Es labprāt noskrietu visu ceļu. 1635 metri, tas ir aptuvenais posma Ļadožskaja-Novočerkaska garums; es to varētu pārvarēt apmēram desmit, varbūt divpadsmit minūtēs. Problēma bija viena – bija ļoti neērti skriet uz gulšņiem. Ja jūs solīsit nepareizi, pastāv liela iespēja sagriezt potīti, ko es tiešām negribētu. Vispār nekādas traumas šeit, metro, nav vēlamas. Labu ārstu ir palicis ļoti maz, un viņu rīcībā esošie resursi ir ļoti tālu no ideāla. Nav urbjmašīnas gadījumam, ja kādam sāp zobs, nav arī normālu skalpeļu, ar ko izņemt lodi no ievainotā ķermeņa.

Nē, es nedarīšu krustu, lai arī kā es to gribētu. Labāk mierīgi, ejot kājām, nesteidzoties un esot gatavam. Lai gan mutanti nekad nav redzēti uz vietas, viss var notikt.

Pēkšņi es apstājos.

Kaut kas pazibēja priekšā. Sākumā nospriedu, ka tā ir mana lukturīša gaisma, kas atspīd no guļamvietas, un nomierinājos. Tomēr es vēl neesmu pārcēlies. Un tad atkal pazibēja, un tad atkal. Tagad kļuva patiešām biedējoši. Kas tas varētu būt? Es mēģināju apturēt trīci visā ķermenī, tomēr tas diez vai izdevās, un, aizturējusi elpu, es klausījos klusumā.

Ko es cerēju dzirdēt? Tikai strauja sirds pukstēšana un nekas cits. Citas skaņas būtu acīmredzami nevajadzīgas.

Varbūt izslēgt lukturīti? Varbūt viņš ir šo dīvaino atspulgu cēlonis? Bet, sasodīts, tas ir biedējoši. Principā es nebaidos no tumsas, bet tagad… Līdz ar necaurredzamo tumsu sāks uzspiest milzīgas bailes, kas pieaugs ar katru sekundi. Bailes no nezināmā neļaus nomierināties. Un, lai gan ir droši zināms, ka vismaz šajā tunelī nekas neapdraudēs vai drīzāk nedrīkst apdraudēt dzīvību, neviens nevarēs sevi kontrolēt. Es jau zinu.

Man bija jāpārdzīvo šīs šausmas, un ticiet man, tas man maksāja daudz darba. Es, cilvēks ar dzelzs nerviem, nevarēju sevi valdīt. Tad man gribējās šausmās kliegt, bēgt Dievs zina, kur, lai pēc iespējas ātrāk ieraudzītu gaismu.

Un dzirdēt jebkādu skaņu šajā nomācošajā tumsā bija vienkārši nepanesami. Mazākā šalkoņa, it kā skaļruņu daudzkārt pastiprināta, atbalsojoties cauri tunelim, šķita kā briesmoņa rēciens, kas paslēpies tuvumā un gatavs uzbrukt jebkurā brīdī.

Es lēnām pacēlu roku pie galvenā luktura un novietoju pirkstu uz slēdža pogas. Es nesteidzos. Nepatīkamās sajūtas, kuras biju piedzīvojusi, joprojām bija svaigā atmiņā. Pļaut vai nepļaut? Pļaut… vai nepļaut? Sasodīts, tas ir tik slikti, kad tev ir jāizdara izvēle! Varbūt vienkārši paiet garām, nepievēršot uzmanību šiem dīvainajiem spīdumiem?

Ar pirkstu viegli nospiedu pogu. Pļaut vai nepļaut? Varēja sajust pogas spiedienu uz pirksta gala. Ko es daru, vai?..

Noklikšķiniet… Un acumirklī tumsa mani apņēma pilnībā, pilnībā. Es neko neredzēju. Kā es gribēju ātri ieslēgt gaismu, izbēgt no tumsas varas. Es ļoti centos to nedarīt. Vajadzēja noskaidrot, vai uzliesmojums tagad atkārtosies vai nē.

Es jau desmit sekundes stāvu pilnīgā tumsā. Nekas. Nav atspīdumu.

Turies, Oļeg, vēl mazliet, vēl mazliet.

Mana sirds kā āmurs dauzījās krūtīs, vēloties izlauzties ārā, kā klaustrofobs no ierobežotas telpas.

Nebija ne zibšņu, ne atspīdumu! Nebija nekā!

Piecpadsmit sekundes, astoņpadsmit, divdesmit… Tas tā, es vairs nevaru izturēt!

Nospiedu pogu vēlreiz. Spilgta gaisma apgaismoja telpu manā priekšā, un, lai gan tā nebija vērsta manā virzienā, tā mani uz sekundi padarīja aklu. Dziļa elpa. Izelpošana. Ieelpo izelpo. Pavisam nesen paātrināta sirdsdarbība normalizējās un kļuva regulāra.

Dievs, ir lieliski atkal redzēt gaismu. Tagad man tas bija patīkamāk nekā pat pirmais skūpsts.

Un tad atkal pazibēja, bet es vairs nebaidījos, jo zināju, ka tas ir tikai atspulgs no kāda objekta. Es pārliecinoši devos uz vietu, kur redzēju atspīdumu, un atklāju, ka manas rūpes objekts ir… monēta. Un ne jau parasts, neko tādu savā mūžā nebiju redzējis. Tās diametrs gandrīz pārsniedza mana īkšķa garumu.

