Man šobrīd nemaz negribējās gulēt. Neskatoties uz to, es tik un tā devos dabūt darbu malā, pirms devos pie Fomiča un nododu ieroci, lai nekurnētu. Miegs noteikti nāks, vajag tikai kādu laiku pagulēt nekustoties un acīm nāksies aizvērties pašam.

Šeit ir mana mašīna ar numuru 10280. Šeit es pavadu lielāko daļu savas dzīves metro. Tas jau ir vecs, visas tajā esošās aparatūras daļas jau sen ir pārklātas ar rūsu, tāpat kā citos vilcienos. Sēdekļa polsterējums, kas kādreiz bija brūns, vairs nebija brūns. Viņu pašreizējam tonim vienkārši nav nosaukuma – sava veida bordo, sārtinātas un sarkanas krāsas maisījums. Visi stikli bija tik netīri, ka bija bezjēdzīgi tos mazgāt – putekļu kārta bija stingri ieaugusi.

Tomēr, neskatoties uz visiem šiem trūkumiem, kariete man derēja diezgan labi.

Es apgūlos uz sēdekļa, paliku rokas zem galvas un centos ne par ko nedomāt. Es liku domas uz brīdi pazust no galvas. Šķiet, ka viņi manī klausījās, jo uzreiz kļuva tik viegli, un tikai «vējš gaudoja» ausīs.

Jau pēc minūtes bez prāta gulēšanas es sāku justies miegaina. Kad biju gatavs aizvērt acis, lai ienirt mierīgajā Morfeja valstībā, es neviļus atcerējos, ka rīt mani gaida smaga diena. Es savā galvā atkārtoju mūsu sarunu ar Pjotru Daņilihu un atcerējos, ka man jāceļas ļoti agri.

Problēma! Tagad man nebija laika gulēt.

Tāpēc rodas jautājums: ko darīt? Atbilde šķiet acīmredzama: iestatiet modinātāju, jo īpaši tāpēc, ka man tāds ir. Un viss būtu kārtībā, bet es nebūšu viens ratā. Pēc kāda laika nāks vairāk cilvēku, kuriem rīt nebūs jāceļas tik agri kā man. Modinātāja vienmuļais un kaitinošais «diņ-dīņ-dīņ» noteikti pamodinās ikvienu, kas atradīsies ne tikai šajā, bet arī blakus esošajās mašīnās. Viņi man nepateiks paldies par to, ka nepamodos laikā.

Kāds gudrs cilvēks, es neatceros, kurš teica: «Vienmēr ir izeja.» Ļoti gudra ideja. Piemēram, vienkāršākā izeja no jebkuras situācijas ir nedarīt neko. Bet vienkāršs nenozīmē racionālu.

Nu, tā kā vienmēr ir izeja, tad es beigās kaut ko izdomāšu.

Tīri teorētiski es varētu vienkārši iet gulēt un neko nedarīt. Pjotra Daniļiha komandai esmu vajadzīgs, un tas nozīmē, ka viņi bez manis neiztiks. Tas nozīmē, ka viņi paši var mani pamodināt. Bet man nekad nav paticis klausīties pārmetumos, lai arī kāds būtu to raksturs. Nē, tas nedarbosies šādā veidā, tāpēc ir vērts par to padomāt vairāk.

Un, kamēr manas domas bija aizņemtas, meklējot risinājumu problēmai, ar kuru es saskāros, Miteks iekāpa karietē ar netīru, netīru spilvenu zem rokas. Sākumā es to nepamanīju, lai gan šādu liemeni ir grūti aizmirst.

Miteks ir tik milzīgs milzis, divus metrus garš, ar sešgadīga bērna attīstības līmeni. Viņš īsti nevarēja runāt, pārsvarā tikai nesakarīgi murmināja, un no viņa mutes bieži tecēja sārņu straumes. Citādi viņš ne ar ko neatšķīrās no maziem bērniem un bija tāds pats cilvēks kā visi, tikai… ne parasts. Mūsu stacijas puiši viņu bieži ņēma līdzi spēlēt.

Miteks ir paklausīgs un spēcīgs, kas padara viņu neaizstājamu, veicot jebkuru smagu darbu. Viņš varēja mani pacelt virs galvas ar vienu roku, un smagais cērts viņam bija kā niedre.

Mūsu milzis ne vienmēr bija tāds. Divu gadu vecumā viņš nokrita no platformas ar galvu taisni uz sliedēm. Viņš brīnumainā kārtā izdzīvoja, taču izrādījās, ka viņa galvaskauss ir deformējies, un acīmredzot tāpēc kaut kas notika ar viņa smadzenēm. Tā rezultātā Mitek praktiski pārtrauca attīstību. Bet uz viņu darbojās «vienlīdzīgas apmaiņas» likums: ja jūs kaut ko zaudējat, jūs kaut ko iegūstat pretī. Mitkā augšanas hormoni plosījās ar šausmīgu spēku, un tā rezultātā tikai divu gadu laikā viņš izauga gandrīz metru garš. Tagad viņš bija gandrīz trīs galvas garāks par mani.

Bet bija vēl viens trūkums. Miegā viņš šausmīgi krāca, vienkārši neizturami. Tāpēc viņa izskats man nebija iemesls priekam. Kāpēc, kāpēc šodien, kad man vajag gulēt?

– Pivet, Aleh! – Miteks teica, pamādams pret mani ar savu milzīgo ķepu.

