Vasilijs nevarēja pateikt, cik ilgi viņš skrēja starp kokiem mēness gaismā, vicinādams rokas. Viņš apzināti uzlēca pēc iespējas augstāk un kliedza pēc iespējas skaļāk, pat vienu vai divas reizes ietriecoties nelīdzenā stumbrā – sāpēja! Bet es nevarēju pamosties…

Viņa spēki bija izsīkuši. Viņš apstājās un, atlicis plaukstas uz ceļiem, mēģināja atvilkt elpu. Netālu uz mīkstajām priežu skujām izstiepās Vilks ar izkārušos mēli. Viņa acis jautri dzirkstīja, aste sitās pret zemi, un ar visu savu izskatu viņš pauda gatavību draiskoties tālāk, ja vien saimnieks pakustēsies.

"Es neko nesaprotu," nomurmināja Vasilijs. – Kas pie…

Viņš ar plaukstām berzēja deniņus, dziļi ievilka elpu un izelpoja. Vieglāk nekļuva. Joprojām tā pati mežmala, mēness gaismas pārpludināta, un nav iespējas pamosties.

– Griška nobijusies! – meitene dusmīgi sacīja, pieedama. – Viņš tagad ir ieskrējis mežā. Ko labu, atkal jaunos atvases nomīdīs vai ozolu nolauzīs, un velns jau tur ļaunu prātu uz mums! Atkal gatavot cienastu…

Zaļās acis pazibēja. Viņa stāvēja, salikusi rokas uz gurniem, lūpas savilkusi – acīmredzot, viņa nožēloja, ka nav atstājusi svešinieku pūķa mutē.

– Un no kurienes tu esi, ja?

"No Južnija," Vasilijs drūmi atbildēja.

Lai kā viņš domāja, viņš nevarēja izskaidrot, kas ar viņu noticis. Tas neizskatās pēc sapņa, pat skaidra. Un te tiešām smaržo pēc priežu skujām, un odi zvana un kož, un drēbes vēl slapjas no pūķa siekalām – uh, labāk nesmaržot… Priedes čīkst, viegls vējiņš pūš, un Vilks ir kā īsta, un šī meitene arī ir kā īsta. Paskaties, balta kleita ar izšuvumiem piedurknēs un apakšā, josta ar pušķiem, galvas saite uz vaļīgajiem matiem, kā no lomu spēļu festivāla aizbēgusi.

– Vai tad no dienvidu reģioniem? viņa jautāja. – Kas ar mums notika? Nu tieši trimda!

"Koma," Vasilijs lēni teica. – Tas ir viss, es to pabeidzu. Man ir smadzeņu asiņošana un esmu komā.

Viņš runāja ar sevi, bet kāpēc gan ne? Ko zaudē cilvēks, kuram tas jau ir noticis? Kurš gan viņu vispār varētu nosodīt?

"Griška acīmredzot tevi ļoti satriekusi," noraizējusies sacīja Marjaša. – Lūk, kas: tu nāc man līdzi. Jūs varat atpūsties mājā, vai arī mēs uzsildīsim pirti…

Viņa uzmanīgi satvēra Vasīliju aiz elkoņa un turpināja melodiskā un maigā balsī, it kā pierunātu mazu bērnu:

– Viens solis, vēl viens solis… Caur pļavu ir ceļš, mēs iesim caur to – un tur ir avots, un aiz tā, uzkalnā, ir mūsu ciems. Mēs brauksim garām vienai mājai, brauksim garām citai – un trešā ir mana tēva māja. Manā tēva mājā pīrāgi ir balti un pūkaini, kvass ir auksts, spalvu gultas ir mīkstas…

"Nu, sasodīts," sacīja Vasilijs.

– Un es cepšu pankūkas! Ar medu… Tikai tā: nesaki nevienam, ka Griška tev pieskārās. Tu taču nestāstīsi, vai ne? Viņš ir laipns, viņš ir vienkārši stulbs. Ejam, tu būsi mīļš viesis!

Vasilijs nopūtās un uzsita sev pa vaigu, nogalinot odu.

Neatkarīgi no tā, vai viņš ir maldīgs vai kas, tomēr patīkamāk ir peldēties un pārģērbties, nekā sēdēt mežā. Turklāt nav skaidrs, cik ilgi jums būs jāsēž. Un vai viņš neiedomāsies kādu sliktāku par pūķi?

Marjaša gaidīja, cerīgi skatījās uz viņu un joprojām turēja viņu aiz elkoņa. Nez kāpēc viņa otrā rokā turēja lielu melnu pannu.

Vasilijs atkal nopūtās un domāja, kāpēc viņš to vispār redzēja. Viņam patika spēles par kosmosu un filmas par supervaroņiem, taču viņš ienīda visu veidu pasakas un kopš bērnības. Tiklīdz viņi sāks viņam lasīt, viņš aizmigs. Vecmāmiņa to izmantoja. Ja viņš noģībs un gulēja uz platformas netālu no slidkalniņa, viņš varētu uzkāpt kosmosa kuģī vai iegūt lielvaras! Bet nē, no visiem muļķības variantiem viņš redz šo. Žēl.

Viņš arī domāja: labi, ka tas nenotika mājās. Ir biedējoši iedomāties, kad kāds viņu pat atcerēsies. Vecākiem viņš zvana tikai brīvdienās, draugiem ir darbs, sava dzīve, tikšanās kļūst arvien retāka. Vilks būtu miris no bada. Un tā, varbūt suns kādu atvedīs palīgā. Ja viņš ir pietiekami gudrs. Vasilijam gribētos ticēt, ka pietiek.

