Kur viņa varēja iet?

Tomēr es ātri savedu sevi kopā. Viņa varēja doties pie kaimiņienes Zinaīdas Mihailovnas vai draudzenes Svetkas. Kāpēc ne? Šī iespēja ir ļoti iespējama. Galu galā viņa, iespējams, ir devusies uz «dāmu istabu».

Steidzos pamest Auto telti, neaizmirstot atgriezt rāvējslēdzēju sākotnējā stāvoklī. Tad es iešu pie Zinaīdas Mihailovnas, savas labās draudzenes. Ja Maša ir tur, labi, bet, ja nē, es viņu gaidīšu brīnišķīgas sievietes sabiedrībā, kura man ir gandrīz kā tante.

– Zinaīda Mihailovna, sveiks! – priecīgi sasveicinājos ar savu kaimiņieni Auto, kad viņa iznāca man pretī. – Prieks tevi redzēt!

– Es ļoti priecājos tevi redzēt, Oļežik! – Nu, lūk, atkal! Bet kā es varu uz viņu apvainoties? «Tu ilgi neesi nācis pie manis, kas tas ir?»

– Jā, lietas notiek, Zinaida Mihailovna: tas, tas, piektais un desmitais. Jūs zināt.

– Oļegs! – Zinaīda Mihailovna pēkšņi kļuva barga. Vai es sasaldēju kaut ko papildus? – Cik reizes esmu lūgusi nesaukt mani vārdā? Vienkārši sauc mani par Zinas tanti. Un ko darīt, ja šķiet, ka viņi nav radinieki?

«Patiesībā tas tā ir. Nevis radinieki, mēs esam ar jums. Varbūt mans otrs vecvecvecmāmiņas svainis bija tava vectēva vecvecmāmiņas brāļameita, taču vēsture par to klusē.

– Nu, saproti, es nevaru tevi saukt par Zinas tanti. Atvainojiet, protams, bet tas ir kaut kā…

– Amorāli, tu domā?

– Nē, es nevaru, tas arī viss. Es vēl neesmu gatavs, tas prasa laiku.

– Ar tevi viss skaidrs! – Zinaīda Mihailovna pasmaidīja, bet, man likās, nedaudz saspringta. – Zini, tu man tikko atgādināji par sevi studentu gados. Es izmantoju to pašu ieganstu, lai noraidītu to puišu sasniegumus, kuri man nepatika. Tie bija labi laiki. Un cik daudz jauniešu meklēja vismaz pilīti no manas uzmanības…

– Zinaīda Mihailovna! – Es jutu, ka, ja nepārtraucu sarunu biedru, šīs atmiņas varētu ilgt ļoti ilgu laiku.

– A? Kas? Ak, Oļežik, piedod, es par kaut ko domāju. Un kāpēc mēs te stāvam? Nāc iekšā, nāc iekšā.

Zinaīda Mihailovna atvilka telts atloku un pēc tam, kad biju iekšā, viņa pati iegāja iekšā. Viņas izklaidība mani nepārņēma, bet es centos tam nepiešķirt nekādu nozīmi. Galu galā viņai jau ir pāri septiņdesmit…

«Piedod, es nevaru jūs ne ar ko palutināt, lai kā es to gribētu, jūs saprotat,» saimniece vainīgi atmeta rokas.

– Viss kārtībā, es neesmu izsalcis.

Šeit es mazliet meloju, es biju izsalcis. Pirms došanās uz šejieni es nez kāpēc neuztraucos nedaudz uzkost. Bet es drosmīgi izturēju, jo īpaši tāpēc, ka izsalkums nebija tik spēcīgs.

– Nu, Oļežik, kāpēc tu klusē? Pastāsti man, kā ir tur, Ladozhskaya, vai viss ir labi?

Izstāstīju visu tā, kā ir, bet tā kā ziņu nebija daudz, atļāvos nedaudz melot. Un vienā mirklī es tik ļoti aizrāvos, ka nevarēju apstāties. Un Zinaīda Mihailovna klausījās un smējās, kad es runāju par kādu smieklīgu atgadījumu, un vaidēja, ja mēs runājam par kaut ko nepatīkamu.

– Un kā tev iet? – jautāju, pabeidzot savu stāstu.

– Mums ir? Jā, kā parasti. «Pēkšņi Zinaīda Mihailovna apklusa, viņas lūpas trīcēja. – Tas ir tikai…

– Tikai ko? – Es nopietni nobijos.

– Mašas trūkst.

It kā man būtu iespēris zibens. Nevar būt!

– Kā tu pazudi, kur tu pazudi?

– Es… es nezinu. Tas notika pirms trim dienām. Pabarojusi cūkas, Maša pienāca pie manis un teica, ka vēlas uz tirgu. Viņa baidījās iet vienai, un ceļš bija garš, tāpēc viņa paņēma Sašku sev līdzi. Jūs droši vien viņu pazīstat, viņš ir tik kupls, sārtiem vaigiem, maza auguma… «Es pamāju ar galvu, sakot: es viņu pazīstu, turpiniet.» «Viņi abi aizgāja.» Un viņi joprojām nav atgriezušies.

Es redzēju, ka Zinaīdai Mihailovnai bija vajadzīgas milzīgas pūles, lai neizplūstu asarās, taču viņa labi turējās.

Eh, Maša, Maša! Un kāpēc tev vajadzēja iet uz tirgu? Un es atradu kādu, ko izvēlēties par savu kompanjonu! Saša. Ko, vai viņš spēs tevi aizsargāt, ja kas?