– Sveiki! – es atbildēju, cenšoties savā balsī iepludināt vismaz lāsi prieka.

– Un es… guļu! – Miteks it kā lielījās, norādot uz spilvenu.

– Tas ir forši.

– ES esmu noguris. Gulēt.

Milzis uzpūta spilvenu, nolika to sev zem galvas un apgūlās uz sēdekļa. Viņš žāvājās, atklājot dzeltenu zobu rindu, un aizvēra acis.

Es nevarēju viņu padzīt, lai gan man tas bija vajadzīgs, lai varētu mierīgi gulēt. Miteks, neskatoties uz iespaidīgo izmēru un nedaudz atbaidošo izskatu, ir ļoti neaizsargāta persona.

Tas man pēkšņi atausa. Es pielecu, izskrēju no vilciena, aizskrēju uz telti, kurā gulēja mamma, un klusi iegāju iekšā. Mēģinot rīkoties klusi, pēc minūtes es starp dažām lietām atradu parastu koka drēbju šķipsnu.

Atgriezies pie karietes, es viņu nokratīju vaļā un iedevu drēbju šķipsnu. Viņš paņēma to rokā un neticīgi skatījās uz mani.

– Uzliec to uz deguna.

Miteks grozīja drēbju šķipsnu rokā, acīmredzot cenšoties saprast, kā ar to rīkoties. Nespēdama izturēt, es to izrāvu un pati aizspiedu viņam degunu.

– Lūk, ej gulēt. Un nekādā gadījumā neņemiet to nost, es saprotu. NEPĀCĒJIES!

Miteks enerģiski pamāja.

– Un tālāk. Vai vari mani pamodināt pulksten četros?

Pamanot apjukumu Mitkas sejā, es parādīju viņam pulksteni un norādīju ar pirkstu uz skaitli «četri». Spriežot pēc viņa apmierinātās sejas izteiksmes, milzis mani saprata. Nu, tas ir brīnišķīgi.

– Jā, es esmu burvis! Es vienmēr pieceļos.

– Lieliski! Ar labunakti!

– Ar labu nakti, Aleh!

* * *

Milzīgs, sešus metrus garš, iguānai līdzīgs zvērs gulēja uz Ledus pils jumta un no augšas skatījās uz Boļševiku prospektu. Viņam šķita, ka viņš ir visspēcīgākā būtne uz šīs pasaules un nav neviena, kas ar viņu tiktu galā. Viņš šeit ir karalis un Dievs, vienīgais no sava veida, kuram nav līdzinieka un nekad nebūs.

Ikviens, kurš atrodas augstumā, jutīsies tā, it kā virs viņa būtu tikai debesis. Tomēr iguanodons ne velti uzskatīja sevi par zemes pasaules valdnieku – viņam bija pamats tā uzskatīt. Protams, nevienai zemes radībai nav tik iespaidīgi izmēri un milzīgs spēks, un tās zvērīgais izskats lika bailēs aizbēgt ikvienam, kas stāvēja tai ceļā. Turklāt papildus tam, ka iguanodons šķita ļoti neveikls un neaktīvs, tas nebija viens. Izskats bieži vien ir ļoti maldinošs.

Šim radījumam nebija praktiski nekā kopīga ar iguanodonu, seno dinozauru, kas dzīvoja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu, taču nebija cita labāka vārda, lai to aprakstītu. Viņš izskatījās ļoti līdzīgs iguānai, tikai vairākas reizes palielināts.

Tagad iguanodons gozējās Saules staros, tik tikko izlaužoties cauri blīvajam mākoņu slānim pēc sātīgām pusdienām. Mielasts tiešām izvērtās jauks: trīs suņi mutanti un putns-ķirzaka uzkodām. Noķert pēdējo nebija viegli. Lai noķertu lidojošu radījumu, joprojām ir vajadzīgas lielākas prasmes un veiklība, un, protams, vismaz nedaudz veiksmes.

Ar ķepām zem galvas iguanodons, nemirkšķinot, vēroja Boļševikova prospektu un Kollontai ielu, kas iet tai perpendikulāri – pēkšņi parādīsies jauns upuris. Briesmonis nebija izsalcis, bet viņš nebūtu atteicies ēst vairāk. Turklāt putns-ķirzaka jau bija praktiski sagremota viņa vēderā.

Tomēr līdz šim nav novērots potenciāls iguanodona «pārtika». Briesmonis uz īsu brīdi aizvēra acis un grasījās snaust, kad pēkšņi viņu pamodināja rēciens no metro stacijas Prospekt Boļševikovs. Uzlecot augšā, iguanodons vienā lēcienā atradās virspusē, klusi piezemējoties uz visām četrām ķepām, un ātri metās virzienā, no kura dzirdēja skaņu.

Tur viņš pamanīja vīrieti. Saliecis muti kā smaids, briesmonis metās virsū vīrietim. Atvērta mute ar simtiem asu, zemisku zobu bija pēdējais, ko vīrietis redzēja savā dzīvē…

* * *

Es piecēlos ar rāvienu. Visa mana mugura bija slapja no sviedriem, tāpat kā viss ķermenis. Es pagriezu galvu pa kreisi un gandrīz atgrūdu, bet laikus sapratu, ka tas ir tikai Miteks.

– Tu jau esi noguris? – viņš līdzjūtīgi vaicāja.