Литмир - Электронная Библиотека
A
A

– Uh, jā. Jā, es pamodos,» es teicu un ar piedurkni noslaucīju no pieres sviedru lāses.

– Man nevajadzēja tevi modināt.

«Paldies, draugs, bet, kā redzat, jūsu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi,» es pasmaidīju. Miteks, atbildot, neveikli atsita zobus.

– Hatašo. Kur tu dosies? – milzis jautāja, redzot, ka pieceļos no sēdekļa un dodos uz izeju.

– Darāmās lietas, Mitek, darāmās. Svarīgi un steidzami. Ja vēlaties, es jums pastāstīšu vēlāk.

Miteks enerģiski pamāja ar galvu.

«Ar nosacījumu, ka es atgriezīšos vēlreiz,» pie sevis nodomāju, bet uzreiz aizdzina šīs pesimistiskās domas. Tagad tam nav jēgas.

* * *

Interesanti ir arī tas, ka sapnis, kas lika man pamosties, viegli var izrādīties pravietisks. Galu galā cilvēks, kuram uzbruka iguanodons, biju… es. Tiesa, situācijas trakais raksturs slēpjas apstāklī, ka, baidos, man nav lemts atrasties virspusē. Jā, esmu pieradis pie metro, arī šeit jūtos labi.

Un tomēr miegs man nedeva atpūtu. Nez kāpēc man šķita, ka tas nekādā gadījumā nav manas mežonīgās iztēles rezultāts.

Kad es ierados Pjotra Daniļiha teltī, visas domas par briesmīgo zaļo briesmoni izgaisa fonā. Diemžēl es nevarēju tos pilnībā izmest no galvas. Atceroties demolētāja norādījumus, es nepaziņoju par savu ierašanos ar zvana palīdzību, bet vienkārši devos iekšā.

Pjotrs Daņilihs, kā es domāju, jau bija kājās.

– Ak, Oļeg, tas esi tu! – sprāgstvielu tehniķis tikai uz sekundi pacēla acis, lai paskatītos uz mani, un atgriezās pie sava biznesa. Tagad viņš rosījās kastē, uz kuras bija uzzīmēts galvaskauss. Visticamāk, viņš gatavoja savas sprāgstvielas. – Un tu tomēr esi pirmais. Es tiešām to negaidīju. Pat mani puiši vēl nav ieradušies. Ej, paķer savu ieroci, kamēr esi pie tā, kāda jēga tērēt savu laiku?

Bet tas ir diezgan dīvaini, ka es ierados pirmais. Man likās, ka tad, kad atbraukšu, visi jau būs klāt. Bet nē!

Bet varbūt es uztraucos par velti? Kas vainas, ka citi nedaudz kavējas? Tas varētu viegli notikt. Mēs visi esam cilvēki, un mēs visi mēdzam kļūdīties.

Un šeit ir Fomičs. Viņš gulēja uz koka kastes, no kuras, man šķiet, nekad nebija izgājis, un klusi šņāca. Būtu jauki viņu tagad nobiedēt, bet tad tu no viņa dzirdēsi pietiekami daudz lietu, ka uzreiz nožēlosi izdarīto. Ausis saritināsies un neizgriezīsies, un tas ir tikai labākajā gadījumā. Nē, labāk ar viņu nejokot velti. Fomičs droši vien būs nelaimīgs, ka es viņu pamodināšu, un patiesībā es viņam todien jau otro reizi prasīšu ložmetēju.

Savādi, bet viņš neizteica neko citu kā vien neskaidru murmināšanu. Acīmredzot Pjotrs Daņilihs viņu brīdināja, ka es nākšu. Citādi manā nabaga galvā būtu lijuši visizvēlīgākie lāsti. Fomičs, par to iedevis ložmetēju un pāris žurnālus, vēl mazliet nomurmināja un atkal apgūlās uz kastes. Viņš ir viegls gulētājs, ja nedaudz pieskarsies viņam, viņš tūlīt pamodīsies. Tātad var teikt, ka mūsu ieroči ir samērā droši.

Atgriežoties pie Pjotra Daniļiha telts, es redzēju, ka viņa komanda jau ir pilnā sastāvā. Un pilnā kaujas gatavībā. Pietrūka tikai Ostapa. Droši vien viņš drīz ieradīsies.

Pjotrs Daņiļs mani iepazīstināja ar savu komandu. Neviens nevienu no spridzinātājiem nesauca vārdā, tāpēc viņiem bija iesaukas. To, kurš bija mazākais gan auguma, gan miesasbūves ziņā, sauca par Tow. Veselīgākais un bārdainākais ir Lešijs. Tas, kuram uz vaiga bija tetovējums, pelnīti nēsāja iesauku Jaguārs – galu galā šī raibā kaķu dzimtas pārstāvja seja bija tetovēta. Nu, pēdējais, ģērbts oranžā kombinezonā, ko pirms holokausta parasti valkāja vai nu kanalizācijas strādnieki, vai viesstrādnieki, sauca par Suharemu.

«Nu, tagad, kad esat satikušies un visu zināt, mēs varam doties ceļā,» sacīja Pjotrs Daņilihs, uzmetot mugursomu uz pleciem.

– Pagaidiet, kā ar Ostapu, viņš nenāks mums līdzi? – Es biju pārsteigts.

– Kāpēc, viņš iet. Neuztraucieties, Oļeg, mēs viņu sagaidīsim Novočerkasskā. Viņam tā būs ērtāk.

Es paraustīju plecus. Labi, pie Novočerkaskas, tātad pie Novočerkaskas.

