paspēra soli atpakaļ, cerot, ka pavada to noturēs. Un vēl viens solis, jo kaza turpināja staigāt…

Virve bija pārrauta.

Vasilijs skraidīja pa māju. Kaza elpoja pa muguru, sita viņa nagus. Vilks jau no tālienes gļēvi iebļāvās, bet neiejaucās.

Vasilijs ienāca mājā iespaidīgi, pa logu, kūleņojot, gluži kā filmās. Kaza vēl nedaudz paātrinājās un tad uzvaroši skrēja atpakaļ. Varēja dzirdēt, kā viņš krāk, gaidot, vai Vasilijs atkal iznāks. Vasilijs cerēja, ka tas neizdosies, bet katram gadījumam paskatījās uz saimnieku. Viņš stāvēja viņam virsū, uzlicis rokas uz gurniem, taču šķita, ka negrasījās viņu izmest uz ielas.

– Kāpēc tu esi tik pieķēries, sasodītais? – viņš skumji jautāja tievā balsī.

"Vai jūs domājat, ka man nav nekā cita, ko darīt…" Vasilijs dusmīgi iesāka. – Īsāk sakot, jā. Man tiešām nav neviena cita, pie kā iet.

Viņš piecēlās, raustīdamies, jo nebija īpaši labi kritis. Ja tā padomā, kopš es šeit nokļuvu, ir bijusi trauma pēc savainojuma. Pļavā uzaru zemi ar zodu, tad ar muguru pret soliņu, tad ar grīdu, tad šo apmali, lai tā… Un viss sākās ar to, ka pūķis košļāja.

"Tā ir lieta," sacīja Vasilijs. "Es nenokļuvu šajā trimdā pēc paša vēlēšanās, un es to nepieņemšu…

"Ejiet un neapmetieties kaut kur citur," ieteica labais vīrs. – Tu stulbā, ņem savu kašķi!

"Bet man tas nav jāvēl," Vasilijs pakratīja pirkstu. "Es nesen ierados pie jūsu kalēja, tāpēc es nedomāju, ka jūs varētu būt ķērkuši."

– Pie kalēja? Vai tu esi svētīts vai kā? Atgādināt man, kā tevi sauc?

– Vasilijs.

"Jā," sacīja īpašnieks, sakošļāja lūpas un norādīja uz durvīm: "Nu, ejiet mājās!" Es kādreiz saucu kazu par Tišku, bet tagad es viņu saukšu par Vasku.

"Ticiet man, tiklīdz es atradīšu izeju, es nekavējoties došos prom." Tātad…

– Kas mums jāmeklē? Durvis ir tur. Varbūt jums patīk logs?

Vasīlijs ievilka gaisu, lēni izelpoja un skaitīja līdz trīs. Man nebija pacietības vairāk.

"Es dzīvoju savu parasto dzīvi," viņš spītīgi teica un arī uzlika rokas uz gurniem. "Varbūt tā nebija gluži lieliska dzīve, bet man tā derēja, un tad – laiks!" – un es esmu šeit. Jā, šādi jūs visi šeit nokļuvāt, vienkārši sēdiet un nemokiet laivu, un es pielikšu pūles, lai atgrieztos mājās, labi?

Viņš paskatījās uz saimnieku, savilkdams uzacis, un turpināja:

"Lai gan jūs esat Bermudu salas, jūs joprojām izskatāties kā cilvēks, un jūsu māja nav nekas tāds, salīdzinot ar citiem." Tas nozīmē, ka pirms tam viņš nedzīvoja mežā, bet gan kādā ciematā. Tātad, pēc tam, vai esat apmierināts ar šāda veida dzīvi?

"Bet tu nezini, ļaunais gars, kāda man ir bijusi dzīve!" – Labais vīrs sadusmojās. – Tu pats nolādēji Bermudu salas, ej ārā!

– Labi, ļauj man uzminēt. Ja jūs visus biedējat, tas nozīmē, ka esat jau pieradis dzīvot tā, ka cilvēki jūs apies. Viņš acīmredzot slēpa savu dabu. Nu viņi tomēr uzzināja par tevi un aizsūtīja uz elli, pie visādiem ķēmiem. Šķiet, kāpēc tagad uztraukties? Pat kails skriet pa ielu, pat pārvērsties par lāci, kurš gan to aizliegs. Bet nē, šķiet, tu dzīvo normāli, kā cilvēks…

"Tu neko nezināt," Dobrjaks dusmīgi sacīja, taču šķita domīgs. Viņš joprojām izskatījās nelaipni, bet norādīja uz soliņu zem loga un tad apsēdās viņam blakus, skrāpējot platās krūtis krekla kakla izgriezumā.

– Tātad, vai jūs ticat, ka mēs varam šeit uzcelt aizsargājamu vietu, un apkārtējie cilvēki plūdīs pie mums? – viņš jautāja, samiedzot jau tā mazās acis.

"Ja mēs visi ķersimies pie lietas, mēs darīsim visu, ko varēsim," pārliecinoši atbildēja Vasilijs un katram gadījumam piebilda: "Tikai neēdiet cilvēkus!"

Saimnieks apvainojās.

– Par ko tu mani uztver? Kas, pie velna, man būtu jāēd?

– Kā lai es zinu? – Vasilijs paraustīja plecus. – Šī ir mana otrā diena šeit.

– Ak, un no kurienes tu nāci?

Vasilijs domāja, ar ko sākt, un teica tēvocim Dobrjakam visu, kā tas ir. Un par Južniju, kur viņš mierīgi dzīvoja, un par veco parku, un par pilsētas leģendu.

– Ko, tu zināji un tomēr iekāpi caurulē? – īpašnieks norādīja.

– Nu, cilvēk, jā.

– Bestolohā a.

– Kurš tam noticētu? – Vasilijs tagad apvainojās. – Tas vispār nenotiek. Jūs nekad nezināt, cik daudz muļķību viņi stāsta!

Labais vīrs uzmanīgi paskatījās uz viņu ar savām lāča acīm.

– Ne velti pasakas stāsta, tas ir jāsaprot.

Bija skaidrs, ka kaut kas viņu nomāca, vēl kaut ko viņš gribēja piebilst. Bet tomēr labais vīrs klusēja, piecēlās, uzklāja galdu: izlika bļodu ar mājās gatavotu biezpienu, lazdu riekstiem un medu un ielēja rūgušpienu no māla katla koka krūzēs. Paņēmis no plaukta karotes, arī koka, viņš pamāja, lai Vasīlijs nāk pie galda.

Viņš neatteicās. Un tāpēc bada dēļ bija gandrīz neiespējami kaut ko domāt, un diez vai šis īpašnieks piezvanīs divas reizes. Tā nu es apsēdos, nedaudz šaubījos – viņiem piedāvāja ēst no vienas bļodas, atmetu šaubas un piebāzu pilnu muti. Viņš košļāja biezpienu, pastiepās pēc riekstiem un paskatījās uz pienu, tikko skābu, ar dzeltenu tauku plēvi.

Neierasti bija ēst ar koka karoti. Nekrāsots, raupjš, likās, ka pielīp pie mēles. Bet tas Vasiliju neapturēja: viņš labi atcerējās, kā brokastīs izklaidējās un saņēma tikai divas pankūkas. Viņš pat nepamanīja, ka virza sev bļodu arvien tuvāk un ka saimnieks jau sen bija atteicies no biezpiena un tikai domīgi skatās, malkojot pienu.