Marjaša atskrēja, iegrūda viņam rokās drēbes un tikpat ātri pazuda. Acīmredzot viņai joprojām bija kauns no cepamās pannas.

– Nu, tava pirts ir gatava! – Tihomirs teica, izejot ārā. – Vai tu pats taisies tvaicēt, vai man tev jāpalīdz?

– Vai es esmu muļķis, vai kā? – Vasilijs atbildēja. – Es neesmu stulba, es varu tikt galā.

Un viņš apņēmīgi devās uz pirti.

Vasilijs pamodās no tā, ka kaut kas ritmiski nospiež viņa krūtis.

"Tieši tā, filmēšanas laukumā es noģību," viņš atcerējās, vēl neatvērdams acis. – Tātad viņi mani atrada. Vai arī Vilks kādu atnesa.

Likās, ka pats Vilks turpat netālu rūc, klusi un dusmīgi, it kā viņam tiktu atņemts kauls.

"Viņi to izsūknē," Vasilijs turpināja domāt. – Netiešā sirds masāža… Jā, es elpoju. Un es guļu uz kaut kā mīksta. Jau slimnīcā, vai kā? Vai viņi ļāva Vilkam nākt man līdzi? Vai arī es joprojām esmu mašīnā?

Jautājumu bija daudz, tāpēc Vasilijs atvēra acis.

Jautājumu bija vēl vairāk.

Sākumā viņam uz krūtīm lēkāja kāds kaķa lielumā, ar sīku viltīgu cilvēka seju, saburzītu, dūres lielumā, tikai deguna vietā cūkas penss. Pamanījis, ka Vasīlijs ir pamodies, cūkas degungals apgriezās un pacēla asti, parādot savu sārto kailo dibenu, kas pārklāts ar retu pelēku kažoku. Viņš to arī grieza uz visām pusēm.

Vasīlijs uz brīdi pat bija pārsteigts. Tad viņš ar plaukstu uzsita cūkas sejas vīrietim pa muguru, un skaņa sāka zvanīt.

– Čau, onkul! – viņš iekliedzās, ripot prom. – Par ko?

Vasilijs atvilka aizkaru, apņēmīgi izkāpa no gultas, ar kājām iekrita tukšumā un izstiepās uz grīdas.

“Ej gulēt, ej gulēt,” viņš novēloti atcerējās Tikhomirova vārdus. “Pati karaliskā vieta!”

Vilks jau ap viņu rosījās, šņācās un luncināja asti. Vasilijs nolēma vēl mazliet pagulēt. Piespiedis vaigu pie salmiem klātās grīdas, viņš skumji pārdomāja dzīvi.

Ņemiet, piemēram, to, kas notika pirtī – tas ir kauns, un tas arī viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicās no palīdzības, bet nesaprata, kā nomazgāties. Ir ūdens kubls, bet ūdens ir ledusauksts. Šie tvaiki, joprojām ir dūmi, jūs pat nevarat aizrīties, jūs neko nevarat redzēt. Bez ziepēm, bez veļas lupatiņas. Vasilijs kaut kā berzēja sevi ar slotu (ko viņš varēja darīt?), noskalojās ar aukstu ūdeni, tad atkal paņēma slotu, un tā nebija slota, bet gan kāda bārda. Zaļš. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kādu kailu vectēvu no tvaika mākoņiem. Ak, kā viņš čīkstēja… Tā viņš aizskrēja uz nakti, valkājot to, ko viņa māte dzemdēja.

Kauns. Droši vien tas bija kaimiņš. Viņš bija vecs un nesaprata, ka pirts viņam nav apsildīta. Demence ir tik liela katastrofa, ka jūs to nenovēlētu savam ļaunākajam ienaidniekam.

Suņa mēle pārskrēja pāri viņa sejai, un Vasilijs novērsās, bet nepiecēlās. Viņš skumji nopūtās, guļot uz vēdera, un pūta pa salmiem. Viņa aizlidoja.

Viņš nevienam nestāstīja par savu kaimiņu. Cerēju, ka arī viņš nesūdzēsies. Viņš steidzīgi nomazgājās, ģērbās tīrās drēbēs, domāja par atgriešanos mājā – bet kur ir īstā māja, viņš nevarēja saprast. Viņu ir tik daudz, un nav nevienas zīmes. Viņiem vismaz vajadzētu darīt “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Tā es klaiņoju pa apkārtni, līdz satiku vienu no vietējiem, tik garu. Viņš skatījās, viņa acis bija dzeltenas. Viņš neteica ne vārda, bet veda uz pareizo māju.

Vilks nāca no otras puses un vēlreiz nolaizīja manu vaigu. Vasilijs aizsedza galvu ar rokām.

Suns nav muļķis, viņš atgriezās mājā, un, kad saimnieks zaudēja visas kājas un atnāca, dusmīgs un nicināms, Vilks jau bija piedzēries, paēdis un gulējis siltā vietā pie krāsns. Un Vasilijam bija palikusi tikai maize un kvass. Raudzēts. Viņš uzreiz nesaprata, un tad… Divas dienas tikai pie kafijas, kad viņš normāli gulēja, viņš pat neatceras, bija noguris kā suns. Ak, ko viņš dziedāja?.. Kaut kas par vampīru vecā baznīcas pagalmā?.. Sasodīts, kāpēc es atcerējos!