Un tagad varbūt abi vairs nav dzīvi. Esmu gandrīz pārliecināts, ka Mašas un Saškas pazušana ir «sarkano» darbs. Un, zinot tos, jūs varat sagaidīt sliktāko.

Protams, es savas domas neizteicu skaļi – Zinaīda Mihailovna jau tagad jutās draņķīgi.

– Vai viņi kādu sūtīja viņus meklēt?

– Jā, viena grupa devās uz Spasskaju. Atgriežoties viņa sacīja, ka neviens no tirgotājiem viņus stacijā nav redzējis. Izrādās, viņi pat netika līdz tirgum.

Es par to domāju. Es nevaru pateikt, kas tieši. Droši vien par Mašu, bet varbūt ne par viņu. Tā mēs ar Zinaidu Mihailovnu desmit minūtes sēdējām pilnīgā klusumā, katrs domājot par savu.

Tad pēkšņi mana kolēģe, it kā iznākusi no apjukuma, uzsita sev pa pieri, izdarot pikantu popsu un teica:

– Es pavisam aizmirsu par cūkām! Viņi droši vien tur badā, nabaga biedri. Oļežik, ejam.

Zinaīda Mihailovna izsteidzās no telts. Par cūku barību, es uzminēju. Redzams, ka pēc Mašas pazušanas uz viņas pleciem gulēja «plākstera» aprūpētājas atbildība. Zināju, ka Zinaīda Mihailovna drīz atgriezīsies, tāpēc lēnām devos uz aploku. Viss bija tāpat kā agrāk, tikai mīļais pāris jau bija pabeidzis savas mīlas lietas un tagad šņāca stūrī. Noguruši, strādnieki!

No tālienes ieraugot sievieti ar izlietni, cūkas sasparojās un priecīgi ņurdēja, gaidot dzīres. Zinaīda Mihailovna piegāja pie mazākas pildspalvas un ielēja trauka saturu silē. Tad viņa man kliedza:

«Es tagad atvēršu starpsienu, cūkas ielidos kā siseņi.» Pārliecinieties, ka Hektors nav viens no pirmajiem, labi?

Hektors ir smagākais cūkas no visiem šeit esošajiem. Ir gandrīz neiespējami viņu neatrast pūlī. Bet viņam bija vēl viena identifikācijas zīme – uz sāniem ar neizdzēšamu krāsu bija nokrāsots burts «G». Hektors sava auguma dēļ bija arī rijīgākais starp visiem saviem radiniekiem, tāpēc, ja viņam ļāva ēst pirms citiem, viņš to visu apritu.

– Ko es varu darīt? Es viņu neturēšu.

– Padomā kaut ko.

Zinaīda Mihailovna pacēla starpsienu, cūkas metās pie ēdiena. Ballīte ir sākusies.

TNT ir maisījuma produkts

slāpekļskābi un sērskābi pārvērš toluolā.

Gandrīz uzreiz pēc tam, kad visas cūkas bija piepildījušas vēderus ar neķītra izskata maisījumu, es atgriezos Ladožskajā. Pat neskatoties uz Zinaīdas Mihailovnas pierunāšanu, kura līdz pēdējai minūtei negribēja mani palaist. Un, kad man bija izmisums aiziet ar labiem nosacījumiem, es paskaidroju, kāpēc man vajadzēja viņu pamest. Un, tiklīdz viņš Zinaīdai Mihailovnai paziņoja par savu nodomu pavadīt Pjotra Daņiliha grupu, viņa kļuva tik sajūsmā, ka viņai tas bija vienkārši nesaprotami. Viņa sāka man skaidrot, ka «tas ir bīstami», ka «negaidiet neko labu no demolatoriem» un tā tālāk. Un es to jau zinu, bet lēmums jau ir pieņemts.

Vispār beigās es pats sadusmojos un, ne vārda neteicot, pagriezu muguru un aizgāju. Es nezinu, kā Zinaida Mihailovna uz to reaģēja. Viņa droši vien bija apvainojusies. Vai varbūt viņa saprata, ka pati vainīga, ka es viņu tā, angliski, bez atvadīšanās atstāju. Katrā ziņā nākamreiz, kad iešu ciemos uz Novočerkassku, noteikti viņai atvainojos. Tomēr arī es izdarīju kaut ko nepareizi.

Ejot atpakaļ pa tuneli vairs nebija tik biedējoši. Visas manas domas bija aizņemtas ar Zinaīdas Mihailovnas aiziešanu un ziņu par Mašas pazušanu, un es jutos tik draņķīgs, ka nemaz neizjutu nekādas bailes.

Tā, gandrīz nemanot, es sasniedzu Ladožsku. Mājas, mīļās mājas! Gadu gaitā, ko pavadīju pazemē, stacija man kļuva par mājām, lai gan pirms holokausta mans dzīvoklis atradās netālu no «Dibenko ielas». Tēvocis Vova aicināja mūs ar mammu pārcelties uz šejieni, kam mēs, nedaudz vilcinoties, piekritām. Mēs pārvedām visas savas mantas uz Ļadožsku un drīz tur ļoti labi iekārtojāmies.

Sākumā mēs ar mammu dzīvojām teltī divatā. Bet gadu gaitā es augu un kļuvu garāks un lielāks. Mazajā teltī mums abiem vietas nepietika. Tad es «pārvācos» vilciena vagonā un pēc tam tur gulēju. Un, patiesību sakot, man tas patika labāk. Pirms gulētiešanas var aprunāties ar kaimiņiem – ratos guļus varētu ietilpt sešpadsmit cilvēki – tas, ko nevar izdarīt teltī. Un vispār, manuprāt, vilciens ir ērtāks un ērtāks.