– Visi stāviet! – viņš iesaucās. – Šeit kaut kur ir uzstādīts atvienošanas vads.

Kāda gnīda! Un kā viņš uzminēja? Bet viņš nevarēja pamanīt vilkšanu; pat tuvplānā es to redzēju tikai no noteikta leņķa.

«Sarkanais», kurš atklāja vadu (es viņu nosaucu par Gudrais puisis), nometās četrrāpus un acīmredzot sāka meklēt vadu. Tikmēr tie, kas bija aiz viņa, sāka šaut uz Ostapu un mani. Mēs paslēpāmies aiz sienām un tikai reizēm atšāvām. Uz Jaguāru šāvieni netika raidīti. Vai nu viņi neuzskatīja viņu par draudu sev, vai arī domāja, ka viņš jau ir miris, kas kopumā nebija tālu no patiesības.

Pēc kāda laika man jau pazīstama balss paziņoja, ka vads ir atrasts:

– Jā, lūk, viņa ir, piekāpies.

Ļaujot saviem «brāļiem» paiet pa priekšu, šis Gudrais «Sarkanais» pats pārgāja pāri vadam. Es vēlreiz paskatījos aiz stūra un vienatnē paņēmu dzīvību vienam no tiem, kas jau bija pārgājuši pāri vadiem, un atkal paslēpos aizsegā. Ar žestiem rādot Ostapam, ka mums ir laiks bēgt, es grasījos steigties uz eskalatoriem, taču partneris mani apturēja. Nesapratusi, ko viņš izdomā, es neizlēmībā sastingu vietā.

Un Ostaps izdarīja sekojošo…

Vispirms viņš no kabatas izņēma lielu skrūvi, kuras diametrs nepārprotami pārsniedza vienu centimetru, un iemeta to «sarkano» pūlī. Tā novēršot viņu uzmanību, viņš izliecās no savas slēptuves un man teica: «Aizver ausis!» un, notēmējot, izšāva. Diemžēl es neņēmu vērā viņa vārdus un jau nākamajā sekundē to patiešām nožēloju: spēcīgs sitiens pa bungādiņām lika man nokrist uz grīdas un kliegt tik skaļi, cik vien varēju no nepanesamām sāpēm. Uz dažiem mirkļiem es pat paliku akls. Pats Ostaps atpalika no manis, jo viņam vienkārši nebija iespējas aizbāzt ausis, jo viņš turēja rokās automātu.

Sprādziens bija veiksmīgs. Kad beidzot atjēdzos, es paskatījos ārā aiz pajumtes un ejā starp putekļu kaudzi un sadrupušu sienu atradu daudz līķu. Pjotra Daniļiha trotila sprāgstviela darbojās lieliski.

Es nevarēju pilnībā izbaudīt stiepšanās aktivitāti. Tas pats Gudrais puisis, kurš atklāja sprāgstvielas, pēkšņi uzlēca man virsū un nokrita ar visu ķermeni. Dīvaini, ka sprādziens viņu neskāra. Tomēr tagad man nebija laika domāt par šo tēmu, jo Gudrais Puisis ar rokām saspieda manu kaklu un sāka mani žņaugt.

Es satvēru viņa plaukstas un mēģināju vismaz uz mirkli atbrīvot savu tvērienu. Bet Gudrais cilvēks turpināja spiest, neskatoties uz visiem maniem centieniem. Vai tiešām mani sagaida tik nepatīkama nāve no nosmakšanas?

Izrādījās, ka nē. Es joprojām dzīvošu šajā pasaulē. Ostaps, kurš pamodās, piecēlās un, redzot, ka «sarkanais» mani žņaudz, iespēra viņam pa ausi. Gudrais puisis aizlidoja divus metrus tālāk, un es beidzot varēju normāli elpot, kāri rijot gaisu. Ostaps man palīdzēja piecelties. Es paskatījos uz uzvarēto Gudrais Puisis.

Un viņš ir diezgan spēcīgs, lai gan pēc izskata to nevar pateikt. Nu tā tas notiek!

– Nu, ejam prom? – jautāju Ostapam.

– Varbūt. Tikai jāpabeidz viena lieta.

Es nezināju, kāds uzdevums viņam bija jāpaveic, tāpēc es vienkārši sekoju viņa darbībām. Ostaps piegāja pie Umnika, kurš, šķiet, joprojām bija bezsamaņā, un pielika viņam pie pieres automāta uzpurni. Es grasījos to pabeigt. Pareizi, kopumā. Šis idiots šodien ir paveicis daudzas lietas, un ir biedējoši iedomāties, cik daudz viņš varētu darīt, ja paliktu dzīvs.

Ostaps jau grasījās nospiest sprūdu, kad pēkšņi notika kaut kas tāds, ko ne es, ne īpaši mans partneris negaidījām. Gudrais puisis pēkšņi pamodās, ar plaukstu satvēra Ostapa ložmetēja priekšgalu un ar spēku izrāva to no rokām, pēc kā iesita viņam ar dibenu cirksnī. Ostaps gaudoja no sāpēm un nokrita uz ceļiem, turēdamies pie ievainotās vietas, it kā tas varētu palīdzēt tikt galā ar neizturamajām sāpēm.

Tikmēr gudrais puisis piecēlās kājās, nometa ložmetēju malā un izvilka no jostas pistoli. Ostaps, joprojām sāpēs raustīdamies, mēģināja trāpīt «sarkanajam», taču atkāpās tikai soli. Viņš plēsīgi atsita zobus un uz brīdi pievērsa skatienu man. Un tad viņš Ostapam trīs reizes iešāva galvā. Nevarētu būt šaubu, mans partneris jau bija miris – viņi pēc tam vairs nedzīvo.