Kāds mazs apmetās pār viņa muguras lejasdaļu, un Vilks uzreiz kļuva modrs un lēca. Es nepaspēju – tievi, daļīgi smiekli izritināja kā zirņi un apklusa zem sola. Varēja dzirdēt, kā Vilks no nepacietības čīkst, skrāpējās ar nagiem, un viņa ķepas bija īsas.

Vasilijs atkal nopūtās, skaļi un ilgstoši, ieliekot tajā visu savu dvēseli, un nolēma piecelties. Pretējā gadījumā īpašnieki ienāks un viņš gulēs uz grīdas.

Un viņi sēdēja pie galda. Var redzēt, kā viņš lidoja viņiem priekšā un viņi sastinga ar krūzēm rokās. Marjaša atbalstīja vaigu uz rokas, un viņi abi skatījās viņā.

"Labrīt," Vasilijs drūmi sacīja, iztīrīdams salmus no drēbēm un lūkodamies apkārt, meklējot kedas.

"Jūsu kurpes atrodas zem sola," Marija pamudināja maigā balsī, kā runā ar idiotiem.

"Paldies," Vasilijs atbildēja savā tonī un ielīda zem sola.

Tur tika atrastas kedas ar zeķēm. Un turpat blakus divi velni vāļājās ar cūku snuķiem. Viens, nepacietīgi uzkāpis uz nagiem, šņaukāja zeķi – un tūdaļ izlikās agonijā saviebamies. Visa seja saburzījās, kedas nokrita pāri, satricināja, noripojās uz grīdas un apklusa. Otrais parāva asti – nulle reakcija. Es pacēlu ķepu un tā nokrita.

Vasīlijs noklepojās, un velnus aizpūta vējš.

– Atradu, vai man tev palīdzēt? – Maryaša jautāja. Viņa atkal jautāja tik sirsnīgi, it kā viņa nopietni domātu, ka viņš ar to nevar tikt galā. Vasīlijs jau bija nokaitināts.

– Kāda velna pēc tu te skraidi? – viņš neapmierināts jautāja, izkāpdams no sola apakšas un apsēdās, lai uzvilktu kurpes.

– PVO? Ak, tie ir šeški. Nekad neesmu redzējis, vai kā?

"Jā, es vēl neesmu dzēris jūsu kvasu un neesmu to redzējis," Vasīlijs nomurmināja.

Kamēr viņš pārbaudīja, vai velni kaut ko nav nodarījuši viņa zeķēm (kas lai zina), Marjaša sāka cept pankūkas. Viņai viss bija gatavs, tikai lej mīklu pannā un uzlika uz uguns.

Durvis izdevās salabot, nostiept un atstāt vaļā, acīmredzot, lai izdabūtu izgarojumus un dūmus, citādi kāds brīnumains amatnieks krāsni bija uzbūvējis bez skursteņa, un viss iegāja mājā. Saimnieki atvēra arī logus, lai gan, godīgi sakot, tie nebija nekādi logi, bet tikai divas atveres baļķu sienās. Bez rāmja, bez stikla, durvju vietā bija dēļi, tagad pārvietoti uz sāniem.

Plaisās bija tumšas sūnas, un vienkāršiem un nekrāsotiem māla podiem garos plauktos bija noapaļotas malas. No sijām karājās garšaugu ķekari vai nu ēdienam, vai smaržai. Viss iekārtojums sastāvēja no soliem, galda zem balta galdauta, vienas lādes un augstas plīts. Un gultu vietā aiz auduma aizkariem ir šīs gultas, kā vilciena augšējās gultas, tikai platākas un garākas, nosedzot visu sienu. Nav jauka vieta, kur nokrist.

Vasilijs paberzēja muguras lejasdaļu.

Pa atvērtajiem logiem un durvīm ielidoja vējiņš. Kaut kur tālumā blēja kaza, ķiķināja zosis, bet visādi citādi viss bija neparasti klusi. Ne mašīnas, kas pabrauc zem jūsu loga, ne skaņas signāli, ne kaimiņš ar urbi. Nekādas veļasmašīnas grabēšanas aiz sienas, ne skaņas, ka televizors strādā, ne mūzika no skaļruņiem, ne sarunas, ne kliedzieni – nekā, it kā pasaule būtu gandrīz tukša.

– Kas tad tu esi? – jautāja Tihomirs, kad Vasilijs apsēdās pie galda. – Kā jūs nonācāt mūsu novadā? Mēs jau kasījām galvu, domādami, vai jūs nemedījāt ļaunos garus. Jarčuks atkal dzied tādas dziesmas…

"Es esmu reklāmdevējs," Vasilijs saskrāpēja uzacis, domādams, kā to izskaidrot. – Piemēram, ir sociālais tīkls…

– Kas tas ir? – priekšnieks samiedza acis. – Sēna? Dragnet?

– Tā, teiksim, ir vieta, kur ir daudz cilvēku. Un tā viņi tur sazinās, apmainās ar ziņām…

– A! Tātad visa mūsu volosta ir sociālais tīkls, it īpaši, ja ir gadatirgus. Viņi tur savos dienvidu reģionos kaut ko izdomās, tas būtu acīmredzami… Ko tad dara reklāmdevēji?

"Piemēram, ir izstrādātājs," sacīja Vasilijs un izlaboja, atkal redzot Tihomirova acīs pārpratumu: "Viņš ceļ mājas."