Timura acis iemirdzējās. Viņš taču negribēja šeit raudāt, vai ne? Bet viņš joprojām sāka kustēties – labāk ir mēģināt labot situāciju, ja nu viss izdodas?

Viņš rīkojās tik profesionāli, ka aizrāvās elpa – ātri, skaidri, viena kustība katrai nepieciešamajai darbībai. Es tūlīt pēc viņa nomazgāju krūzes, lai viņš tam netērētu laiku.

– Vai tu studē kulinārijas mākslu? – es čīkstēju, lai pārtrauktu saspringto klusumu.

– Es jau pabeidzu. Es gribēju būt šefpavārs restorānā, bet viņi mani nepieņems bez pieredzes.

– Ak, pazīstama situācija!

«Nazis,» viņš pastiepa roku atpakaļ.

Ātri ieliku rokturi plaukstā. Kā ķirurgs operācijas laikā, skaistums! Un es redzēju, ka arī viņš smaida – izrādījās, ka puisis bija ļoti izskatīgs, neticami burvīgs, kad beidza saraukt pieri.

– Tu nopietni runā par mammu?

– Jā… Es domāju, operācija bija veiksmīga, tagad viņam tiek veikta ķīmijterapija. Prognoze ir optimistiska, un medmāsa viņu labi pieskata.

– Viss būs labi. Īpaši ar tādu atbalstu kā tu!

– Es domāju, ka jā. Viņa vienkārši neatgriezīsies darbā, un viņas izdevumi par parasto pārtiku ir palielinājušies. Tāpēc man ir…

– Un tas darbojas! – iedrošināju. – Un, ja tevi atlaidīs no šejienes, tad jebkurā gadījumā jau pieņems darbā restorānā. Pēc šādas dzīves skolas tu būsi ļoti pieprasīts jebkurā darbā!

Tagad viņš varēja nervozi smieties:

– Tava mēle ir kā slota. Cik tur pulkstenis?

Es paskatījos pulkstenī:

– Mums ir pienācis laiks doties prom.

– Tas arī viss, es jau leju formā. Vai esat pabeidzis traukus?

– Noteikti!

Mēs kopā izgājām no mājas. Mēs bijām steigā, jo noteiktais laiks bija beidzies pirms minūtes. Bet Timurs izskatījās labi un nez kāpēc pateicās man jau desmitajā raundā. It kā es kaut ko izdarīju! Jā, es neko nezinu par šīm kūciņām, un es pat neesmu spējīgs griezt žāvētus augļus tādā ātrumā, es pat nebiju iedomājies, ka tas ir iespējams. Un tikai kabīnes priekšā es atjēdzos:

– Ziemassvētku eglītes! Paņēmu paku un atstāju somu!

– Kur? – Viņa acīs atkal uzplaiksnīja panika.

– Virtuvē. Es skriešu un paņemšu to. Ej, Timur, negaidi mani.

«Ja tevi pieķers, viņi tevi atlaidīs,» viņš elpoja un atkal kļuva bāls.

– Kā tevi šeit pieķer? Pat ja mūsu priekšnieks ieradīsies, es pazudīšu šajos blīvajos mežos.

– Vai man iet ar tevi? – viņš noteikti nebija pārliecināts.

– Nē. Tev šis darbs tomēr ir vajadzīgs vairāk,» es piemiedzu aci, pasniedzu viņam kūciņu maisiņu, tagad tam nebija laika, un metos atpakaļ.

Viņa ātri atrada un paķēra savu maku, bet logā ieraudzīja, ka tuvojas automašīna. Godprātības likums, godīgi. Acīmredzot arī viņi ierodas no darba precīzi noteiktajā laikā. Nekādi sastrēgumi viņiem netraucē, ja vien viss notiek pēc ideāliem noteikumiem. Viņa nolaidās un ieskrēja gaitenī. Aiz muguras bija vairāk izeju, bet, protams, tās bija aizslēgtas. Bet neviens neuztraucās man iedot viņiem atslēgas. Viņa bez pārdomām metās augšā pa kāpnēm. Es pagaidām paslēpšos un tad mierīgi izlīstu no mājas, piemēram, kad viņš iet dušā. Bizness! Sliktākajā gadījumā jūs tiksiet atlaists. Man nav Timura situācijas, būs ļoti žēl, bet es izdzīvošu.

Nebija laika pieņemt lēmumu, bet man tomēr izdevās to izdomāt. Cik saprotu, tad šefs katru dienu ņem no garderobes jaunu kreklu un novalkāto met mazgāšanā. Līdz ar to viņam tagad svaigos kreklos nav ko darīt. Viņa nosēdās zem tām un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis. Taču arī tur viņa nenomierinājās, klusi izvilka telefonu no somiņas un izslēdza – ar to nepietika, lai nokavētu kāda zvanu.

Viņa izdvesa. Šeit ir tik daudz vietas, ka var sēdēt līdz rītam. Un tad, tiklīdz es izlecu, tiklīdz es izlecu, tā ir tā, it kā es atkal būtu atnācis uz darbu. Ak nē, rīt sestdiena! Man būs jāsēž līdz pirmdienai, ja Viņu Majestāte nepienākas mazgāties.