Tas viss notika dažos mirkļos, es pat nevarēju aptvert visu, kas notika, man nebija laika neko darīt… Tagad Gudrais puisis pavērsa ieroci uz mani. Viņam bija nikns izskats, piemēram, savvaļas dzīvnieks, kurš vairākas dienas nebija spējis izsekot sev vēlamo laupījumu.

– Nomet ložmetēju! Dzīvs! – Gudrais Puisis lēnām sacīja, izvelkot katru vārdu.

Es pat nestrīdējos. Tomēr viņš izšaus, pirms es pat paspēšu pacelt ieroci viņa virzienā. Ložmetējs nokrita uz grīdas, skaļi noskandinot. Skatījos uz «sarkano» ar mierīgām acīm, lai gan visā ķermenī jutu kaut kādu diskomfortu, it kā tajā skraidītu tūkstošiem prusaku. To sauca par bailēm. Man bija bail. Es nepavisam ne tā iedomājos uzbrukumu Dostojevskai. Es nedomāju, ka no septiņiem cilvēkiem atgriezīsies tikai četri. Atceroties, ka Pjotra Daņiliha komanda, iespējams, joprojām gaida, kad mēs ar Ostapu atgriezīsimies, es no visa spēka kliedzu:

– BRIEZ!

Līdz ar pēdējo skaņu, ko izdvestu, atskanēja šāviens. Spēcīgs grūdiens. Es atliecos, bet nenokritu. Es uzreiz sajutu nepatīkamu dedzinošu sajūtu krūtīs, bet tas nepavisam nebija tāds, kā es iedomājos sāpes no lodes brūces. Lode pat trāpīja tieši virs sirds, bet nez kāpēc vēl biju dzīvs. Kāpēc sāpes ir tik vājas? Kāpēc es nenokritu, kad man vajadzēja? Un kāpēc mana brūce neasiņo?

Es uzliku roku uz krūtīm, un viss uzreiz kļuva skaidrs. Monēta, ko atradu tunelī starp Ladožsku un Novočerkasku, paņēma pilnu triecienu.

Gudrais puisis visu šo laiku mani pārsteigts vēroja. Acīmredzot viņš joprojām nevarēja saprast, kāpēc es stāvu viņa priekšā sveiks un vesels, lai gan, iespējams, man jau vajadzēja gulēt mirušam savā asins peļķē. Es arī būtu pārsteigts.

Es izņēmu savu glābēju no krūšu kabatas. Gudrais puisis, ieraudzījis monētu, savija lūpas kaut kādā šausmīgā grimasē un nošāva vēlreiz. Taču šoreiz bija tikai klikšķis. Kas tas ir: aizdedzes izlaidums vai munīcija nav? Es par to nedomāju, bet vienkārši ātri pacēlu no grīdas savu ložmetēju un izšāvu ar sēriju pret Smart Guy, kurš mani šodien bija diezgan apgrūtinājis. Viņš sastinga, vērīgi paskatījās uz mani ar naidu, it kā gribētu atcerēties visus manas sejas vaibstus, un nokrita. Nokrita, lai neceltos.

Es pēdējo reizi paskatījos uz Jaguāru. Neticami, bet patiesi. Viņš vēl bija dzīvs.

– Bēdziet, Oļeg! – viņš aizsmacis teica. «Ja… vēl… „Sarkanie“ atskrien… man būs… klepus, klepus… pārsteigums viņiem,» viņš nedaudz pacēla roku, kurā turēja granātu, un dusmīgi pasmaidīja..

«Ardievu,» bija viss, ko es teicu un sāku skriet lejup pa eskalatoru, lai satiktu Pjotru Daņilihu un viņa komandu. Un kaut kur tālu aiz manis bija dzirdami vēl soļi.

Es pēc iespējas ātrāk noskrēju lejā pa eskalatoru un iegriezos tunelī, kur viņi mani gaidīja jau ilgu laiku. Viņš ielēca ratiņos un kliedza: «Ejam!»

«Un kur?…» Pjotrs Daņiļs iesāka, bet vilcinājās – visu saprata.

«Ostaps ir miris,» es drūmi atbildēju, lai kliedētu visas šaubas, un atspiedos uz sviras.

Aiz muguras atskanēja sprādziena skaņa. Tagad Jaguārs noteikti ir miris un, visticamāk, paņēma sev līdzi vairāku «sarkano» dzīvības.

Visu ceļu no Dostojevskas līdz Ladožskai neviens no mums neizdvesa ne skaņu. Visi bija nomākti par Jaguāra un Ostapa zaudējumu. Un tikai pēc pēdējā nāves es sapratu, kāds viņš īsti ir, lai gan sākumā es kļūdījos par viņu. Kad es pirmo reizi satiku Ostapu, es pat nevarēju iedomāties, ka viņš izrādīsies tik… tik cēls, laipns, drosmīgs, stiprs. Pareizi saka: cilvēku nosaka viņa rīcība, un pirmais iespaids par viņu ļoti bieži izrādās nepareizs.

«Ladožskajā» mūs sagaidīja kā varoņus, bet, redzot, ka atgriezušies tikai pieci, dažiem arī iestājās depresija. Upuru piemiņu godinājām ar klusuma minūti, pēc kuras Pjotrs Daņiļs mūs atlaida.