Es pacēlu monētu no zemes. Viņa bija patiesi gigantiska izmēra un nebija tieva, tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņa svēra daudz. Es paskatījos uz viņu ciešāk. Oho, manā rokā bija PSRS laika monēta ar piecu rubļu nominālvērtību, izlaista 1990. gadā. Tas nozīmē, kāda bija nauda agrāk.

«Tu mani šodien ļoti satraucāji!» – es pārmetoši teicu monētai. Un, lai gan viņa bija paredzami klusējusi, man nez kāpēc kļuva skaidrs, ka viņai manā priekšā ir liels kauns. – Šim nolūkam es tevi ņemšu sev līdzi.

Monēta pārcēlās no grīdas uz manu krūšu kabatu. Es maigi paglaudīju to un priecīgi teicu:

– Tagad tu gulēsi šeit.

Pieci rubļi, šķiet, neiebilda.

* * *

Pārējais mans ceļojums bija bez traucējumiem. Es izgāju uz Novočerkassku, atstājot aiz sevis tuneli, kurā pavadīju kopā divdesmit piecas minūtes. Vismaz tā rādīja pulkstenis, un tas mani vēl nekad nav pievīlis.

Uzreiz pa kreisi es redzēju aizgaldu ar cūkām. Apmēram divi desmiti kuiļu un cūku rosījās ārpus nožogotās teritorijas, satraukti čīkstot un ņurdot. Un tikai viens pāris, nepievēršot uzmanību pārējiem, klusi kādā kaktā darīja kaut ko neķītru. Un pareizi dara, viņi pilda demogrāfisko plānu, nevis kā tie sliņķi, kas grib tikai paspēlēties.

Pārlaidusi skatienu pāri cūkām, es ieraudzīju Djušu šajā čīkstošajā pūlī. Likās, ka viņa arī mani atpazina, kad sāka spiesties cauri ķermeņu kaudzei tuvāk man. Cūkas, kuras Djuša stūma, neapmierināti čīkstēja, bet nekas vairāk. Šķiet, ka viņa ir viņu autoritāte vai kas cits. Neviens viņai nepieskaras, un tikai cienīgākajiem ir tiesības viņu apaugļot.

Djuša iebāza galvu starp žoga līstēm un apmierināti nomurmināja mani sveicinot.

– Sveika dārgā! – es sveicināju pretī un noglāstīju viņu aiz auss. Viņa aiz baudas aizvēra acis, izņemot to, ka viņa nemurrāja kā kaķis. Tad Djuša vērsās pie saviem cilts biedriem, acīmredzot vēlēdamās viņu acīs atrast vismaz skaudības pilienu, jo es nevienu citu tā neglāstu. Taču cūkām nebija ne jausmas, kas notiek pie žoga – viņas ļoti aizrāvās ar savu traci. Un vēl jo vairāk, tas saldais pāris, kurš pildīja demogrāfisko plānu, nedomāja par Djušas laimi. Viņi paši jutās ļoti labi.

– Tu nevienam neesi vajadzīgs, nabaga puis! – skumji teicu. Djuša šņāca, nāsis izpletinot, purns nervozi raustījās. Tādējādi viņa, šķiet, gribēja teikt: «Ak, nāc, viņi visi! Es viņiem noorganizēšu kaut ko citu!» Bet es skaidri redzēju, ka no viņas acs kaktiņa tievā strūkliņā tecēja viena vienīga asara. – Neuztraucieties, viņi nav tā vērti.

Es pagriezos un devos uz telšu pusi – es tomēr gribēju apciemot Mašu. Bet, sajutis skatienu uz muguras, viņš uz brīdi apstājās un pār plecu teica:

– Neuztraucies, es drīz nākšu.

Vai Djuša mani saprata vai nē, es nezinu. Viņa laikam saprata, viņa ir gudra cūka.

Kad teicu, ka drīz atgriezīšos, es mazliet meloju. Es plānoju pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar Mašu. Ir pagājusi nedēļa kopš mūsu pēdējās tikšanās. Ar viņu bija daudz par ko runāt…

Šeit tā ir, mana drauga telts. To nevar sajaukt ar citiem, labajā pusē ir divi oranži un viens rozā plankumi. Kā man stāstīja pati Maša, tie bija pusaudži, kuri spēlējās, grieza telts audumu, lai caur viņu izveidoto caurumu skatītos, kā viņa pārģērbjas. Viņi, iespējams, būtu pieļāvuši vēl vairāk kļūdu, ja kādu dienu viņu tēvs nebūtu pieķēris viņus to darot un sagādājis viņiem tik daudz nepatikšanas, ka viņš varētu uz visiem laikiem atturēt viņus no lūrēt sieviešu šarmu.

Es pavilku zvanu un gaidīju, kad Maša iznāks pie manis. Šad un tad kaut kādi viļņi skrēja cauri manam ķermenim, īsti nevarētu izskaidrot, kas tie bija. Man teica, ka tas notiek, kad tu kārto eksāmenu vai dodies uz pirmo randiņu. Visticamāk, tas ir nemiers. Bet kāpēc es uztraucos? It kā es tagad redzētu Mašu pirmo reizi.

Laiks pagāja, un neviens no telts neiznāca. ES klausījos. Nevienas skaņas. Dīvaini. Piezvanīju vēlreiz, katram gadījumam. Kad šoreiz atbildes nebija, es pacēlu rāvējslēdzēju uz augšu, atverot eju un devos iekšā. Jau sagatavojusies atvainoties par bezceremonisko ielaušanos, es pavēru muti, bet sastingu, ne vārda neteikdama. Mašas nebija teltī.