Tomēr šis Ostaps man īsti nepatika. Viņš bija kaut kā aizdomīgs, dīvains un neuzticams, vismaz ne man. Bet, tā kā Pjotrs Daņilihs viņam tic, man nekas cits neatliek, kā paļauties uz demolētāja instinktiem. Cik pazīstu Pjotru Daņilihu, viņš vienmēr ir spējis saprast cilvēkus.

Tuneļa sākumā, kas veda uz Spasskaya pusi, mūs gaidīja divas rokas mašīnas. Tās speciāli mums tika atvestas no «Aleksandra Ņevska laukuma». Tā kā vienā ratiņos varēja izmitināt tikai četrus cilvēkus, un mūsu grupa, ja rēķina arī Ostapu, kurš vēl nebija klāt, sastāvēja no daudz lielāka cilvēku skaita, tad bija divi spēkrati. Katrā no tiem uz augsta lakta karājās laterna ar sveci iekšā, lai tunelī būtu vismaz kāda gaisma.

Es, Pjotrs Daņilihs, Lešijs un Jaguārs iekāpu pirmajā ratiņā, bet otrajā vietā ieņēma attiecīgi Sukhari un Paklya.

– Nu, Oļeg, atbildi man, vai tu esi kādreiz braucis ar tādu kolosu? – Lešijs jautāja.

«Nu, man kaut kā nevajadzēja,» es atzinu.

«Bet tagad jums ir tāda iespēja,» Lešijs viltīgi pasmaidīja, it kā viņam būtu nodoms veikt netīrus trikus, un turpināja: «Tātad, viss ir ļoti vienkārši.» Jūs paņemat rokturi no vienas puses, un es to no otras puses. Un pa vienam nolaižam to uz leju. Izskatās pēc šūpuļkrēsliem, kas atradās rotaļu laukumā… Galvenais ir necensties, pretējā gadījumā jūs ātri nogursit, tas ir viens, un, ja mēs nepaspējam laikus, palēnināties, tas ir divi. Sapratu?

«Protams, viss šķiet vienkārši,» es sacīju un satvēru rokturi. Novilkts lejā. Viņa piekāpās ar grūtībām, bet pats galvenais ir tas, ka viņa piekāpās. Pēc tam Lešijs viņu nolaida. Lēnām devāmies ceļā. Mums sekoja Sukhari un Pakli ratiņi.

Kad mēs attīstījām pienācīgu ātrumu, es pārtraucu pūles, lai nolaistu rokturi. Likās, ka pati svira automātiski pacēlās uz augšu un pēc tam noliecās uz leju. Mēs virzījāmies diezgan ātri, un Pjotrs Daņilihs katram gadījumam turēja roku uz bremžu sviras.

Tieši tāpat man acu priekšā pazibēja caurules, ar kurām tika «raibinātas» tuneļa sienas. Dažreiz bija redzami ceļi, kas veda uz nezināmu galamērķi. Pareizāk sakot, es to vienkārši nezināju.

Pamazām ratiņi sāka zaudēt ātrumu. Goblins satvēra rokturi un pamāja man:

– Nāc, Oļeg, pieliecies.

Es pieliecos. Tāpat kā pirmajā reizē, man nācās pielietot fizisku spēku, taču ļoti drīz vajadzība pēc tā pazuda. Pamazām mūsu ratiņi uzņēma ātrumu un tagad brauca piekrastē. Gaisa straumes trāpīja man sejā un izvazāja matus. Cik šī ir patīkama sajūta!

– Ei, Jaguar, par ko tu domā? – Pjotrs Daņiļs negaidīti jautāja. Viņš skaļi jautāja, jo riteņu dārdoņas dēļ uz sliedēm dzirdamība bija slikta.

Jaguārs pamodās, it kā no miega, un saskrāpēja savu vaigu, uz kura atradās tetovējums.

– Jā, par neko, vispār…

«Nu, es redzu no jūsu sejas, ka kaut kas jūs traucē.» Nu, saki, varbūt tava dvēsele jutīsies labāk.

Jaguārs kādu laiku klusēja, skatījās uz grīdu un tad sacīja:

«Es domāju par nāvi, Pēter, par nāvi.» Kas notiks tālāk, kad es nomiršu? Kas tur notiek ārpus dzīves? Vai es nokļūšu debesīs vai ellē? Vai varbūt tas viss ir muļķības?

– Eh, zēn, vai tev nav par to agri domāt, vai ne? – Pjotrs Daņiļs pamāja ar galvu. – Atmet, Jaguar. Tavā vecumā pat domāt par nāvi… Vai tu esi no prāta?

– Nu ko? Ko darīt, ja es varu pamest slidas jebkurā laikā? Galu galā jūs nekad nezināt, kas notiks. Un vēl jo vairāk mūsu profesijā.

– Pastāstiet man šo runu, – Pjotrs Daņiļs bargi sacīja. – Saprata mani. Patiesībā Oļegs sēž šeit kopā ar mums, un viņam nav jāklausās jūsu domās par nāvi.

– Ko, viņš pats nesaprot, vai kā? Viņš visu lieliski zina. Tas varētu viegli nomirt, tāpat kā mēs pārējie.

Man nepatika Jaguāra runas, ak, man tās nepatika. Pat ja mēs garīgi noliekam malā visas runas par manu personu, tajās joprojām ir maz laba. Jā, es zinu, ka gandrīz katru dienu lieku ādu uz līnijas. Ņemiet, piemēram, Jura un es maiņas. Pāris reizes nācās iesaistīties apšaudēs ar «sarkanajiem». Es pat vienu reizi tiku ievainots, lai gan ne nopietni.

9
{"b":"890481","o":1}