Nez kāpēc tas bija smieklīgi. Droši vien nebija spēcīgu baiļu, jo es tik ļoti neturējos pie šīs vietas. Ja mums būtu jāizvēlas, kuru atlaist, tad es iestājos par Timuru – galu galā šodien puisis iemācījās smaidīt, un viņš ir labs cilvēks, šādus cilvēkus var redzēt uzreiz. Bet es tik un tā esmu šeit pāris mēnešus, un jūs nenopelnīsit visu pasaules naudu. Ja pieķers, labi, pusstundu lamās, viņa to ir pelnījusi, bet tiks atlaista – līgums neparedz lielāku sodu par nokļūšanu priekšnieces redzeslokā nepāra stundās. Un es skrienu mājās, iepriecināšu Serjozu un kopā pasmiesišos par to, kā viss izvērtās.

Bet izrādījās, ka es ļoti par zemu novērtēju savu neveiksmi tajā dienā.

Balsis, kas nāca no apakšas, bija apslāpētas, es nedzirdēju nevienu vārdu, bet tur noteikti bija sieviete. Vai mūsu maniakam ir līgava? Viņa klusi pasmaidīja. Nē, šeit noteikti nedzīvo neviena sieviete, es apsolu. Šobrīd nebija vērts riskēt ielīst – no galda bija redzams viss gaitenis. Nu, labi, tagad viņi paēdīs vakariņas un pēc tam ieies dušā – vēlams kopā, lai es varētu atbrīvot atkāpšanās ceļu. Bet viņi kaut kā īpaši nesteidzās.

Es saspringu daudz vairāk, kad viņi ienāca guļamistabā. Sākumā viņa nolēma, ka kopā ar viņu ir Veronika Ivanovna, taču acumirklī saprata, ka kļūdās – balss bija pavisam cita, kašķīga. Un… un vēl viena, arī sieviete. Un tad vīrišķīgs – sauss, dzidrs. Šim vīrietim, iespējams, nevarēja būt cita balss. Viņi trīs ir tur…

Es nolādēju visu pasaulē. Mana alga tagad likās muļķība – es vairāk tērēšu psihologam. Viņa aizsedza ausis ar rokām, bet tomēr visu dzirdēja. Un tik skaidri, it kā es to būtu redzējusi savām acīm. Viņa nosarka, kļuva zila – un tagad viņa neko nevarēja darīt. Mums vajadzēja aizbraukt agrāk. Paziņojiet, ka kavējāt, atlaidiet no darba un atgriezieties mājās. Bez tādiem iespaidiem.

Atrakcijas ilga vismaz divas stundas. Laiks vienkārši pagāja bezgala lēni. Biju gatava gaudot no bezcerības, un mani pārņēma novēlotas bailes – ja mani tagad pieķers, tas arī viss. Viņš mani vienkārši nogalinās par liecinieku. Es nogalinātu kāda cilvēka dēļ, kurš nav uzaicināts apmeklēt šādu izrādi kā slepens skatītājs. Bet es nevienam neteikšu! Jā, es nezinu īstos vārdus, lai to visu aprakstītu! Pat Seryozhka. Īpaši Seryozhka.

Viņa nespēja noticēt, kad viss bija beidzies. Aleksandrs Dmitrijevičs ar vienu meiteni aizgāja uz vannas istabu – es dzirdēju viņu apslāpētās balsis un ūdens skaņas. Vēl viens palika guļamistabā. Bet man vairs bija vienalga. Tikai tāpēc, lai izvilktu kājas no šejienes.

Viņa izlēca no paslēptuves, bet izelpoja – kailā meitene gulēja uz gultas. Tas ir pārsteidzoši, kā viņi viņu atstrādāja, vairs nav spēka. Bet tas nav pārsteidzoši, es dzirdēju visu. Viņa uzmanīgi paslīdēja garām un, cik vien ātri spēja, metās augšā pa kāpnēm. Apstājos tikai kilometru aiz neveiksmīgajiem vārtiem. Viņa paskatījās apkārt, it kā baidītos, ka viņu vajā.

Tagad man ir vajadzīga speciālistu palīdzība, godīgi. Es esmu tālu no jaunavas vai mūķenes, es jau ilgu laiku gulēju ar Serjozu. Bet šī… Viņa apskāva sevi ar rokām, lai beigtu trīcēt. Man burtiski trīcēja no pārslodzes. Viņš viņus piespieda. Abi. Viņš viņus sita – es nezinu, ar ko, bet es dzirdēju kodīgus sitienus un kliedzienus. Viņš nekad nepacēla balsi, bet viņa tonis nesēja skaidrus, stingrus pavēles. Un meitenes to darīja tā, it kā būtu viņa verdzenes. Es zinu, ka dažiem cilvēkiem patīk šāda veida spēles. Bet notiekošais nebija kā spēle, baudu ar tiem kliedzieniem nevar saistīt. Manas ausis joprojām zvanīja: «Sūciet, es teicu. Vai kāds ļoti cenšas?» un vēl viens ass sitiens. Un nekādi droši vārdi netika lietoti, un šķiet, ka šādos pasākumos tie ir obligāti. Nē, tā nebija izvarošana – es arī dzirdēju vaidus. Un tad viņš aizliedza vaidēt, un vaidēšana norima. Un beigās viena skaļi smējās ar viņu sirdī. Interesanti, vai viņai patika tas, kā viņš viņu sita, kā viņš viņu sauca par kuci, kā viņš piespieda viņu izpildīt viņa pavēles, vai arī laipnais veids, kā viņš viņai atļāva: «Vai tu vari pieķerties»? Es nevaru aptīt savu galvu.