Viņš trešo reizi nopūtās un sacīja pacietīgi gaidošajai Marjašai:

– Ejam, skaistā meitene.

Južnijā, kad Vasilijs devās pastaigā, bija rudens. Joprojām siltas, sausas dienas, kas smaržo pēc dzeltenām lapām, un vēsas naktis. Ņem to prom, nenoliec, kastaņi lēca zem kājām, un spīdīgas zīles kraukšķēja zem zolēm.

Šajā vietā, kur viņš tagad atradās, jau bija iestājies pavasaris un varbūt pat vasara, bet ne karsta. Zāle pļavā, pa kuru viņa un Marjaša staigāja, saauga smieklīgos kušķos, slīdēja uz sāniem un slīdēja zem kājām. Mākoņi turpināja ložņāt uz Mēness, bet vēl priekšā, kalnā, uz gaišāku debesu fona bija skaidri saskatāmas zemu māju aprises. Tur nedega neviena uguns.

Vilks vai nu skrēja uz priekšu un kaut ko nošņāca, tad atgriezās un paskatījās uz saimnieku, it kā jautādams: "Vai nav pienācis laiks atpūsties?"

– Kāpēc mežā vajag pannu? – Vasilijs palūdza uzturēt pieklājīgu sarunu.

– Cepšanas panna? Tāpēc es atvedu olas uz Grišku, ”sacīja Marjaša. "Es aizmirsu to atstāt no rīta uz jumta, un viņš sadusmojās." Sākumā domāju, ka būs labi, bet, kamēr govis dzen no ganībām, viena pietrūka, un mežmalā, saka, ieraudzījuši Grišku. Tā nu es devos.

"Ak, ola," Vasilijs pamāja. – Kā man tas uzreiz neienāca prātā?

"Nestāstiet nevienam par viņu," Marjaša jautāja, piespiežot krūtis pret viņa roku un palūkojoties uz augšu ar savām zaļajām acīm. – Neteiks? Vins ir jauks. Es domāju, ka tā, viņš pat nav nozadzis govi – viņa noteikti bija iemaldījusies kapsētā pēc leknas zāles, un tur viņa bija… Bet jūs nevarat viņiem jautāt, jo tieši tāpat tā ir Griška vainīga! Vienkārši klusē, viņš spēlējās ar tevi, un viņi jau asina viņam dakšas.

–Kas tev ir kapsētā? – jautāja Vasilijs.

– Uzreiz redzams, ka viņš nav mūsējais! Skaidrs, ka apkārt klīst kosmosaki, un kāds tur jau kopš ziemas gaudo. Vai varbūt kāds cits ir iedzīvojies, bet mēs tur neejam, ja vien nav nepieciešams.

– Es redzu, es redzu. Kāpēc tavas acis spīd?

Marjaša pat apstājās un pārsteigta skatījās viņā.

– No kurienes tu esi? – viņa piesardzīgi jautāja. – Tu to nezini!

– Nāc, es neesmu tik tumšs. Lēcas?

– Kas tie par limiem? Nāras asinis!

"Labi," sacīja Vasilijs, kuram kopumā bija vienalga.

Viņš pagrieza skatienu uz ceļu un, tā kā Marjaša joprojām skatījās uz viņu, viņš pirmais pamanīja tumšu figūru ar garām rokām, kas sniedzās līdz zemei, tievām kājām un apaļām acīm, kas kvēloja kā laternas.

– Vai jums visiem šeit ir nāras asinis? – viņš jautāja, norādot ar roku.

Marjaša viņu satvēra un nomurmināja:

– Ak, tikai mazliet! Es par viņu aizmirsu, domāju, ka mēs ar Grišku atgriezīsimies…

Vilks, kas bija atpalicis, tagad viņus panāca un ņurdēja. Nolaidis galvu zemē, ar dusmīgu rūcienu viņš sāka tuvoties tam, kurš stāvēja ceļā. Viņš, saliecies un bez apmatojuma, neveiklā kustībā pacēla nagaino roku.

Mākoņi pašķīrās un mēness izgaismoja pelēku seju ar īsām plānām lūpām un iekritušu degunu. Yrka bija miris – uzpūsts vēders, iegrimusi krūtis, roku un kāju kauli klāti ar plānu krunkainu ādu un dzeltens smīns.

Viņš asi nolieca galvu pie pleca – likās, ka pat skriemeļi ieplaisāja – un atkal sastinga.

– Kas tas par zombiju? – jautāja Vasilijs.

Zombiji jau skaidrāki. Varbūt atlidos kosmosa kuģis… Vai varbūt viņam ir lielvaras?

– Hya! – Vasilijs iesaucās, pametot roku uz priekšu. Viņš izdarīja vēl dažas kustības, bet tīmeklis joprojām nelidoja. Tad viņš sažņaudza dūres.

– Ušs!

Bet nagi neparādījās. Ar gribas piepūli viņš mēģināja izsaukt lāzerus no acīm, taču arī tas neizdevās.

Marjaša smagi elpoja viņam aiz pleca. Viņa baidījās, bet, kā laime, viņam nebija nūjas vai nekā. Tikai Vilks, bet vai Vilks tiks galā ar…

– Ak, jūs netīrie ļaunie gari! – Marjaša kliedza, metoties uz priekšu, un iesita viņai pa galvu ar pannu, un skaņa sāka zvanīt. Yrka sastinga, paspēra soli atpakaļ un atskanēja vai nu rēciens, vai vaidi.